DŽEKS LONDONS - Zādzība

(Misis Stārkvedera nespēj izteikt ne vārda, tikai lūkojas te vienā, te otrā. Mārgareta noraizējusies skatās Koni jā.)

Konija. Viņš gaida mūs mašīnā. Tu taču brauksi mums līdzi, vai ne?

Stārltveders. Lai Tomijs pagaida mašīnā! Tikko mēs ar Mārgaretu vienosimies, viņa ies pie dēla. (Pie durvīm klauvē. Pēc Stārkvedera mājiena Doblmens atslēdz dur­vis labajā pusē un atkal aizslēdz, pēc tam kad pa tām ienākuši Habards un Čalmerss, kuri, tūlīt izjutuši saspī­lējumu, kas valda istabā, apsveicinās ar klātesošajiem., klusējot palocīdami galvu. Stārkveders nejauj viņiem at­gūties.) Klausies, Tom! Runa ir par dokumentiem, kurus Gērsts nozaga un misters Habards dabūja atpakaļ no Noksa un šorīt atdeva. Nu tos atkal nozaga Mārgareta man no deguna priekšas. No istabas viņa nav izgājusi. Papīri ir pie viņas. Tie jāatrod!

Čalmerss (piespiedis roku pie sirds, smagi elpo un ne­uzdrošinās uzrunāt sievu). Grēta … Vai tā ir taisnība?

Mārgareta. Papīru man nav. Es tev saku: man to nav.

Stārkveders. Kur tad tie ir? (Mārgareta neatbild.) Ja tie ir te, istabā, tos nebūs grūti atrast. Pārmeklējiet telpu, Tom, mister Habard, Doblmen! Tie jāatrod par katru cenu!

(Čalmerss, Habards un Doblmens rūpīgi pārmeklē istabu. Konija apsēdina pavisam satriekto misis Stārkvederu krēslā pa kreisi. Mārgareta apsēžas savā agrākajā vietā pie rakstāmgalda.)

Čalmerss (pārtraukdams meklēšanu). Vairāk nav kur meklēt. Istabā dokumentu nav. Vai jūs esat pārliecināts, ka pats tos kaut kur neiebāzāt?

Stārkveders. Muļķības. Dokumentus paņēmusi Mārga­reta. Tas bija biezs sainis, ko nav viegli noslēpt. Ja to nav istabā, tie ir pie viņas.

Čalmerss. Paklau, Grēta, atdod jel šos papīrus!

Mārgareta. Man to nav. (Čalmerss pēkšņi pieiet viņai klāt un sāk taustīt apģērbu. Mārgareta pielec kājās, iecērt viņam pļauku.) Kā tu uzdrošinies!

(Čalmerss atkāpjas. Misis Stārkvederai sākas histērijas lēkme. Stārkveders bargi nolūkojas, kā pārbiedētā Konija mēģina māti nomierināt.)

Habards (beigdams meklēt). Es diezin vai varēšu būt jums noderīgs. Laikam būs labāk, ja iešu, mister Stārk­veder.

Stārkveders. Nē, papīri atrodas te, istabā. Ja neviens no šejienes neizies, tad neviens tos arī neiznesīs. Ko jūs darītu, ja būtu manā vietā, Habard?

Habards (svārstīdamies). Ņemot vērā dažus apstāk­ļus, man grūti jums ko ieteikt…

Stārkveders. Nekautrējieties!

Habards. Vispirms jānoskaidro, vai papīrus paņēmusi misis Calmersa …

Stārkveders. Par to nav ne mazāko šaubu.

Čalmerss. Kam tie viņai būtu vajadzīgi? (Habards no­zīmīgi pasmīn.)

Stārkveders (Habardam). Vai jūs kaut ko zināt? Ko tieši?

Habards. Man negribētos par to runāt. Tas ir pārāk (paskatās uz misis Stārkvederas un Konijas pusi) … de­likāts jautājums.

Stārkveders. Kas te var būt delikāts! Runājiet!

Mārgareta. Nē! Nē!

(Čalmerss un Stārkveders aizdomīgi palūkojas viņā.)

Stārkveders. Runājiet tak, Habard!

Habards. Man labāk gribētos klusēt…

Stārkveders (noskaities). Es saku: runājiet!

Habards (mākslotā nepatikā). Vakar vakarā… kad es biju Noksa istabā … tad redzēju …

Mārgareta (viņu pārtraukdama). Pagaidiet mirkli! Viņš var runāt, ko grib, bet lai Konija vispirms aiziet…

Stārkveders. Neviens neizies no istabas, kamēr doku­menti nebūs atrasti! Es tev apsolu: ja tu tos atdosi, Ko­nija varēs iet un pat Habards vairs neteiks ne vārda, lai cik kaunpilnu ainu viņš tur būtu redzējis. Es tev apsolu! (Klusums. Mārgaretas sirdī norisinās cīņa, tomēr viņa klusē.) Runājiet, Habard!

Mārgareta (šausmās sākdama svārstīties). Nē, neuz­drīkstieties to darīt! Es atdošu dokumentus! (Visi sa­sprindzināti gaida. Mārgareta šaubās. Beidzot viņa sa­valdās un apņēmīgi nosaka.) Nav tiesa, man to nav. Ru­nājiet, kas vien ienāk prātā!

