DŽEKS LONDONS - Zādzība

Stārkveders (atver sainīti un izskata dokumentus). Nav ko būt pieticīgam, mister Habard! Te ir bijis kas vairāk par laimīgu gadījumu … Es to sauktu drīzāk par izmaņu… Krietnu izmaņu… Laika taču bija ļoti maz… Jums vajadzēja apsvērt… un rīkoties… tik steidzīgi rīkoties, ka tur ar laimi vien nepietika. (Habards pakla­nās, Stārkveders satin atkal dokumentus sainīti.) Kā no- pratīsit, esmu par šo pakalpojumu pateicīgs. Grasos pa­augstināt parakstīšanās summu uz jūsu žurnālu līdz piec­desmit tūkstošiem dolāru un pavēlēšu Doblmenam izsniegt jums pateicības apliecinājumu, kas būs taustāmāks par tukšiem vārdiem. (Habards atkal palokās.) Vai jūs… iepazināties ar šiem dokumentiem?

Habards. Pavirši, ser. Tie patiešām ir ļoti svarīgi. Noksa nodomi ir izjaukti. Bez šiem papīriem viņa šodie­nas runa pārvērtīsies par īstu farsu. Glabājiet tos, ser! (Norāda uz dokumentiem, ko Stārkveders joprojām tur rokās.) Gērstam ir garas rokas.

Stārkveders. Es tām esmu par tālu. Turklāt es šodien braucu uz Ņujorku un ņemu dokumentus līdzi. Jūs mani atvainosit, mister Habard … (Liek portfeli papīrus, at­stājot Habarda atnestos dokumentus pēdējos.) Man vēl daudz darīšanu …

Habards (saprazdams mājienu). Skaidrs. Arī man laiks iet. Man norunāta tikšanās klubā.

Stārkveders (joprojām šķirodams papīrus, atliek sāņus kārtīgā kaudzītē vairākus aktu vākus un kantora grā­matas). Es gribētu ar jums vēl parunāt. Iegriezieties pie manis, kad nākamo reizi būsit Ņujorkā! Es patlaban ap­sveru, vai man nenopirkt žurnālu «Partenons». Man ne­patīk, ko viņi tur raksta. Vai jūs neuzņemsities vadīt pirkšanas sarunas? Es gribētu uzdot jums arī šādus tā­dus citus svarīgus darbus. Visu labu, mister Habard! Mēs drīz redzēsimies Ņujorkā.

(Sniedz viņam roku. Habards dodas uz durvīm, kas at­rodas skatuves dziļumā labajā pusē, un uz sliekšņa sa­duras ar Mārgaretu. Nakamās ainas laikā Stārkveders jo­projām kravā portfeli dokumentus.)

Habards. Labdien, misis Calmersa! (Sniedz roku, ko Mārgareta vēsi paspiež, tik tikko noliekdama galvu. Viņa grib paiet garām.) Nav ko celt degunu gaisā, misis Cal­mersa!

Mārgareta (neizpratnē paskatās viņā, it kā lai pārlie­cinātos, vai viņš nav dzēris). Es jūs nesaprotu.

Habards. Jūs vienmēr esat izturējusies pret mani kā pret tukšu gaisu, bet nu tie laiki pagājuši. Nav ko tēlot svēto! Kādu brīdi es tiešām tam ticēju un jutos melns un mazs. Tagad es esmu gudrāks. Jauku rotaļu jūs esat uz­sākusi … Nemaz jūs neesat labāka par citām. Jūs tīri labi zināt, kur bijāt vakar vakarā. Redzat, es arī to zinu.

Mārgareta. Jūs esat nekaunīgs.

Habards (tiepīgi). Es zinu, kur jūs vakar vakarā bijāt. Misters Nokss arī to zina. Bet jūsu vīrs — tas nu gan vēl ne.

Mārgareta. Spiegs! (Norādīdama uz tēvu.) Droši vien viņam jūs jau paziņojāt?

Habards. Kāpēc?

Mārgareta. Jūs taču esat viņa dienestā.

Habards. Nomierinieties, vēl ne. Bet iesaku jums iztu­rēties pret mani … laipnāk. (Mārgareta klusēdama ieiet istabā. Habards, nikni nolūkojies viņai pakaļ, iziet ārā.)

Stārkveders (liek dokumentus portfeli un tad aizslēdz to. Uz galda paliek kārtīga kantora grāmatu un papīru kaudzīte). Labrīt, Mārgareta! Atsaucu tevi šurp tāpēc, ka mēs neesam pabeiguši vakardienas sarunu. Sēdies! (Mārgareta pievelk krēslu pie galda un apsēžas.) Tu arvien esi bijusi grūti audzināma, Mārgaret. Tev bijis sievietei nepiedienīgs gribasspēks. Es esmu darījis tavā labā visu, ko spēju. Tavas laulības ar Tomu izrādījās ļoti veiksmīga apvienība. Tomam ir nākotne, viņš ir no lieliskas ģimenes, džentlmenis un teicama partija.

