Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Nē, es redzu, tu vēl neesi ieguvis visu dzejnieka dziļo spēku, kaut arī esi iesvētīts ar Piecām Lotosa Ziedlapiņām. Dzejas jēdziens radies no vārda «cīņa» saknes, taču dzejnieks ar savu otro dabu vēl noteikti cenšas izšķirt karotājus. Viņš ir samierinātājs, kā tas bijis jau izsenis. Kāpēc tā?

Bārdainis samulsis izpleta pirkstus,ar šo žestu atklādams, ka ir no Mitilēnes, un priesteris pasmaidīja.

— Tad klausies arī tu, Taīda, jo tas tev palīdzēs daudz ko izprast. Kad bija ieviesušies vīrišķie dievi, kas no ziemeļiem ieradās kopā ar ahajiem, danajiem un aioliešiem — ciltīm, kas sev pakļāva «Jūras Tautu» pelasgus, — pirms piecpadsmit gadsimtiem nemierīgais, pašpārliecinātais vīrišķais gars nomainīja to kārtību un mieru, kas bija raksturīgs sieviešu virskundzības laikam. Varonīgi karotāji nomainīja lieliskās mīlas un nāves pavēlnieces. Priesteri pieteica karu sievišķajam pirmsākumam. Bet dzejnieks kalpo Varenajai Dievietei un tāpēc ir sabiedrotais sievietei, kura, kaut arī pati nav dzejniece, tomēr ir Mūza.

Jaunās tautas nošķir Sauli no Mēness, vīrišķo dievību no AnathiIštaras, piešķirot Saules dievam nedalītu varenību, uzskatot vīrišķo dievu par visa pastāvošā sākumu un beigām… Tu tikko Taīdai pareizi sacīji, ka vecās reliģijas dievi jaunajā reliģijā kļūst par ļauniem dēmoniem. Gribu vēl piebilst, ka dievietes kā ļaunu burvestību pavēlnieces arvien vairāk tiek atstumtas pie malas. Tā tas notiek gan austrumos, gan rietumos, gan arī Grieķijā. Reizē ar dievietēm atkāpjas arī dzeja, mazinās dzejnieku skaits un apsīkst viņu spēks. Es nojaušu, ka tālā nākotne tas atnesīs nelaimi.

— Kāpēc nelaimi, vai drīkstu tev jautāt, tēvs? — ierunājās Taīda, kas līdz šim bija stāvējusi klusēdama.

— Cilvēka vienotā būtība tiek sašķelta divi daļās. Dzejnieks domātājs sastopams aizvien retāk. Arvien lielāku pārsvaru gūst saprāts — Nūs jeb Fronēma, kas raksturīgāks vīriešiem, aizstājot atmiņu — Mnēmi, Aistēsi un Tlmosu — jūtas, sirdi un dvēseli. Un vīrieši, zaudēdami poētisko spēku, kļūst līdzīgi pltagoriešu skaitļotājiem vai sīriešu un rietumtautu atriebīgajām un apdomīgajām dievībām. Vīrieši piesaka karu sieviešu virsvadībai un līdz ar to zaudē garīgās saites ar pasauli un dieviem. Norēķinādamies ar dievību, viņi gluži ka naudu skaita savus nopelnus un grēkus un šķīstīšanās vietā saņem liktenīgu vainas un bezspēcības apziņu.

— Kad tas viss sākās, tēvs? Kāpēc tā notika?

— Ļoti sen! Kad cilvēks zaudēja ticību sev un sāka paļauties uz paša izgudrotajiem rīkiem, arvien vairāk attālinādamies no dabas un ļaudams izsīkt saviem iekšējiem spēkiem. Sieviete dzīvoja citādāk un vairāk saglabāja sevi, kļūdama stiprāka par vīrieti garā, mīlestībā un savas būtības izpratnē. Tā domā orfiķi… Bet gana runāts par to, nakts iestājusies, ir laiks iet…

Satraukums Taīdas elpu darīja ātrāku. Cauri nelielam pagalmiņam viņa vīriešiem nopakaļ devās uz mūra pilonu virs galerijas, kura aizstiepās pār pakalna nogāzi. Kādu brīdi visi gāja klusēdami, tumsā piesardzīgi sperdami soļus. Tad Taīda dzirdēja, ka bārdainais dzejnieks ieprasījās Dēlas filozofam:

— Vai tavi vārdi jāsaprot tā, ka mēs, grieķi, par spīti savām milzīgajām zināšanām un izcilajai mākslai, tīšuprāt vairāmies radīt jaunus ieročus un mašīnas, lai nebūtu jāšķiras no Erota jūtām, skaistuma un dzejas?

— Manuprāt, tā ir, lai gan mēs to varbūt nemaz neapzināmies.

— Vai tas ir gudri?

— Ja visa pasaule tiecas dzejnieku nošķirt savrup no filozofa, jūtas no saprāta, tiecas pretim visgudram un visvarenam dievam soģim, tiecas no dzīvās dabas uz pilsētām, mūru un mašīnu aizsardzībā, tad grieķu ceļš novedīs pie bojāejas.

— Tomēr tā būs cildena bojāeja! Mūs slavinās gadsimtiem ilgi!

— Tev taisnība. Nākamajos gadu tūkstošos Grieķija, par spīti visiem mūsu trūkumiem un kļūdām, paliks

brīnumskaists sapnis visiem nozīmīgiem cilvēkiem! Mes esam klāt!