Stārkveders. Redzat, viņai tie ir. Viņa pati atzinās. (Habardam.) Turpiniet!

Habards. Vakar vakarā …

Konija (pielēkdatna kājās). Es iešu projām! (Metas uz kreisās puses durvīm un velti pūlas tās atdarīt.) Laidiet mani ārā! Laidiet ārā!

Misis Stārkvedera (vaid, atmetusies pret krēsla at­zveltni, izstiepusi kājas uz priekšu, histēriski raustīdamās un locīdamās). Man ir slikti! Es miršu! Es zinu, ka miršu!

Stārkveders (bargi Konijai). Ej pie mātes!

Konija (negribot atgriežas pie mātes, apsēžas viņai blakus un aizbāž ar pirkstiem ausis). Es neklausīšos! Es tik un tā neklausīšos!

Stārkveders (bargi). Nolaid rokas!

Habards. Velna milti, Calmers, man viss šis notikums ir bezgala nepatīkams! Es negribētu dot nekādu liecību.

Stārkveders. Konij, nolaid rokas! (Konija negribot no­laiž rokas.) Turpiniet, Habard!

Habards. Piedodiet, bet es negribu… Nespiediet mani, ser…

Čalmerss. Par vēlu. Jums jāpaskaidro, kas slēpjas aiz jūsu netīrajiem mājieniem par manu sievu!

Habards. Ak tā? Nu, lūdzu! Redzat… Viņa, tas ir, misis Calmersa, vakar bija pie Noksa viesnīcā.

Misis Stārkvedera. Ā-ā-āā! Mana Grētiņa! Tie ir meli! Tie ir meli! (Dauza ar kājām gridu. Konija viņu mie­rina.)

Čalmerss. To jums vajadzēs pierādīt, Habard. Ja tā ir neslavas celšana, jūs par to dārgi samaksāsit.

Habards. Paskatieties tak uz viņu! Pajautājiet viņai!

(Čalmerss pieaugošās aizdomās vēro Mārgaretu.)

Mārgareta. Man bija līdzi Linda. Un Tomijs. Man va­jadzēja steidzīgi sastapt misteru Noksu svarīgā jautā­jumā. Es aizbraucu tur mašīnā un paņēmu Lindu un To­miju līdzi.

Čalmerss (atvieglots). Tad jau aina ir gluži citāda.

Habards. Tas nav viss. Misis Calmersa izsūtīja istab­meitu un bērnu ārā .:. Un pati palika.

Mārgareta (viņu pārtraukdama). Bet tikai īsu brīdi!

Habards. Diezgan ilgu laiku. Es vismaz dabūju krietni pagarlaikoties, gaidīdams, kad beigsies šī tikšanās.

Mārgareta (izmisumā). Nav tiesa, es tur biju pavisam īsu brīdi, tikai dažas minūtes .. .

Stārkveders (strupi Habardam). Un kur tad jūs bijāt?

Habards. Noksa guļamistabā. Sis stulbenis tā priecājās par … savu viešņu, ka mani galīgi aizmirsa.

Stārkveders. Bet jūs teicāt, ka jūs redzējāt.

Habards. Guļamistabas durvis nebija noslēgtas. Es tas pavēru.

Stārkveders. Ko jūs redzējāt?

Alārgareta (lūgdamās, Habardam). Vai jums tiešām nav ne kripatiņas kauna? Es biju pie Noksa tikai dažas minūtes.

(Habards parausta plecus.)

Stārkveders. To mēs tūliņ pārbaudīsim. Tomijs ir te un istabmeita arī. Konij, vai vina ir te? (Konija klusē.) Atbildi!

Konija. Jā.

Stārkveders. Doblmen, pazvaniet istabmeitai un lieciet atvest šurp misis Calmersas istabmeitu un Tomiju! (Dobl­mens pieiet pie galda un pazvana.)

Mārgareta. Nevajag! Nevajag saukt Tomiju!

Stārkveders (viltīgi palūkojies viņā, Doblmenam.) Labi, atsauciet šurp tikai istabmeitu.

(Pie durvīm kreisajā pusē dziļumā atskan klauvējiens. Doblmens atslēdz durvis un nodod rīkojumu istabmeitai.

Aizver durvis.)

Stārkveders. Aizslēdziet! (Doblmens paklausa.)

Čalmerss (pieiedams klāt Mārgaretai). Kur tad ir tava izslavētā tikumība? Tu esi galīgi izlaidusies…

Mārgareta. Tev nav tiesību tā runāt ar mani, Tom …

Čalmerss. Es esmu tavs vīrs.

Mārgareta. Tu jau sen tas vairs neesi.

Čalmerss. Kā tā?

Mārgareta. Tu ļoti labi saproti, par ko ir runa.

Čalmerss. Grēta, tās ir tikai tavas iedomas! Tev nav nekādu faktu.

Mārgareta. Es zinu visu. Nav nebūt vajadzīgs, lai kāds man to apliecinātu. Es taču esmu sieviete, un mēs tādas pārmaiņas nekļūdīgi nojaušam. Tas sajūtams jau gadiem ilgi. Es nešaubos, ka pieķert tevi būtu bijis ļoti viegli. Bet kam tas vajadzīgs? Kad man piedzima dēls, es at­metu tev ar roku. Es tev acīmredzot vairs nebiju vaja­dzīga.