DŽEKS LONDONS - Zādzība

1 Lilita — pēc senām teiksmām sieviete dēmons, kas ar savu daiļumu savaldzinājusi Ādamu, kļuvusi par viņa pirmo sievu un pēc tam viņu pametusi.

Nokss. Es tāpat reizēm esmu jutis nāvīgu nogurumu … Arī šodien man nebija vairs nemaz spēka, bet atnācāt jūs. Un tagad es jūtos laimīgs, es izjūtu vienīgi laimi.

Mārgareta. Šovakar es ļāvu vaļu savām alkām. To es atzīstu. Bet es nemaz nenožēloju, ka atnācu. Tā ar mani nekad nav noticis. Tā ir pirmā reize manā mūžā. Es tikai nožēloju, ka nedarīju to agrāk — tas bija tik brīnišķīgi. Jūs turējāt mani savās rokās… savās rokās. Ai, jūs nekad nezināsit, ko man nozīmēja šīs pirmās skaujas! Es taču neesmu no māla. Neesmu arī no dzelzs vai akmens. Esmu pavisam vienkārša, parasta sieviete… (Pieceļas un apskauj Noksu.) Noskūpstiet mani, mans mīļais, mans pavēlnieki Noskūpstiet!

(Viņi apskaujas.)

Nokss (skatīdamies apkārt, it kā kaut ko meklēdams, kaislīgi). Ko lai mēs darām? (Pēkšņi atraujas no viņas un atslīgst krēslā.) Nē! Tā nedrīkst! Tas nav iespējams! Kāpēc mēs nesastapāmies agrāk? Mēs būtu varējuši kopā strādāt. Kas tā būtu bijusi par draudzību!

Mārgareta. Bet vai tad tagad jau ir par vēlu?

Nokss. Man nav uz jums tiesību.

Mārgareta (viņu nesaprazdama). Vīra dēļ? Viņš jau ilgus gadus nav vairs man vīrs. Viņam nav uz mani nekādu tiesību. Kam gan vēl var būt uz mani tiesības? Tikai jums, jo jūs es mīlu.

Nokss. Par to es nerunāju. Jūsu vīrs man… (izsit knipi. Ļaudamies pēkšņam izmisumam.) Ja Hauerds Nokss būtu vienīgi cilvēks… nevis cīnītājs! Ja man nebūtu jāstrādā!

Mārgareta (no aizmugures pienākusi pie viņa krēsla, noglāsta ar roku viņa matus). Vai tad mēs nevaram strā­dāt kopā?

Nokss (strauji pagriež galvu, it kā gribētu nopurināt viņas roku). Nevajag, nevajag! (Mārgareta joprojām glāsta viņa matus un tad piekļauj vaigu pie viņa vaiga.) Ak dievs, jūs man nemaz nepalīdzat! Jūs mani kārdināt! (Pēkšņi pietrūkstas kājās, maigi saņem Mārgaretas ro­kas savējās, aizved viņu pie krēsla, apsēdina un atgriežas savā vietā pie rakstāmgalda.) Saprotiet jel, runa vispār nav par jūsu vīru. Bet man nav uz jums tiesību. Un jums nav tiesību uz mani.

Mārgareta (greizsirdīgi). Kam tad ir uz jums tiesības?

Nokss (skumji pasmaidīdams). Nē, jūs atkal nesapro­tat. Manā dzīvē nav citas sievietes, tikai jūs. Bet ir daudz cilvēku, kuriem uz mani ir lielākas tiesības. Divsimttūk- stoš pilsoņu ievēlēja mani par savu pārstāvi Savienoto Valstu kongresā. Un ir vēl miljoniem citu … (Apklust, lūkodamies uz viņas kailajiem pleciem un rokām.) Lūdzu, aplieciet apmetni! Palīdziet man, lai es neaizmirstos! (Mārgareta paliek sēžam.) Uz mani tiesības ir visiem tiem, kuru intereses es aizstāvu. Divi miljoni bērnu strādā Savienoto Valstu uzņēmumos, kur no viņiem izspiež pē­dējos spēkus. Es nedrīkstu viņus nodot. Es nedrīkstu no­zagt sev viņu laimi. Vai atceraties, kā mēs šodien runājām par zagšanu? Vai tā nebūtu zādzība?

Mārgareta (asi). Hauerd! Ko jūs runājat! Vai mūsu laime jums laupījusi saprātu?

Nokss (apbēdināts). Gandrīz… un dažos neprāta mir­kļos es to biju zaudējis pavisam. Neatceros, vai reiz stās­tīju jums par kādu bērnu, kas bija izaudzis graustos. Kad viņam vaicāja, kā viņš zina, ka atnācis pavasaris, viņš atteica: «Nu, krogā pāri ielai taču izņēma otros logus!»

Mārgareta (nemiera pilna). Bet kāds tam sakars ar mūsu abu mīlu?

Nokss. Iedomājieties, ka mēs būtu aizmirsuši visu un domātu vienīgi par mūsu mīlu. Kas tad, pēc jūsu domām, notiktu? Atcerieties Gorkiju! Viņš mīlēja savu dzimteni un atbrauca uz Ņujorku, kaisli vēlēdamies palīdzēt Krie­vijas revolūcijai. Viņš atbrauca uz mūsu brīvo zemi, lai vāktu līdzekļus revolūcijas atbalstam. Taču viņa laulību ar mīļoto sievieti nebija svētījis likums, kam klanās bod­nieki. Laikraksti sacēla troksni, un brauciens beidzās ar sakāvi. Amerikāņu tautas acīs Gorkiju izzoboja un nomel­noja. Tāpat notiktu ar mani. Manu vārdu apsmietu un aptraipītu ar dubļiem. Man nebūtu vairs nekādas ietek­mes.

