Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Upe senaja Spartā, kas izplūda no zemes un nozini.i cmi. Argirodine «— sudrabaini virpuļojošā.

Sitiens nesekoja. Skaļi nopūties, dzejnieks atkapās, ar brīvo roku aizsegdams seju.

— Kas tev notika, mitilēnieti? — sirmgalvis pacēla balsi.

— Es nevaru, tēvs, šis Gajas radošo spēku veidojums ir tik brīnišķīgs. Paraugies uz viņas pilnību, man iešāvās prātā, ka paliks rēta, un man nolaidās roka.

— Saprotu tavas jūtas, taču rituāls jāizpilda. Apdomā, kur rēta būs vismazāk redzama.

Redzēdams dzejnieka vilcināšanos, filozofs paņēma akmeni pats.

— Aizliec rokas aiz galvas, — viņš strupi lika Taīdai un ar akmens aso šķautni deva spēju triecienu pa augšdelma iekšpusi virs paduses. Taīda klusi iekliedzās, sāka tecēt asinis. Priesteris savāca mazliet asiņu un iejauca baseina ūdeni. Nosaitēdams atēnietei roku ar linaudekla lenti, viņš apmierināts sacīja:

— Redzi, par šo rētu zinās tikai viņa un vēl mēs abi.

Galvu noliecis, dzejnieks pasniedza Taīdai kausu kazas

piena ar medu — dzērienu, ar kādu Krētas salas alā Zevu bija dzirdījusi dievišķā kaza Amalteja. Taīda apdomīgi izdzēra to līdz dibenam un juta, kā izsalkums norimst.

— Šis dzēriens nozīmē atdzimšanu dzīvei, — filozofs sacīja.

Dzejnieks uzlika Taīdai galvā vainagu no spēcīgi smaržojošām baltām puķēm ar piecām ziedlapiņām un pasniedza gaišzilu ģērbu, gar kura apakšmalu parasto bārkšu vietā vijās kāšveida krustu raksts, kas atēnietei šķita baismīgs. Dēlas filozofs, kā vienmēr, uzminēja viņas domas.

— Tā ir ugunīgā riteņa zīme, kas pie mums atnākusi no Indijas. Redzi, kāšu gali ir atliekti pretēji saules griešanās virzienam. Ritenis var velties tikai saules griešanās virzienā un iezīmē labestību un labvēlību. Bet, ja tu ieraudzīsi līdzīgus krustu riteņus ar kāšiem, kas atliekti saules griešanās virzienā, tā ka ritenis var velties tikai pretēji saules gaitai, — zini, ka tev darīšana ar cilvēkiem, kas izraudzījušies Jaunuma un posta ceļu.

— Tāpat kā melnā burvestību deja, ko naktī pretēji saules gaitai dejo ap to, kam grib kaitēt? — Taīda pavaicāja, un filozofs apstiprinoši pamāja.

— Te ir trīs Trejseju dievietes — mūzas krāsas, — dzejnieks teica, apsiedams Taīdai auduma jostu ar gareniskām baltām, zilām un sarkanām svītrām. Viņš pēc ēģiptiešu paražas zemu paklanījās atēnietei, ar plaukstu pieskardamies savam labajam ceļgalam, un klusēdams izgāja laukā.

Dēlas filozofs veda Taīdu no pazemes cauri žilbinošas gaismas pielijušam pagalmiņam uz augšējo stāvu pilona virs vārtiem.

Turpmākās septiņas dienas un naktis aizņēma dīvaini koncentrēšanās un atslābināšanās vingrinājumi, darbošanās un svētlaimīgas atpūtas brīži, kas mijās ar prātnieka vēstījumiem par daudz ko tādu, kas labu izglītību guvušajai Taīdai nebija nācis ne prātā. Šķiet, ar viņu bija notikušas lielas pārmaiņas — uz labu vai uz ļaunu, to viņa vēl nespēja novērtēt. Katrā ziņā no Nēitas tempļa izies gluži cita Taīda, daudz mierīgāka, viedigāka. Viņa nekad nevienam nestāstīja par šim skarbajām dienām un neparastajām jūtām, kas uzšāvās kā liesma, aprldamas bērnišķīgās ticības nodriskātās drānas. Par ciešanām, ko sagādā šķietami svarīgo panākumu sniegtā valdzinājuma zudums, par jaunu cerību un mērķu pakāpenisku nostiprināšanos viņa būtu varējusi pastāstīt vienīgi meitai, kas būtu līdzīga viņai. Dzīve vairs nelikās sarežģīts līkumains ceļš, kas neskaitāmos lokos aizvijas no gaismas uz tumsu, 110 birzīm uz upītēm, no pakalniem līdz juras krastam. Un visur gaida vēl nepiedzīvotais, jaunais, vilinošais…

Dzīves ceļu tagad Taīda iedomājās taisnu ka bultas lidojumu, kas šķeļ dzīves līdzenumu, — sākuma platu un skaidru, tālāk aizvien šaurāku, miglaināku un galu galu aiz horizonta izzūdošu. Taču apbrīnojami vienveidīgu visā savā garumā, it kā vaļēja, no abām pusēm vienādu kolonnu ieskauta galerija stieptos prom tālumā — līdz pašām Taīdas mūža beigām…

«Zinošā», kā slepus tika dēvēta Persefone, bija ielauzusies sirdi, kur līdz šim bija nedalīti valdījusi Afrodīte un viņas draiskais dēls. Šis jaunajai, veselīgajai sievietei neparastās jūtas atēnieti nepameta visu laiku, kamēr viņa uzturējās Nēitas templi, un dīvainā kārtā palīdzēja asāk uztvert Dēlas filozofa pamācības. Vecais vīrs viņu iepazīstināja ar orfiķu mācību, kuras nosaukums radies no tā, ka orfiķi uzskatīja par iespējamu iznākšanu no Aīda pazemes valstības, tāpat kā Orfejs no tās izveda savu Eiridiki.

