DŽEKS LONDONS - Zādzība

Stārkveders. Es esmu tāds pats kā zināmais džentlme­nis no Misūri. Jums būs jāpierāda, ka jums taisnība!

Nokss. Es savukārt esmu kā vīrs no Teksasas. Man va­jadzīgi taustāmi fakti.

Stārkveders. Es tūlīt pārceļos uz Teksasu. Pierādiet man ar taustāmiem faktiem, ka es esmu plaša mēroga zaglis!

Nokss. Pacentīšos. Jūs esat liels finansists, monopolists, magnāts. Vai atļausit minēt dažus skaitļus?

Stārkveders. Miniet!

Nokss. Jūsu rīcībā ir deviņi miljardi dolāru, kas iegul­dīti dzelzceļos, divi miljardi — rūpniecības uzņēmumos, miljards — apdrošināšanas sabiedrībās, vēl miljards — bankās un apmēram divi miljardi — citās kredītiestādēs. Es nesaku, ka visa šī nauda pieder jums, bet jūs ar to varat neierobežoti rīkoties. Vairāk neko jums arī neva­jag. Rīkodamies ar lauvas tiesu no Savienoto Valstu ka­pitāla, jūs zināt, ka pārējie kapitālisti paklausīgi sekos jūsu pēdās. Dažos pēdējos gados amerikāņu rūpniecības pamatkapitāls viltus ceļā uzpūsts par papildu summu — septiņdesmit miljardiem dolāru. Bet tā taču ir tīrā fikcija, tā ir miglas pūšana acīs! Jūs, monopolists, zināt, kas ir miglas pūšana. Es nosaucu septiņdesmit miljardu lielu skaitli. Var būt, ka tur ir četrdesmit vai astoņdesmit… vārdu sakot, daudz! Bet ko nozīmē visa šī miglas pūšana, kuras cena ir septiņdesmit miljardu dolāru? Piecus pro­centus gadā — trīs ar pusi miljarda peļņas, kā arī to, ka patērētājs šogad un ik gadus maksā par precēm trīs ar pusi miljarda dolārus vairāk, nekā tās īstenībā ir vēr­tas. Bet patērētājs — tas ir strādnieks. Tieši tāpēc es to, ko jūs darāt, saucu par zādzību. Tāpēc arī ceļas cenas. Kas pūš miglu acīs? Kas par to ņem naudu? Es vai jūs?

Stārkveders. Bet vai tad par pārvaldīšanu man nenā­kas atlīdzība?

Nokss. Protams, jūs varat nosaukt to par atlīdzību, no tā būtība nemainās.

Stārkveders. Bet vai tad es netaisu divus dolārus tur, kur agrāk bija viens? Vai tas neceļ ļaužu labklājību?

Nokss. Vai tad tas nav ikviena pienākums pret savu tuvāko?

Stārkveders. Jūs esat nepraktisks sapņotājs, nekas vai­rāk. (Atgriežas pie savas piezīmju grāmatiņas.)

Ratlends (mezdamies palīgā). Un es? Vai es arī zogu, mister Noks? … Jums jāzina: par to, ka sludinu dieva vārdu, es saņemu algu.

Nokss. Algu jums maksā no zagtas naudas. Vai gribat zināt, kas jums maksā? Ne jau jūsu draudzes locekļi, nē! Jums maksā bērni, kas strādā fabrikās. Jums maksā visi citi — visi vergi, kas pieķēdēti pie fabrikas riteņa. Tie maksā jums algu!

Ratlends. Bet es to nopelnu.

Nokss. Un viņi maksā.

Misis Dauseta. Jūs taču esat anarhists, mister Noks! Jūs esat vēl sliktāks par misteru Sakari. (Izliekas, itin kā drebētu no bailēm.)

Čalmerss (Noksam). Droši vien jūs to visu atkārtosit rītdienas runā?

Doloresa Ortega (sit plaukstas). Viņš mēģina! Viņš grib redzēt, kā runa uz mums iedarbosies!

Sakari. Piedodiet, bet kā, pēc jūsu domām, šo … zā­dzību varētu novērst? (Stārkveders atkal aizsit bloknotu un ieklausās Noksa vārdos.)

Nokss. Ļoti vienkārši. Nomainot valsts mašīnu, kas vada deviņdesmit miljonu amerikāņu dzīvi.

Sakari. Es domāju … Jēlas universitātē man mācīja, ka jūsu valsts mašīna esot lieliska, vārda pilnā nozīmē lieliska.

Nokss. Tā jau sen pārdzīvojusi savu mūžu. Tā vairs nav derīga, tā jāizmet lūžņos. Tā nav tautas kalps, tā ir kļuvusi par tautas tirānu. Un mēs visi — par vergiem. To savā varā sagrābusi politisku blēžu un liekuļu banda.

Pār mums no pašas augšas līdz apakšai valda krāpnieki. Mēs dzīvojam zagļu valstībā.

Habards. Kāda tauta, tāda tās valdība. Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Ja tauta būtu labāka, arī tās valdība būtu labāka. (Stārkveders piekrizdams māj ar galvu.)

