DŽEKS LONDONS - Zādzība

Nokss (lūdzot). Mārgareta!

Mārgareta. Klusējiet, Hauerd, nemokiet mani, jūs re­dzat, man jau tā ir grūti…

Čalmerss (pieceldamies kājās). Labi, man tas ir līdz kaklam. Izlemiet! Noks, varat turpināt savu atzīšanos, bet man nav vēlēšanās būt te klāt. Bez tam es droši vien tomēr traucēju … e… uzliesmošanas procesu. Jums abiem jāizlemj, un to jūs labāk varēsit izdarīt bez manis. Es pa to laiku iedzeršu malku viskija un nomierināšos. (Dodas uz durvīm.) Viņa piekritīs, Noks. Esiet neatlai­dīgs! (Durvis paliek stāvam.) Ai, jūs liesma! Liesmojiet tā, lai kaut kas aizdegas! (Iziet.)

(Nokss izmisumā nolaidis galvu uz rokām. Mārgareta skumji nolūkojas viņā. Brīdi klusums.)

Mārgareta (pieiet pie Noksa un glāsta viņam matus). Es zinu, cik tas grūti, mīļais. Man taču arī nav viegli.

Nokss. Bet tas viss nekam nav vajadzīgs!

Mārgareta. Tas ir vajadzīgs. Atcerieties, ko jūs sacījāt vakar. Mēs nedrīkstam laupīt laimi manam bērnam…

Nokss. Un ja viņš atdos Tomiju?

Alārgareta (papurina galvu). …un citiem bērniem tā­pat, visu sieviešu visiem bērniem, kas vien dzīvo uz ze­meslodes. Jums bija taisnība arī tad, kad jūs sacījāt, ka mēs nevaram dzīvot tikai sev. Mēs dzīvojam starp cilvēkiem. Un mūsu laime vai nelaime saistīta ar visas cilvēces likteni.

Nokss (satver viņas roku un glāsta). Es neko nesa­protu. Es dzirdu tavu balsi un nesaprotu nevienu vārdu, ko tu saki. Balss taču ir daļa no tevis — un es tevi mīlu. Manā sirdī nav vietas nekam citam, tikai mīlai pret tevi — tevi, kas vēl vakar biji man tik tāla un nesa­sniedzama … Tagad tu esi tik tuva un pieejama. Saki tikai vienu vārdu, vienu pašu mazu vārdiņu! Saki jel, saki! (Piekļauj viņas roku pie lūpām un neatlaiž.)

Mārgareta (ilgu pilna). Ja tu zinātu, kā man to gri­bētos teikt! Bet es nedrīkstu.

Nokss. Tev jāsaka.

Mārgareta. Ir daudz kas cits — cildenāks, kas pavēl man rīkoties. Vai tiešām tu esi visu aizmirsis? Vai tie­šām tu esi aizmirsis, ko pats man sacīji? Par to, kas cil­vēkam ir galvenais, par to, kas mūsu dzīvē ir pats lie­lākais, par to, kas ir daudz svarīgāks pat par mūsu mīlu?

Nokss. Es tevi nespēju pārliecināt… Bet es tik un tā tevi mīlu.

Mārgareta. Un es mīlu tevi.

(No labās puses ienāk Čalmerss un redz Mārgaretu stā­vam blakus Noksam. Viņa joprojām glāsta Noksa matus.)

Čalmerss (vieglā gandarījumā, kurā ieskanas sar­kasms). Redzu, ka jūs esat mani paklausījuši un izlēmuši. (Neviens neatbild. Mārgareta, nebilzdama ne vārda, at­stāj Noksu un apsēžas. Nokss joprojām sēž, nolaidis galvu uz rokām.) Nē? (Mārgareta papurina galvu.) Labi, es esmu pārdomājis un grozījis noteikumus. Grēta, vari iet pie viņa un ņemt līdzi Tomiju. (Mārgareta sāk šau­bīties, bet Nokss, nolaidis galvu uz rokām, viņu neredz.)

Dabūsi šķiršanos, viss būs kārtībā. Arī Tomijs būs pie tevis.

Nokss (pēkšņi paceļ galvu, līksmi lūdzot). Mārgareta! (Mārgareta svārstās, tomēr joprojām klusē.)

Čalmerss. Mēs nekad neesam lāgā satikuši, tomēr es neesmu tik slikts, kā tu domā. Es esmu miermīlīgs cil­vēks. Vienmēr esmu tāds bijis. Nelikšu tev nekādus šķēr­šļus ceļā. Taču saproti: es esmu sprukās. Tu mīli citu, man turpretī katrā ziņā jāatdod dokumenti tavam tēvam. Tas ir svarīgāk, nekā tu domā.

Mārgareta (dzēlīgi). Acīmredzot šie dokumenti ir ļoti svarīgi…

Nokss. Mārgareta, atdod viņam šos papīrus!

Čalmerss. Tātad tie vēl nav pie jums?

Mārgareta. Nē, tie ir pie manis.

Nokss. Atdod viņam!

Čalmerss. Vai tad tu neredzi, ka viņš ir ar mieru mai­nīt tos pret brunčiem? Ir nu gan cīnītājs!

Nokss (ar lepnumu). Es viņu mīlu.

