DŽEKS LONDONS - Zādzība

Habards. Es tak jums stāstīju, kas vakar notika viņa istabā. Kas jums vēl vajadzīgs?

Čalmerss (dusmās). Tas jau arī ir labais! Plātās ar savu morālo pārākumu, sprediķo augstā stilā par zag­šanu, bet pats ir vislielākais zaglis, kas laupa mums vissvētāko…

(No aizslietņa iznāk Mārgareta. Viņa ir apģērbta, Linda ejot sakārto viņas kleitu un sasien cepures plīvuru. Mār­gareta apstājas pie Ratlenda, nemaz viņu neredzēdama.)

Ratlends (nedroši). Cik tas viss ir nepatīkami! Kas to varēja domāt? Es nožēloju, dziļi nožēloju … Nevaru ne­maz izteikt, misis Calmersa, kā es nožēloju, ka tiku pie­spiests būt klāt tādā nepatīkamā… (Mārgaretas ska­tiens liek viņam apklust.)

Mārgareta. Pēc ta, kas noticis, tēvs, man atliek vie­nīgi …

Čalmerss (viņu pārtraukdams). Iet pie sava mīļāka?

Mārgareta (ledaini). Varat domāt par mani visu, kas vien jums tīk.

Čalmerss. Un aiznest viņam to, ko viņa dēļ nozagi…

Stārkveders (atjēgdamies). Bet pie viņas nekā neat­rada! Un no istabas viņa nav izgājusi. Te dokumentu nav. Kur tad tie īsti ir? (Mārgareta iet uz durvīm, kuras viņai atver Doblmens. Viņa palaiž Lindu pa priekšu un pakavējas uz sliekšņa, lai noklausītos sarunu līdz ga­lam.)

Habards (īsi iesaukdamies, it kā būtu atradis mīklas atminējumu, ātri pieskrien pie loga un pabīda ietvaru uz augšu). Redziet! Logs nav ciet. Un ietvaru var pabīdīt bez kāda trokšņa. Tagad viss ir skaidrs. (Stārkvederam.) Kad jūs piegājāt pie seifa un pagriezāt viņai muguru, viņa atvēra logu un izsvieda papīrus kādam, kas gaidīja lejā … (Izliecas ārā pa logu, pārlaiž skatienu ielai.) Do­kumentu tur nav. Tātad kāds tos pacēlis.

Stārkveders. Bet kā viņa varēja zināt, ka papīri ir pie manis? Jūs taču tos man nupat kā atnesāt.

Habards. Nokss jau vakar vakarā zināja, ka es tos esmu paņēmis. Viņš izskrēja man pakaļ vestibilā, bet es, izdzirdis viņa soļus, braucu ar liftu nevis lejup, bet aug­šup. Nešaubos, ka Nokss uz karstām pēdām ziņoja viņai. Vienīgi viņa taču varēja dabūt tos atpakaļ. Kādēļ tad viņa šorīt tik pēkšņi te atnāca? Protams, lai nozagtu do­kumentus! Viņš savukārt gaidīja lejā. Viņa izmeta sai­nīti ārā un aizvēra logu… (Aizver to.) Skatieties, ne mazākā trokšņa!… Tad viņa apsēdās. Un tas viss no­tika tai laikā, kamēr jūs bijāt pagriezis viņai muguru.

Stārkveders. Mārgareta, vai tas ir tiesa?

Mārgareta (uzbudināta). Nu, protams, es izmetu tos pa logu; kā tas jums tūlīt neiešāvās prātā? Protams, pa logu. Viņš… kāds cilvēks gaidīja lejā. Un tagad papīri ir jau tālu. Tik tālu, ka jūs tos vairs nevarat aizsniegt. Tie ir pie viņā. Viņš tos izmantos šodien savā runā kon­gresā. (Histēriski smejas. Pēkšņi mākslotā pazemībā, vil­tīgi slēpdama izaicinājumu.) Vai tagad es varu iet? (Ne­viens viņai neatbild, un viņa iziet ārā. Klusums. Stārk­veders, Čalmerss un Habards apjukuši skatās cits citā.)

Priekškars.

Tai pašā dienā pulksten pusdivos. Dekorācijas kā pir­majā cēlienā. Priekšplānā pa labi sēž Nokss un gaida. Viņš izskatās nomākts. Pa labās puses durvīm ienāk Mār­gareta. Nokss neveikli pieceļas un paspiež viņai roku.

Mārgareta (mierīgi un nosvērti). Es zināju, ka jūs nāk­sit. Dīvaini: nupat vakar mēs abi šķīrāmies uz mūžu, un šodien man atkal vajadzēja sūtīt pēc jums… (Pēkšņi satraukta.) Kas noticis? Vai jūs esat slims? Jums ir tik aukstas rokas. (Silda ar abām delnām viņa roku.)

Nokss. Redzat, kas es esmu par cilvēku — te liesma, te ledus. (Pasmaidīdams.) Bet labāk sadegt.

Mārgareta (aptvērusi, ka joprojām tur viņa roku). Ap­sēdieties un izstāstiet, kas noticis! (Pieved viņu pie krēsla, apsēdina un apsēžas ari pati.)