Mārgareta (viņu pārtraukdama, rūgti). Vai tu tā domā? Vai gan tu, izprecinādams meitu, domāji par viņu? Es zinu, kā tu skaties uz mums, sievietēm. Vai tevi kādreiz interesējis, ko izjūtam mēs: māte, Konija, es? Tev sva­rīgi ir tikai savi biznesa apsvērumi. Tev laikam šķiet, ka sievietēm nav dvēseles. Ja runa ir par Tomu, tad tev tais­nība: viņš tev ir noderigs. Viņam patiešām piemīt viss, uz ko tu cerēji, kad izdevi mani viņam par sievu. Viņš ir piekāpīgs, tev nebija grūti pārvērst viņu par paklau­sīgu ieroci. Viņš veiksmīgi kārto visādas politiskas ma­hinācijas un izdabū cauri jums vajadzīgos likumus. Tu nemaz nepadomāji, vai viņš būs labs vīrs tavai meitai, ko tu īsti nekad neesi pazinis. Tu atdevi… tu pārdevi savu meitu viņam tāpēc, ka viņš bija vajadzīgs tev (histē­riski iesmejas) … un tavam kapitālam.

Stārkveders (asi). Mārgareta! Tev nav tiesību tā ru­nāt! (Maigāk.) Tu joprojām esi tāda pati tiepša. Jopro­jām tu centies izdabūt cauri savu gribu …

Mārgareta. Ak dievs, kaut man tas kādreiz būtu iz­devies!

Stārkveders (skarbi). Tavi spriedelējumi mani neinte­resē. Par to nav runas. Es aizsūtīju pēc tevis tādēļ, lai pārtrauktu tavu pazīšanos ar šo Noksu — fantastu, šar- latanu un nelieti…

Mārgareta. Nav ko viņu paļāt!

Stārkveders. Es prasu, lai tu vairs ar šo tipu nesatik­tos! Vai dzirdi? Reizi par visām reizēm.

Mārgareta (mierīgi). Mēs ar misteru Noksu paši no­lēmām vairs nesatikties. Šaubos, vai es viņu vēl kādreiz redzēšu. Vismaz manā mājā ne. Vai tas tevi apmierina?

Stārkveders. Pilnīgi. Man, protams, nekad nav bijušas aizdomas, ka tu dari ko nelāgu … " " :

Mārgareta (mierīgi). Cik slikti tu pazīsti sievietes! Tev šķiet, ka mēs esam lelles, ka mums nav ne sirds, ne alku, ne tiesību patstāvīgi rīkoties, ka mēs pilnīgi esam tās cietsirdīgās, puritāniskās morāles varā, kas pirms gadsimta izveidojusies Jaunajā Anglijā!

Stārkveders (saausīdamies). Tu gribi teikt, ka tu ar šo cilvēku …

Alārgareta. Es nekā tamlīdzīga teikt negribu. Es gribu tev atgādināt, ka esmu Toma sieva un Tomija māte. Tu neesi spējīgs saprast ne manas, ne kādas citas sievietes jūtas un nekad nesapratīsi to, ko es tev varētu pa­teikt! …

Stārkveders (atviegloti). Nu, tad jau paldies dievam!

Mārgareta. Turklāt tas ir tik vienkārši. Sieviete arī ir cilvēks. Tas ir viss. Bet to tu tāpat nesaproti.

(No labās puses ienāk Doblmens ar čeku rokās. Stārkve­ders, viņu ieraudzījis, apklust. Doblmens neziņā, kā rīko­ties, apstājas, tomēr Stārkveders pamaj, lai viņš nak

tuvāk.)

Doblmens (pasveicina Mārgaretu. Stārkvederam). Te ir čeks. Jūs teicāt, ka pats parakstīšot.

Stārkveders. Jā, Ratlendam. (Doblmens sniedz viņam pildspalvu.) Nē, es parakstīšu ar savējo. (Attaisa port­feli un izņem no tā pildspalvu, atstādams portfeli vaļā. Paraksta čeku. Doblmens paņem to un aiziet. Stārkve­ders atkal sāk kravāt dokumentus.) Šis Nokss — es viņu vakar vēroju — ir gudrs un enerģisks, tikai diemžēl ne- auglīgs sapņotājs. Varbūt viņš tiešām vēl ļaudīm labu, to es atzīstu. Taču viņš lidinās pa mākoņiem. Tādi cil­vēki nodara mūsu zemei vairāk posta nekā desmittūkstoš anarhistu. Un viņš ir gaužām nepraktisks … Viņš gata­vojās dot man triecienu ar šo te dokumentu palīdzību. (Paņem tos rokā un pamet gaisā.) Tos no maniem arhī­viem izzaga viens no dzeltenās preses gangsteriem un nogādāja viņam. Bet viņš ir tā aizņemts ar savām gaisa pilīm, ka papīri atrodas atkal te, pie sava likumīgā īpaš­nieka.

Mārgareta. Un kas tagad būs ar viņa runu kongresā?

Stārkveders. Viņa runa pārvērtīsies par vistīrāko blefu. Mašīnas ritentiņi drīz sāks griezties. Savienoto Valstu krietnie pilsoņi izsmies viņu kā pēdīgo putnu biedēkli — tā, šķiet, izteicās Habards. (Noliek sainīti uz atvērtā port­feļa.) Pagaidi brītiņu! Es novākšu papīrus. (Paņēmis no galda kantora grāmatas un vēstules, viņš pieiet krei­sajā pusē pie nišas un ieslēdz tur gaismu. Nišā atrodas liels ugunsdrošs skapis. Stārkveders uzgriez atslēgas bur­tus, skapja durvis žvadzot atveras, un viņš rūpīgi ievieto tur papīrus, pilnīgi nogrimis nodarbībā un neskatīdamies apkārt.