Filozofs apstājās un pagriezās prel Taīdu. Hetēra sastinga. Viņš uzmundrinoši pasmaidīja un paņēma Taīdu pie rokas, kaut ko pačukstēdams dzejniekam. Tas nozuda sānu ejā, bet filozofs ieveda Taīdu ļoti augsta apaļa telpā, ko apgaismoja kūpošas aromātiska koka lāpas. Viņš pamāja ar roku — un tūliņ sāka rībēt neredzamas bungas. Tās rībēja skaļi, tempam arvien pieaugot, un drīz dārdošās skaņu kaskādes, lldamas pār Taīdu, lika viņai nodrebēt pie visām miesām, aizraudamas ar savu ritmu un varenumu. Filozofs pieliecās pie atēnietes un, balsi paceldams, pavēlēja:

— Novelc visas drānas. Noauj ari sandales.

Taīda nedomādama paklausīja. Filozofs atzinīgi noglāstīja viņai matus, lika izņemt no tiem ķemmi un atraisīt lentes.

— Tevī var manīt Varenās Dievietes asinis. Nostājies apļa centrā.

Taīda nostājās centrā, vēl arvien drebēdama no bungu rīboņas, bet Dēlas prātnieks nozuda. Piepeši, it kā no sienām iznirušas, parādījās deviņas sievietes ar sarkanu ziedu vainagiem vaļējos matos, kailas tāpat ka Taīda, ne ēģiptietes, bet arī ne grieķietes — Taīda nepazina šo tautu. Viena no tām, gados vecākā, spēcīga, platām krūtīm, ar veselu sīksprogainu matu gūzmu un tumšas bronzas krāsas ādu, pieskrēja pie Taīdas. Pārējās loka sastājās apkārt.

— Dari tāpat kā mēs! — vecākā lika labā grieķu valodā, satvērusi atēnieti aiz rokas.

Sievietes sāka soļot, augstu cilādamas ceļgalus un turēdamas cita citu aiz vaļējiem matiem. Viņu gaita paātrinājās, pārvērtās skrējienā. P&laidušas vaļā matus, viņas sagriezās kā vilciņš, sastinga, tad, izlocīdamās igdismā — mežonīgā Trojas dievietes dejā, sāka neganti grozīt gurnus; pēc tam atkal joņoja — atmestām galvām un izplestām rokām, it kā gatavotos apskaut visu oikumeni. Bungu rīboņa bija pārvērtusies nepārtrauktā rēkoņā, dejotājas izdarīja sarežģītas kustības, palaikam ar izkaltušām mutēm piesmakušās balsīs kaut ko izkliegdamas. Sievietes cita pēc citas krita uz grīdas un dejojošajām pa kāju apakšu aizvēlās pie sienas. Taīda, pilnīgi nodevusies mežonīgajam rituālam, nemanīja, ka bija palikusi divatā ar vecāko dejotāju. Astoņas pārējās pagu rumā vārtījās uz grīdas. Vecākā turpināja deju, sviedriem noplūdusi un ar izbrīnu vērodama Taīdu, kas no viņas neatpalika — tikai kvēloja karstā sasārtumā. Negaidot dejotāja apstajās, augstu pacēlusi rokas. Arī mūzika, ja tā varēja nosaukt šo neiedomājamo dārdoņu, tikpat piepeši apklusa. Vecākā zemu paklanījās Taīdai un spalgi iekliedzās. Uz grīdas guļošās dejotājas visas reizē piecēlās. Atēniete palika viena pati, vēl aizvien satraukumā drebēdama.

Kaut kur no augšas atskanēja Dēlas filozofa balss:

— Atgūsties, ej pa labi.

Taīda pamanīja izeju no apaļās zāles, tā bija šaura kā sprauga, un devās turp, viegli grīļodamās kā miglā. Aiz muguras, smagi noklaudzēdamas, aizcirtās durvis, kļuva pilnīgi tumšs. Taīda izstiepa rokas un piesardzīgi paspēra vairākus soļus. Piepeši no augšas viņai pāri nolija milzīga sāļa ūdens šalts, kas smaržoja pēc jūras. Pārsteigtā atēniete pakāpās atpakaļ, taču atcerējās aizdarītās durvis un gāja atkal tālāk. Eja pagriezās taisnā leņķī vienreiz, tad otrreiz. Pēc otrā pagrieziena kaktā paspīdēja tikko manāma gaismiņa. Slapja no galvas līdz kājām, tomēr vēl neatvēsusi, Taīda ar atvieglojuma sajūtu jau grasījās doties uz priekšu — bet pēkšņi apstājās, bailēs sastingusi. Viņa atradās augstā, neapjumtā zālē, kas līdzīgi akai pacēlās pretī zvaigžņotajām nakts debesīm. Visu grīdas platību aizņēma ar ūdeni pildīts baseins. Vienīgi tur, kur stāvēja Taīda, bija šaurs īstu jūras oļu uzbērums, kas lēzeni veda ūdenī. Viļņi klusi šļakstījās pār oļiem, nezin no kurienes vilka vējš, plandīdams un mēģinādams nodzēst vienīgās lāpas liesmu, kas meta sarkanus atspulgus melnajā ūdenī. Taīdai vairākkārt noklabēja zobi, viņa salīgi noraustīja plecus, pūlēdamās apvaldīt drebuļus, taču nomācošā neizprotamo un neapzināto baiļu sajūta neatkāpās.