Nokss (aprauti). Vakar vakarā, pēc tam kad jūs aiz­gājāt, Habards nozaga man dokumentus.

Mārgareta (ļoti lietišķi). Nē, viņš to izdarīja jau manā klātbūtnē: viņš bija paslēpies jūsu guļamistabā.

Nokss (izbrīnījies). Kā jūs to zināt? Bet viņš vismaz gan nezināja, ka jūs esat atradusies blakus.

Mārgareta. Zināja gan.

Nokss (nikni). Vai tiešām viņš uzdrošinājās?…

Mārgareta. Jā, apmēram pirms divām stundām viņš pastāstīja visu, ko redzējis, manam tēvam, mātei, Koni- jai, kalpotājiem, vārdu sakot, visiem.

Nokss (pietrūkstas kājās un sāk uztraukts staigāt pa istabu). Neģēlis!

Mārgareta (mierīgi). Liekas, es viņu arī tā nosaucu. (Rūgti pasmaidīdama.) Tā bija brīnišķīga ģimenes idille. Māte kliedza, ka viņa neticot… bet tā bija tikai histē­rija. Protams, viņa noticēja gan. Un Konija arī. Tāpat kā visi citi…

Nokss (apstājas, šausmu pārņemts, skatās viņā). Un viņi jūs apvainoja …

Mārgareta. Nē, bija daudz ļaunāk. Viņi necēla pret mani nekādu apsūdzību, viņi uzskatīja, ka mana vaina ir jau pierādīta … ka jūs esat mans … mīļākais.

Nokss. Vai viņi tiešām noticēja šim tipam?

Mārgareta. Viņam blakus telpās bijuši vēl divi lieci­nieki.

Nokss (atviegloti). Nu, tas jau ir labāk. Viņi būs spiesti sacīt patiesību. Mēs nedarījām nekā nosodāma. Mēs taču atteicāmies viens no otra …

Mārgareta. Jūs šos cilvēkus nepazīstat. Ticiet man, viņi ir izgājuši labu skolu. Un zvērēs vienalga ko. (Viņa rūgti iesmejas.) Tie taču ir mana tēva ļaudis, viņa nolīgti okšķeri.

Nokss (atslīgdams krēslā un saņemdams galvu rokās). Ak dievs, kas jums bija jāizcieš! Varu iedomāties … vis­tuvāko cilvēku klātbūtnē… Un es visu laiku domāju, kādēļ jūs mani saucāt… Tagad es saprotu …

Mārgareta. Nē, nesaprotat.

Nokss (nepievērsdams uzmanību viņas vārdiem un at­kal soļodams pa istabu). Kāda tur starpība! Tik un tā politikā es esmu beigts cilvēks. Viņu plāns izdevies uz goda. Jūs mani brīdinājāt, Džifords mani brīdināja, visi mani brīdināja. Bet es uzvedos kā pēdīgais muļķis. Man nav palicis nekas … vienīgi jūs. (Brīdi klusums. Pēkšņi viņa seja sāk starot.) Zināt, Mārgareta, es pateicos die­vam, ka tā noticis. Kas par to, ka es vairs nederēšu? Manu vietu ieņems citi cīnītāji, citi vadoņi. Es tikai vi­ņiem lauzu ceļu. Vienalga — tauta uzvarēs. Turpretī es … es toties esmu atradis jūs. Tas ir liktenis. Un es esmu tam pateicīgs. (Pieiet viņai klāt un grib apskaut, taču viņa atkāpjas.)

Mārgareta (ar skumju smaidu). Nu jūs liesmojat. Mēs esam apmainījušies lomām. Vakar — es, šodien — jūs … Labi, ka kaisle atnāk pie mums dažādos laikos, citādi mēs tās liesmās būtu sadeguši!

Nokss. Dārgā, mēs taču neesam vainīgi, ka tā noticis. Mēs nebijām savtīgi, mēs atsacījāmies viens no otra. Mēs cīnījāmies, un mūs uzvarēja. Un nu liktenis mūs saved kopā. Pēc tā, kas šorīt noticis, jums ir viens vienīgs pa­tvērums — es. Es turpretī, par spīti visām savām pūlēm, esmu beigts cilvēks. Dokumenti nozagti, un es savu runu neteikšu.

Mārgareta (mierīgi). Nē, teiksit gan!

Nokss. Tas nav iespējams! Tad jau jābūt galīgam aitas- galvam. Man nav pierādījumu.

Alārgareta. Jums tie būs… Sai dīvainajā notikumā viena zādzība izraisa otru. Mans tēvs apzog tautu. Do­kumentus, kuri atmasko viņu laupīšanā, nozog Gērsts. Habards nozog tos jums un atdod manam tēvam. Es sa­vukārt nozogu tos tēvam un atdodu jums.

Nokss (pārsteigts). Jūs? … Jūs? …

Mārgareta. Nu jā, šorīt. Tāpēc jau visa vētra sacēlās. Ja es tos nebūtu nozagusi, nekas nenotiktu. Habards taču tikko bija paspējis tos atdot tēvam.