DŽEKS LONDONS - Zādzība

Čalmerss. Un, lai atriebtos, tu sapinies ar šo Noksu!

Mārgareta. Nē, nē! Tas nav tiesa, Tom! Es teicu, ka tas nav tiesa!

a Čalmerss. Tu vakar vakarā biji pie viņa viesnīcā viena

» pati… Cik ilgi, to mēs drīz uzzināsim … (Pie durvīm klauvē. Doblmens iet atslēgt durvis.) Un tagad tu nozagi tēvam dokumentus, lai nodotu tos savam mīļākajam.

Mārgareta. Viņš man nav mīļākais.

Čalmerss. Bet tu tak atzinies, ka papīri ir pie tevis. Kam citam tie varēja būt vajadzīgi, ja ne Noksam?

(Ienāk Linda. Viņa ir bāla un sasprindzināti raugās uz Mārgaretu, gribēdama noprast, kas viņai jādara.)

Stārkveders. Te nu ir šī sieviete. (Lindai.) Panāciet šurp! (Linda nelabprāt pieiet tuvāk.) Kur jūs bijāt va­kar vakarā? Neizliecieties, ka nesaprotat, par ko jums jautā! (Linda klusē.) Atbildiet!

Linda. Nesaprotu, par ko jūs runājat, ser. Varbūt par to, ka …

Stārkveders. Jā gan. Turpiniet!

Linda. Bet man šķiet, ka jums nav tiesību man to jau­tāt. Ja arī es… aizgāju pastaigāties ar savu kavalieri…

Stārkveders (Mārgaretai). Gauži uzticīga tev… (Asi f citiem.) No viņas neko neizvilks! Aizsūtiet pēc Tomija! Doblmen, pazvaniet!

Mārgareta (aizkavēdama Doblmenu). Nevajag! Tikai nejauciet te iekšā Tomiju! Sakiet viņiem patiesību, Linda! (Linda lūgdamās paskatās viņā. Mārgareta sirsnīgi.) Ne­pievērsiet man uzmanību! Sakiet patiesību!

Čalmerss. Visu patiesību.

Mārgareta. Jā, Linda, visu patiesību. (Linda ļoti ne­laimīga sagatavojas smagajam pārbaudījumam.)

Stārkveders. Pagaidām nesauciet, Doblmen! (Lindai.) Labi. Vai jūs bijāt vakar vakarā ar misis Čalmersu un Tomiju viesnīcā pie mistera Noksa?

Linda. Jā, ser.

Stārkveders. Vai misis Calmersa izsūtīja jūs ar zēnu ārā un palika ar misteru Noksu vienatnē?

Linda. Jā, ser.

Stārkveders. Jūs gaidījāt mašīnā.

Linda. Jā, ser.

Stārkveders (ātri pāriedams pie paša svarīgākā). Cik ilgi? (Linda, saprazdama, cik daudz ir atkarīgs no viņas atbildes, apklust.)

Mārgareta (zaudējusi jebkuras cerības). Pusstundu, stundu … tik, cik jums iečukst ausī jūsu netīrā iztēle. Ejiet, Linda, jūs esat brīva!

Stārkveders. Nebūt ne. Paejiet sāņus! (Čalmersam un Habardam.) Vispirms jāiegaumē, ka dokumenti ir šeit, šai istabā.

Habards. Tagad jūs saprotat viņas rīcības motīvu.

Konija. Jūs esat nelietis!

Čalmerss. Bet jūs vēl neesat pastāstījis, kas tur no­tika.

Habards. Redzēju viņus vienu otra skaujās — vairā­kas reizes. Tad pamanīju Noksa nomestos zagtos doku­mentus, iebāzu kabatā un … aizvēru durvis.

Čalmerss. Un cik ilgi viņi pēc tam vēl palika divatā?

Habards. O, pietiekami ilgi …

Čalmerss. Un, kad jūs viņus redzējāt pēdējo reizi, ko viņi…

Habards. Atradās viens otra skaujās. Un guva no tā, ai, cik neslēptu baudu! (Čalmerss ir satriekts.)

Mārgareta. Kāds nelietis! (Habards pasmīkņā. Mārga­reta Stārkvederam.) Kad jūs šo suni apklusināsit?

Stārkveders. Kad dabūšu dokumentus. Nu tu redzi, cik dārgi tev jau bijis jāmaksā. Tagad klausies mani uzma­nīgi! Tom, klausies arī tu! Jūs apzināties, cik šie doku­menti ir svarīgi. Ja tos neatradīs, var notikt katastrofa, kas liks man zaudēt ne vien naudu, bet ari spēku un varu. Šaubos, vai tevi, Tom, vairs ievēlēs senātā. Tāpēc tas, ko mēs esam dzirdējuši šai istabā, jāaizmirst, pilnīgi jāaizmirst. Vai skaidrs?

Čalmerss. Bet viņa taču kļuvusi man neuzticīga!

Stārkveders. Ir tādi vārdi, kurus labāk neizrunāt. Dodu tev padomu dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Čalmerss. Skaidrs.

Stārkveders (Mārgaretai). Redzi, Toms ir ar mieru ne­celt troksni. Atdod dokumentus! Tie ir mans īpašums.

Mārgareta. Man turpretī šķiet, ka dokumenti ir to cil­vēku īpašums, kuriem jūs esat melojuši, kurus jūs esat apvārdojuši, kurus jūs esat apzaguši. Tie pieder viņiem.