Nokss. Tie ir meli! Amerikas Savienoto Valstu tauta ir pelnījusi labāku valdību. Mūsu tauta ir daudz labāka par saviem pašreizējiem valdoņiem, kas dzenas tikai pec pašu labuma un rūpējas vienīgi par savām interesēm. Intere­santi zināt, mister Sakari, vai esat dzirdējis stāstu par četriem dūžiem.

Sakari. Diemžēl ne.

Nokss. Bet vai pokeru spēlēt protat?

Sakari. Kā ne, tā ir brīnišķīga spēle! Iemācījos to… tanī pašā Jēlas universitātē. Tas man izmaksāja visai dārgi.

Nokss. Sī anekdote man atgādina mūsu blēdīgos poli­tiskos darbiniekus. Sirdsapziņu viņi jau sen aizmirsuši. Viņiem zādzība ir pilnīgi likumīgs darījums. Viņi uz­skata, ka bankas turētājam ir tiesības iedalīt sev labākas kārtis. Lai dala! Kādreiz dalīs vini un — dabūs savu daļu!

Doloresa Ortega. Bet kur palika jūsu anekdote, mister Noks? Es arī spēlēju pokeru.

Nokss. Tas notika Nevadā, zelta meklētāju ciematā. Kāds zaļknābis vēroja pokera spēli. Stāvēdams aiz ban­kas turētāja, viņš ieraudzīja, kā tas izvelk no piedurknes un iedala sev četrus dūžus. Zaļknābis piegāja pie spēl­maņa, kas sēdēja pretī bankas turētājam. «Paklausieties», viņš čukstēja, «es redzēju, kā bankas turētājs izvelk no piedurknes četrus dūžus.» — «Nu, un tad?» spēlmanis atvaicāja, brīdi pavēries viņā. «Es tikai gribēju jūs brīdi­nāt,» zaļknābis paskaidroja. «Domāju, ka jums tas jā­zina. Saprotiet jel, es redzēju, ka viņš izvelk no piedur­knes četrus dūžus.» — «Paklau, puis,» sacīja spēlmanis. «Nebāz degunu citu darīšanās! Tu no šīs spēles ne velna nesaproti. Patlaban kārtis dala viņš. Nu, bet pēc tam da­līšu es …» (Visi smejas.)

Mārgareta (pieceldamās kājās). Pietiek runāt par po­litiku! Doloresa, pastāstiet mums labāk par savu jauno automobili!

Nokss (it kā pēkšņi atcerēdamies). Man laiks iet. (Ķlusi Mārgaretai.) Vai man patiešām visiem jādod roka?

Mārgareta (noliegdama purina galvu, klusi). Ak jūs, mans mījais Ali-baba!

Nokss (drūmi). Šķiet, ka iznāca muļķīgi.

Mārgareta (nopietni). Gluži pretēji — lieliski. Es ar jums lepojos! (Nokss atvadās no Mārgaretas.)

Sakari (pieceldamies, pieiedams pie Mārgaretas). Diem­žēl arī man jūs jāatstāj. Tie bija brīnišķīgi brīži, misis Calmersa. Ikviena pateicība par tiem šķiet pārāk maza. (Paspiež viņai roku. Abi ar Noksu iziet. Sai mirkli ienāk Sulainis, pienes Stārkvederam uz paplātes telegrammu. Mārgareta apsēžas pie Doloresas Ortegas un Calmersa un turpina ar viņiem sarunu par automašīnām.)

Stārkveders (lasīdams telegrammu). Pie velna!

Sulainis. Piedodiet — ko jūs teicāt, ser? …

Stārkveders. Pasauciet senatoru Calmersu un misteru Habardu!

Sulainis. Klausos, ser! (Dodas pie Calmersa un ITa- barda. Tie abi steidzīgi pieiet pie Stārkvedera un, kājās stāvēdami, gaida, kamēr viņš pārlasa telegrammu. Pa to laiku Mārgareta apstaigā viesus, savāc tos vienā grupā un pati apsēžas tā, lai varētu novērot tēvu. Sulainis pa­liek viņas tuvumā, gaidīdams pavēles.)

Stārkveders (pieceldamies kājās). Doblmens licis atgā­dāt man šo telegrammu. Tā ir no Ņujorkas, no Martino. Noticis kas nelāgs. Kāds rakņājies pa maniem dokumen­tiem un vēstulēm. Uzpirkta uzticības persona: stenogrā- fjste. Vai atceries, Tom, tāda nenosakāma vecuma dāma? (Sulainim, kas grasās iet.) Ei, sulain! (Sulainis pienāk atkal klāt.) Piezvaniet Doblmenam! Lai tūlīt ierodas šeit!

Sulainis (apjucis). Piedodiet, ser, — kam?

Stārkveders (aizkaitināts). Manam sekretāram. Uz māju. Doblmenam." Lai nekavējoties brauc šurp! (Sulai­nis iziet.)

Čalmerss. Kā uzdevumā izdarīta šī zādzība? (Stārkve­ders parausta plecus.)