DŽEKS LONDONS - Zādzība

Nokss. Nezinu, vai jūs saprotat, ko šie papīri man no­zīmē un cik es jums esmu pateicīgs …

Džifords (pārtraukdams). Kas tur ko runāt! Gērstam ar viņiem savi rēķini, viņš aiz priekiem lec gaisā… Strādniekiem turpretī tas sola patiesu uzvaru. Un arī jūs beidzot varēsit pasacīt visu, kas uz sirds. Kā ar likumu, kas paredz atlīdzību par sakropļojumiem?

Nokss (noguris). Tāpat vien. Iestrēdzis komisijā. Varat būt drošs, tur tas arī nonīks. Un ko gan gaidīt no Likum­došanas komisijas? Tur sēž cilvēki, kas ir cieši saistīti ar dzelzceļu sabiedrībām.

Džifords. Dzelzceļnieku arodbiedrība ir šai likumā ļoti ieinteresēta.

Nokss. Kamēr jūsu dzelzceļnieki neiemācīsies balsot par to, par ko va jc tg, tā šo likumu neredzēs kā savas ausis. Kad beidzot arodbiedrību līderi sāks ticēt, ka vajadzīgi ne vien streiki un boikoti, bet arī politiskā cīņa?

Džifords (sniegdams viņam roku). Nu, uz redzēšanos! Man laiks pazust, citādi es paskaidrotu jums, kāpēc mūsu arodbiedrības nenodarbojas ar politisku cīņu. (Nokss uz­met sainiti ar vēstulēm uz grāmatplaukta starp kamīnu un guļamistabas durvīm, atvadās no Džiforda.) Jūs esat traki neuzmanīgs ar šiem papīriem. Ja es jums sacītu, cik par tiem sableķoja Gērsts, jūs tos vis tā nemētātu.

Nokss. Papīri te ir drošībā.

Džifords. Jūs šo bandu vērtējat par zemu. Viņus ne­viens šķērslis neapturēs.

Nokss. Es nenolaidīšu no tiem ne acu. Nakti palikšu tos zem spilvena. Turklāt briesmas nekādas nedraud. Ti­kai mēs abi zinām, ka tie ir pie manis.

Džifords (dodas uz durvju pusi). Es negribētu būt Stārkvedera kantorī, kad tur atklās, kas noticis. Tur dažs labs dabūs ciest. (Pie durvīm apstājas.) Sadodiet šiem kungiem rīt kārtīgus piparus! Es būšu galerijā. Ardievu! (Aiziet. Nokss pieiet pie loga, atver to, atgriežas pie rak­stāmgalda, apsēžas uz krēsla un sāk šķirstīt pastu. Pie durvīm klauvē.)

Nokss. Iekšā!

(Ienāk Habards, pieiet pie rakstāmgalda. Viņš nesniedz Noksam roku, tikai paklanās. Nokss par atbildi arī pa­klanās. Habards apsēžas. Nokss, joprojām turēdams rokā atplēstu vēstuli, pagriež grozāmo krēslu tā, ka atrodas ar seju pret apmeklētāju, un gaida, kad tas sāks runāt.)

Habards. Ar tādu cilvēku kā jūs labāk runāt pilnīgi vaļsirdīgi. Es to zinu. Jums nepatīk spēlēt paslēpes, man arī ne. Jūs zināt, ka mans stāvoklis man atļauj vest ar jums sarunas.

Nokss. O jā, jūsu stāvoklis man ir pavisam skaidrs.

Habards. Mēs negribam ar jums ķildoties!

Nokss. Tas ir pavisam viegli. Lai jūsu saimnieki dzīvo godīgi un neaplaupa tautu!

Habards. Pataupiet savu daiļrunību līdz rītam! Mūs tik un tā neviens nedzird. Jums ir izdevīgāk vienoties ar mums …

Nokss (nikni). Ja jūs domājat, ka varēsit mani pieku­kuļot …

Habards (laipni). Kā tad tā! Kā jums tādas domas var nākt prātā? Runa ir pavisam par ko citu. Jūs taču esat kongresa loceklis. Bet ikvienas vēlētas personas karjera ir atkarīga no tā, kādā komisijā viņš ietilpst. Jūs ir aprakuši svaru un mēru komisijā — tas tak ir tikpat kā nāve! Bilstiet tikai vienu vārdu, un jūs pārcels uz pašu ietekmīgāko komisiju …

Nokss (viņu pārtraukdams). Un kas tad šos rīkojumus izdod? Vai jūs?

Habards. Protams. Kādēļ tad es būtu pie jums nācis?

Nokss (domīgi). Es zināju, ka mūsu valsts ir galīgi satrunējusi, un tomēr es nenojautu, ka ar valdības poste­ņiem tirgojas vairumā un mazumā.

Habards. Jūs vēl neesat atbildējis.

Nokss. Jums jau iepriekš vajadzēja zināt, ko es atbil­dēšu.

