DŽEKS LONDONS - Zādzība

Nokss (atgrūž Čalmersu). Tikai mieru!

(Čalmerss sagrīļojas, piespiež roku pie sirds.)

Mārgareta (Čalmersam gādīgi). Nu redzi — tev atkal kļūst slikti. Esi piesardzīgs! (Čalmerss pasper dažus ne­drošus soļus, lai varētu sasniegt zvanu.) Hauerd! Apturi viņu! Ja viņš pazvanīs, kalpotāji atņems mums doku­mentus. (Nokss pasper soli uz priekšu, taču Čalmerss atkrīt krēslā, atmetis galvu atpakaļ un izstiepis kājas uz priekšu.) Linda, ūdeni! (Linda atdod dokumentus Mārga­retai un izskrien pa durvīm labajā pusē. Mārgareta no­raizējusies pieliecas pie Čalmersa.)

Nokss (pēc īsa klusuma brīža, pieskardamies Mārga­retas rokai). Dod dokumentus man! (Mārgareta sniedz viņam dokumentus, viņš tur tos rokā, Mārgareta pateicīgi lūkojas viņā. Ienāk Linda ar ūdens glāzi, pasniedz to Mārgaretai. Mārgareta pieliek glāzi Čalmersam pie lū­pām.)

Čalmerss (nikni izsit viņai glāzi no rokām un ar pū­lēm izgrūž). Viskiju ar sodu! (Linda jautājot lūkojas Mārgaretā. Tā vilcinās, tad parausta plecus un paloka galvu. Linda ātri noiet pa labi).

Mārgareta (Noksam). Tagad tu iesi un teiksi savu runu!

Nokss (noglabādams dokumentus svārku iekšējā ka­batā). Jā, es teikšu savu runu.

Mārgareta. Lai tavi vārdi ved mūs tuvāk nākotnei! Lai tavā runā skan to miljonu cilvēku balsis, kuriem zog laimi! (Čalmerss ciniski smejas.) Tu zini — mana sirds pieder tev. Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs, neaptrai­pīdami savu godu, nevienam neko nelaupīdami, nevie­nam nenodarīdami ciešanas, būsim kopā … uz mūžu!

Nokss (nomākti). Bet līdz tam?

Mārgareta. Mums jāgaida.

Nokss (apņēmīgi). Mēs gaidīsim.

(Linda ienes viskija glāzi un pasniedz Calmersam — tas dzer. Mārgareta pamāj Lindai. Linda iziet.)

Čalmerss (izsliedamies taisni). Manu nāvi, vai?

Nokss. Tiesa, es gan to nedomāju, bet, ja nu jūs pats ierosināt, tad tā ari ir izeja. Jūsu sirds acīmredzot ir nolietojusies. Jūs agri esat zaudējis kā spēkus, tā sirds­apziņu. Atcerieties: kā tas saimnieks, kas tikmēr zaga sienu paša zirgam, kamēr tas nosprāga. Mēs esam pa­cietīgi. Domāju, ka jūs neliksit gaidīt mums pārāk ilgi.

Čalmerss (neticīgi pasmiedamies un dzerdams maziem malkiem viskiju). Nu, Noks, mūsu partija beigusies ne­izšķirti. Jūs nedabūjāt šo sievieti. Es arī ne. Viņa dzīvos zem mana jumta un … laikam gan vairāk neko. Šķirša­nos es viņai nedošu. Kāda tur jēga? Redzat, bērns viņu piesaistījis ciešām saitēm pie manis. Jūs viņu nedabūsit.

(Nokss, neveltīdams viņam uzmanību, iet uz durvīm, kas atrodas skatuves dziļumā. Stāvēdams uz sliekšņa, viņš pagriežas atpakaļ. Brīdi klusums.)

Mārgareta. Strādā! Esi drosmīgs! Tu esi mans bruņi­nieks. Ej!

(Nokss aiziet. Mārgareta stingi noraugās viņam pakaļ, novērsusi seju no skatītāju zāles.)

Čalmerss. Grēta! (Viņa nedzird.) Paklau, Grēta! (Tu­rēdams glāzi rokā, pieceļas un dodas viņai klāt.) Viņa runa sacels velnišķīgu traci. Bet tas nebūs tik briesmīgi, kā domā tavs tēvs. Troksnis norims. Vai nu mazums afēru atklājies, taču vara tik un tā palikusi mūsu rokās. Viss taču pāriet. Mūsu ķīviņš tāpat… Varbūt mēs arī vēl salabsim, ko? (Mārgareta joprojām neklausās, ko viņš saka.) Kāpēc tu klusē? (Brīdi pagaida, tad pieskaras vi­ņas rokai.) Grētiņ!

Mārgareta (pagriežas pret viņu, neizsakāmā riebumā). Nepieskaries man! (Čalmerss atraujas.)

Priekškars.