Stārkveders. Vai tu dari to tāpēc, ka mīli šo demagogu?

Mārgareta. Es daru to tautas, bērnu, viņu nākotnes dēļ.

Stārkveders. Nemēģini izlocīties! Atbildi: vai tu viņu mīli?

Mārgareta (lēni). Grūti pateikt… Pašlaik grūti pa­teikt …

(Pie durvīm klauvē. Doblmens tās atslēdz un paņem no istabmeitas vizītkarti.)

Doblmens. Misters Ratlends.

Stārkveders (nepacietīgi atmet ar roku, taču pēc tam pārdomā, drūmi). Labi. Lai nāk iekšā. Es esmu tik daudz naudas ziedojis baznīcai, ka tagad gribu palūkoties, vai tā man šai grūtajā brīdī nepalīdzēs.

Konija (satraukta pieskrien klāt Mārgaretai, apskauj viņu, raudādama). Lūdzu, lūdzu, Grētiņ, atdod viņiem tos dokumentus, tad nebūs nekāda skandāla! Vai dzirdēji, ko tētis teica? Ja nu pēkšņi šis skandāls kļūst zināms! Kas tad notiks ar mani? Bet, ja tu atdosi, tētis visu nepatī­kamo notikumu noslēps. Neviens neuzdrošināsies bilst par to ne vārda. Atdod viņam šos papīrus!

Mārgareta (noskūpsta māsu un atbīda viņu sānis, galvu purinādama). Es nevaru. Konij, dārgā, tici man… Tas viss nav tiesa. Viņš… viņš nav mans mīļākais. Tici man!

Konija (noglāsta māsu). Protams, ka es tev ticu! Bet atdod taču papīrus, atdod tos kaut manis dēļ!

(Pie durvīm klauvē.)

Mārgareta. Nevaru.

(Ienāk Ratlends. Konija atgriežas pie misis Starkvederas.)

Ratlends (starodams smaidā, tuvojas Stārkveder am). Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Visi sapulcējušies kopā — kāda jauka ģimenes idille! Es steidzos, mister Stārkveder, pirms jūs aizbraucat uz Ņujorku, personiski pateikties par jūsu dāsno augstsirdību, jā, tieši tā, par jūsu dāsno, augstsirdīgo velti… (Apjauš, ka istabā valda sasprin­dzināts klusums, un sastingst pusvārdā ar pavērtu muti, nevarīgi lūkodamies te vienā, te otrā.)

Stārkveders. Te notikusi zādzība, mister Ratlend. Mana meita nozagusi man ļoti vērtīgu lietu — saini ar svarī­giem slepeniem dokumentiem. Ja viņai izdosies tos pazi­ņot atklātībai, man tiks nodarīts liels materiāls zaudējums un es vairs nevarēšu atļauties dāsnus un augstsirdīgus ziedojumus ne jums, ne citiem. Es velti mēģināju viņu pierunāt šos papīrus atdot. Pamēģiniet nu jūs! Paskaid­rojiet viņai, ka viņa rīkojas neprātīgi!

Ratlends (pavisam apjucis, krekšķinādams un murmi­nādams). Kā jūsu garīgais gans, misis Calmersa, — ja tas, ko es nupat dzirdēju, atbilst īstenībai… Es dodu jums padomu … es iesaku … es … khm … es jūs no sirds lūdzu …

Mārgareta. Mister Ratlend, lūdzu, nenostādiet sevi smieklīga stāvoklī! Vai tad jūs neredzat, ka tēvs izmanto jūs tikai par ieganstu! Lai kāda būtu mana rīcība, es uzskatu, ka rīkojos pareizi. Tas viss ir nekrietni. Tautu krāpj un apzog, bet jūs šo kaunpilno rīcību vēl veicināt. Ja jūs arī turpmāk tikpat cītīgi pildīsit tēva pavēles —jā, jā, pavēles —, tad es būšu spiesta noticēt, ka jūs vada nevis sirdsapziņa, bet vienīgi vēlēšanās arī turpmāk sa­ņemt «dāsnās un augstsirdīgās veltes».

(Stārkveders nicīgi iesmejas.)

Ratlends (neapjēgdams vairs pilnīgi neko). Piedodiet, mister Stārkveder, bet… notikumam, ko jūs pieminējāt, ir, tā sacīt, tik delikāts raksturs, ka, manuprāt, man nav tiesību, tā sacīt, iejaukties ģimenes lietās. Es vēlētos lūgt jums atļauju, tā sacīt, aiziet…

Stārkveders (domīgi). Arī baznīca, kā redzams, mani pievīlusi. (Ratlendam.) Nē, jums jāpaliek šeit!

Mārgareta. Tēvs, Tomijs viens pats ir lejā mašīnā. At­ļauj man iet pie viņa!

Stārkveders. Atdod dokumentus!

Misis Stārkvedera (nedrošā gaitā pieiet pie Mārgare- tas, vaidēdama un šņukstēdama). Grētiņ, Grētiņ, saki vi­ņiem, ka tas nav tiesa! Es tam neticu. Es zinu, ka tu neesi tādu briesmu darbu izstrādājusi. Mana meita nevar būt tik nekrietna. (Pēkšņi nokrīt ceļos Mārgaretas priekšā un, histēriski raudādama, lauza rokas.) Es atsakot ticēt savām ausīm …