Mārgareta. Nu, un kas par to? Lai paļā un lai smejas! Es taču būšu ar jums kopā. Un jūs būsit kopā ar mani. Tautu vedīs sev līdzi citi — tas nemaz nav pateicīgs uz­devums! Dzīve ir tik īsa. Vai tiešām mums nav tiesību kaut uz drusciņu laimes …

Nokss. Kad es raugos jums acīs, es tik viegli aizmirstu visu pasauli! Bet tā taču būtu zādzība.

Mārgareta (dumpīgi). Lai ir! Dzīve ir tik īsa, mīļais.

Tikai mēs divi vien eksistējam visā plašaja pasaulē. Vai­rāk neviena nav.

Nokss. Runa nav tikai par mani. Runa nav ari tikai par citiem cilvēkiem. Pirms brīža jūs teicāt, ka vienīgi man esot uz jums tiesības. Jums nav taisnība! Jūsu bēr­nam …

Mārgareta (ar sāpīga lūguma). Cietiet klusu!

Nokss. Es nespēju. Man jāglābj gan jūs, gan sevi. To- mijam ir uz jums tiesības. Tā tāpat ir zādzība. Kā citādi to lai sauc, ja jūs gribat nozagt viņam laimi?

Mārgareta (nolaiž galvu uz rokām un raud). Es biju tik viena … bet tad … tad nācāt jūs — un pasaule kļuva gaiša un silta. Nupat jūs mani apskāvāt — un … likās, ka pēkšņi piepildījies mans sapnis par laimi. Un nu jūs gribat man atkal to atņemt…

Nokss (kas tagad, kad Mārgareta uz viņu neskatās, visiem spēkiem cenšas savaldīties). Atņemt? Nav tiesa. Tu atdosi to pati. Man nepietiks spēka izdarīt to bez ta­vas palīdzības. Tev jāsauc palīgā savs bērns un jāpalīdz man! Citādi es zaudēšu prātu tevis dēļ… (Pēkšņi pie­ceļas kājās un izstieptām rokām pieiet viņai klāt.) Es zaudēšu prātu …

Mārgareta (aši paceļ galvu un atstumj Noksu atpakaļ). Pagaidi! (Viņa uz mirkli atbalsta galvu rokās, lai saval­dītos un apdomātu.) Lūdzu, apsēdies! (Nokss apsēžas. Bridi klusums. Mārgareta mīlas pilnu skatienu lūkojas Noksā.) Dārgais, es tevi tā mīlu! (Nokss nespēj savaldī­ties un grasās piecelties.) Nē, nenāc klāt! Es ļāvos vāju­mam. Taču es to nenožēloju. Tev taisnība. Mums jāatsa­kās vienam no otra. Zagt nedrīkst pat mīlestību. Bet es esmu laimīga, ka tā notika — ka es gulēju tavās skau- jās un jutu tavas lūpas. Atmiņas par to man būs vienmēr dārgas. (Uzmet uz pleciem apmetni. Pieceļas. Ari Nokss pieceļas.) Tev taisnība. Nākotne pieder bērniem. Ar to saistās arī tavs un mans uzdevums. Es iešu. Laikam gan būs labāk, ja mēs abi neredzēsimies. Strādāsim un mēģi­nāsim aizmirst… Atceries tikai vienu: tavā cīņā manas domas ies tev līdzi. Manas lūgšanas pavadīs katru tavu cirtienu. (Bridi klusē, savelk apmetni vēl ciešāk.) Mīļais, noskūpsti mani vēlreiz … pēdējoreiz … (Nokss atturīgi noskūpsta Mārgaretu, it kā uzsvērdams, ka atsakās no savām tiesībām uz viņu. Mārgareta pati atraisās no viņa skaujām. Nokss, ne vārda neteikdams, pavada viņu līdz durvīm un uzliek roku uz roktura.)

Nokss. Man gribētos, lai man būtu no tevis kāda at­miņa. Fotogrāfija. Atceries, tā mazā, kas man tā patika. (Mārgareta pamāj ar galvu.) Bet lai to nenes izsūtāmais! Atsūti to man pa pastu!

Mārgareta. Labi. Es pati rit iemetīšu vēstuli pastkas­tītē.

Nokss (noskūpsta viņai roku). Ardievu!

Mārgareta (vilcinādamās). Atceries, dārgais, ka es neko nenožēloju! Es lepojos, ka iemīlēju tevi. Es neno­žēloju itin neko, kas noticis. (Ar mājienu lūdz Noksu at­darīt viņai durvis. Viņš paklausa, bet tūlīt atkal tās aiz­ver, jo Mārgareta turpina.) Bet jābūt taču vēl nemirstī­bai! Jābūt dzīvei nākamībā, kur mēs tik un tā būsim kopā! Ardievu! (Viņi sadodas rokās. Tad Mārgareta aiziet. Nokss bridi nolūkojas uz durvīm, ko viņa aizvērusi, tad nenoteikti paveras apkārt, pieiet pie krēsla, kurā Mārga­reta sēdējusi, noslīgst uz ceļiem un paslēpj tajā seju. Lēni atveras guļamistabas durvis, pa tām piesardzīgi palūko­jas Habards. Viņš Noksu neredz.)