Mārgareta (Calmersam). Tas ir acumirkļa vājums. Kam gan tā negadās? Tas pāries. Vakar viņš bija stiprs. Būt vājam ir cilvēcīgi. Taču man ir dārgs pat viņa vājums, jo tā cēlonis ir mīlestība. Dievs ir mans liecinieks, ari es biju vāja un nekaunos no tā. Man atņēma spēku mī­lestība, un to nav viegli klusināt pat ar domu par pienā­kumu. Par tikumisko pienākumu. (Steidzīgi.) Saproti mani pareizi, Tom! Runa nebūt nav par to morāli, pie kuras turaties jūs. Man ir, vienaldzīgas tenkas un bulvāru avīžu netīrās pļāpas. Man vienalga, ko domā pasaule. Man būtu laime tūlīt aiziet pie ITauerda. Kaut arī tu ne­dotu šķiršanos — es ar prieku aizietu bez šķiršanās, ap­kaunota … ja vien … ja vien mans solis nenozīmētu cie­šanas citiem. (Noksam.) Es būtu laimīga, Hauerd, un manu sirdi pieskandinātu putnu dziesmas. Es būtu vislai­mīgākā sieviete pasaulē. Ja vien no tā neciestu citi. Bet ir kāda cildenāka morāle. Mēs nedrīkstam darīt ciešanas citiem. Mēs nevaram zagt viņiem laimi. Jo nākotne pieder viņiem, un mēs nevaram un nedrīkstam upurēt šo nākotni mūsu personiskās laimes labad. Vakar vakarā, kad es aizgāju pie tevis, Hauerd, es biju vāja un daudz ko ne­sapratu. Tad es vēl īsti nezināju, cik nelietīga un zemiska ir tā pasaule, kurā es dzīvoju. Šodien man atvērās acis. Es uzzināju, ka baznīcas morāle ir izlikšanās. Viņiem ir dziļāk noslēpta un spēcīgāka morāle — dolāru morāle. Mans tēvs, mans vīrs, visa mana ģimene bija ar mieru neredzēt to, ko viņi uzskatīja par laulības pārkāpumu. Kādēļ? Tikai dažu papīra lapiņu dēļ, kuras dotu tiem privilēģijas arī turpmāk apzagt un aplaupīt tautu. (Cal­mersam.) Tu biji ar mieru, Tom, tu pat ļoti gribēji atdot mani cilvēkam, kuru tu uzskati par manu mīļāko, atdot ne vien mani, bet pat paša dēlu, lai man šis darījums liktos pieņemams. Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu mīli citu sie­vieti? Nē! Vai tevi mudināja cilvēkmīlestība? Itin nemaz! Vai to no tevis prasīja ticība dievam? Nebūt ne! Tevi urdīja vēlēšanās arī turpmāk aplaupīt tautu, zagt no tās naudu, maizi, sviestu, kurpes, zeķes, cepures — visu, ko vien jūs spējat tai nozagt! (Noksam.) Tagad es saprotu, Hauerd, kādā sīvā cīņā mēs — tu un es — esam iesais­tījušies. Mums jācīnās drosmīgi un nav jāžēlojas — kā tev, tā man — man pat vairāk nekā tev. Es dzīvoju lau­pītāju alā. Vēl vairāk, es esmu laupītāju meita. Visa mana ģimene ir laupītāji. Visu savu mūžu es esmu bau­dījusi laupīšanas augļus. Man pietiek! Kādam šī laupī­šana jāizbeidz, un es to darīšu. Un tev man jāpalīdz, Hauerd!

Čalmerss (klusi iesvilpdamies). Dīvaini, ka tu neesi kļuvusi par sufražisti… Tavs oratora talants tur būtu vesela bagātība …

Nokss (skumji). Visbriesmīgākais ir tas, Mārgareta, ka tev ir taisnība: savu laimi mums patiešām vajadzētu zagt no citiem. Bet vai gan man ir viegli atteikties no tevis? Tik bezgala grūti ir atteikties no laimes… (Mārgareta pateicīgi palūkojas viņā.)

Čalmerss (indīgi). Jā, es jums ticu, no viņas nav viegli atsacīties. Paverieties, viņa ir glīta. Ikviens varētu ap­skaust …

Mārgareta. Tom, es būšu ar mieru šķirties bez kāda trokšņa, es apprecēšu misteru Noksu un ņemšu sev līdzi Tomiju. Ar vienu noteikumu.

Čalmerss. Kādu?

Mārgareta. Dokumenti paliks pie manis. Un Nokss tos izmantos šodienas runā.

Čalmerss. Kas nu par daudz, tas par daudz!

Mārgareta. Lai notiktu kas notikdams, lai tu darītu ko darīdams; šodien viņš runās. Es esmu ar mieru maksāt par to visaugstāko cenu.

Čalmerss. Ja neatdosi dokumentus, nedabūsi ne šķir­šanos, ne dēlu. Neko!

Mārgareta. Tātad tu spied mani palikt te. Es neesmu izdarījusi nekā slikta, un tu jau arī negribēsi celt skan­dālu. (Ienāk Linda, apstājas un jautājoši skatās Mārga- retā.) Re, kur arī dokumenti! (Lindai.) Dodiet šurp! (Linda panāk uz priekšu, izvelk dokumentu sainīti. Čal­merss mēģina izķert tos viņai no rokām.)