Habards. Ir arī cita izeja. Jums tuvas ir sociālās pro­blēmas. Jūs tās pētāt. Tie, kurus es pārstāvu, dedzīgi interesējas par jums. Lai jūs varētu padziļināt savas zi­nāšanas, mēs esam ar mieru sūtīt jūs uz Eiropu. Tur, šai plašajā socioloģiskajā, laboratorijā, tālu no bezjēdzīgās politiskās kņadas jūs varēsit sevi ziedot zinātnei. Jums dos iespēju padzīvot tur, teiksim, gadus desmit. Ik gadus jums izmaksās desmittūkstoš dolāru, un dienā, kad jūsu tvaikonis atstās Ņujorku, jūs dabūsit piedevām apaļu summu — simttūkstoš dolāru.

Nokss. Tātad tā jūs pērkat cilvēkus.

Habards. Saprotiet jel, mēs rūpējamies vienīgi par iz­glītību.

Nokss. Jūs taču pats sacījāt, ka mums nav ko spēlēt paslēpes!

Habards (apņēmīgi). Jums taisnība! Cik jūs gribat?

Nokss. Par ko? Lai es pamestu politiku? Vai esat no­lēmuši nopirkt manu dvēseli?

Habards. Ne tikai to vien. Mēs gribam nopirkt no jums zināmos dokumentus.

Nokss (neviļus nodrebēdams). Kādus dokumentus?

Habards. Tagad jūs grasāties spēlēt ar mani paslēpes. Godīgs cilvēks nedrīkst melot pat…

Nokss (pārtraukdams). … jums.

Habards (pasmīnēdams). Pat man. Pieminēdams vēs­tules, es jūs cieši vēroju. Jūs sevi nodevāt. Jūs ļoti labi zināt, ka runa ir par dokumentiem, ko Gērsts izzadzis no Stārkvedera arhīva. Jūs tak laikam grasījāties rīt tos nodot atklātībai?

Nokss. Jā, es grasos tos rīt nodot atklātībai.

Habards. Nu, redzat. Runa tātad ir par tiem. Cik jūs par tiem gribat? Nosauciet cenu!

Nokss. Es neko nepārdodu. Un vispār ne ar ko netir­gojos.

Habards. Acumirkli! Lēnām pār tiltu! Jūs esat aizmir­sis, ar ko jums darīšana. Jūs tik un tā nevarēsit doku­mentus izmantot! To nu jūs man varat ticēt. Daudz iz­devīgāk ir pārdot šos papīriņus par biezu naudas žūksni. (Kāds klauvē pie durvīm. Habards salecas.)

Nokss. Iek …

Habards. Klusāk! Mani nedrīkst te redzēt.

Nokss (smiedamies). Vai baidāties ar manu sabiedrību sevi sakompromitēt? (Pie durvīm atkal klauvē.)

Habards bailēs pielec kājās, nejaudams Noksam atbil­dēt). Nelaidiet nevienu iekšā! Es negribu, lai mūs redzētu kopā! Un jums tas tāpat var kaitēt.

Nokss (ari pieceļas un dodas uz durvju pusi). Man nav ko slēpt. Es ne ar vienu pa kluso pusi nesatiekos. (Pie­iet pie flurvim. Habards izbijies palūkojas apkārt un no­slēpjas guļamistabā, pievērdams aiz sevis durvis. Nāka­mās ainas laikā Habards šad un tad paver durvis un vēro, kas notiek istabā. Nokss atver vestibila durvis un izbrīnā atkāpjas.) Mārgareta! Misis Calmersa!… (Ienāk Mārgareta Tomija un Lindas pavadībā. Mārgareta tērpu­sies vakarkleitā un balles apmetni.)

Mārgareta (sniegdama Noksam roku). Piedodiet, ka tā ielaužos, bet man vajadzēja jūs steidzīgi satikt. Pa tāl­runi jūs sazvanīt nevarēju. Zvanīju, zvanīju, taču atsau­cās cits.

Nokss (savaldīdamies). Jā? Esmu tik priecīgs… (Pa­mana Tomiju.) Sveiks, Tomij! (Pasniedz viņam roku, un puisēns visā nopietnībā to paspiež. Linda paliek stāvam pie durvīm. Viņas seja pauž nemieru.)

Tomijs. Labdien!

Mārgareta. Man nebija citas izejas. Man vajadzēja jūs brīdināt. Kā redzat, esmu Tomija un Lindas uzraudzībā. (Ziņkāri apskata istabu, sevišķi uzmanīgi aplūkodama dokumentu skapīšus un valdības ziņojumus uz galda.) Vai le ir jūsu laboratorija?

Nokss. Ak, kaut man šai jomā būtu tāds pats burvju talants kā Edisonam tehnikā!

Mārgareta. Talants, jums ir. Jūs pat nevarat iedomā­ties, cik jūsu darītais ļaudīm ir svarīgs. Es jūs pazīstu labāk nekā jūs pats sevi.

Tomijs. Vai jūs visas šīs grāmatas lasāt?

Nokss. Jā, lasu gan. Es joprojām eju skolā un cītīgi mācos. Bet par ko tu mācīsies, kad izaugsi? Par ko tu gribi būt? (Tomijs iegrimst domās un tūlīt neatbild.) Vai par Savienoto Valstu prezidentu?

Tomijs (papurina galvu). Tētis teic, ka prezidenti ne­esot neko daudz vērti.

Nokss. Pat tādi kā Linkolns? (Tomijs nezina, ko sacit.)