Šī mācība, kas pagājušo gadsimtu dzīlēs radusies, saplūstot kopā Krētas un Indijas gudrībai, apvienoja sevī ticību iespējai iemiesoties jaunā veidolā un dzīves un likteņa loku nebeidzamības noliegumu. Varenais princips «viss plūst, mainās un paiet», kas atspoguļojas Krētas varenās dievietes KibelesRejas vārdā, bija atdūries pret jautājumu — vai nāks atgriešanās pie agrākā?

— Jā, vienmēr nāks! — atbildēja Sīrijas gudrie un Pitagors — slavenais orfiķu skolnieks, pelasgs no Samas salas, kurš orfiķus novirzīja sānis no senās gudrības, Ursalimas prātnieku ietekmē nodevies skaitļu un zīmju rotaļai.

— Nenāks, — apgalvoja vecās orfiķu skolas filozofi. — Nevis Ritenis, kas mūžīgi rit loku pēc loka, bet Spirāle — lūk, mainīgo lietu patiesais plūdums, un tas sniedz glābiņu no Riteņa.

«Dievi nav radījuši Visumu, tas radies no dabiskiem pasaules fiziskajiem spēkiem,» — tā mācīja orfiķi. «Kosmoss — tā vispirms ir kārtība. No Haosa, Hrona (Laika) un Ētera (debess izplatījuma) ir izveidojusies Visuma ola. Ola sāka plesties plašumā, viena tās puse izveidoja debesis, otra — zemi, bet starp tām radās Bioss — dzīvība.»

Apmierinādami sava laika domājošo cilvēku vajadzības, orfiķi, zināms, nenojauta, ka pēc divdesmit sešiem gadsimtiem gigantiski pieaugušās cilvēces dižākie prāti pieņems gandrīz tādu pašu Kosmosa izcelšanās koncepciju, vienīgi atņemdami Zemei galveno vietu Visumā.

Divpadsmit gadsimtus pirms Taīdas radās mīts par Samsonu — spēkavīru, kam atņemta acu gaisma un kas piekalts pie dzirnavām un nosodīts mūžīgi griezt dzirnavu ratu. Riņķojošo debesu velvi kopš senseniem laikiem cilvēki salīdzinājuši ar dzirnavām. Kā lai tiek vaļā no Riteņa, no dzīves un likteņa apļu nebeidzamības?

Orfiķi šo problēmu atrisināja pēc sava prāta. Līdz pat mūsu dienām var atrast viņu pamācības uz zelta medaljoniem, ko viņi uzkarināja kaklā saviem mirušajiem. Kad mirušā cilvēka slāpju mocītā dvēsele aizlīgoja pa pazemes valstību cauri balto liliju — asfodelu laukiem, tai vajadzēja atcerēties, ka nedrīkst dzert no Lētes upes. Tās ūdens, ko tumšu darīja krastus aizēnojošās slaidās cipreses, lika aizmirst pagājušo dzīvi. Dvēsele tad kļuva par nevarīgu materiālu jaunas dzimšanas, iznīkšanas un nāves ciklam, kas bezgalīgi atkārtojas. Turpretī, padzerdamās no Persefones svētā avota, kas apslēpts birzī, dvēsele, saglabādama atmiņu un zināšanas, atbrīvojas no mūžam riņķojoša Riteņa un kļūst par valdnieci iimusu jiem.

Līdzās mācībai par iespēju iemiesoties.jauna veidola, kas nākusi no Āzijas, orfiķi saglabāja arī senas vietējas ieražas.

— No tevis, — Dēlas filozofs sacīja, — orfiķu zinātnieki prasa, lai tu atcerētos, ka cilvēka gara nākotne ir viņa paša rokās un nebūt neatrodas vienīgi dievu un likteņa varā, kā tic visi no Ēģiptes līdz Kartāgai. Šai ceļa nedrīkst piekāpties vai novirzīties, citādi — gluži ka ūdens malku no Lētes — tu iedzersi ļaunuma, skaudības un alkatības indi, kas tevī pavērs tālos Ereba bezdibeņus. Mēs, Jonijas orfiķi, mācām, ka krietnuma ceļā visi cilvēki ir vienādi un zināšanu līdztiesīgi. Piedzimstot cilvēku atšķirība ir milzīga. To pārvarēt, visus apvienot, tāpat kā pārvarēt tautu atšķirības, iespējams tikai vienā ceļā — zināšanu ceļā. Taču jāraugās, kurp ved ceļš, kas apvieno tautas. Posts, ja tas neved uz labu, un vēl jo ļaunāk, ja kāda tauta sevi uzskata pārāku par visām citām, uzskata sevi par dievu izredzētu, kas aicināta valdīt pār citām i utām. Tāda tauta liks citām ciest, iemantodama vispārēju naidu un patērēdama visus speķus, lai sasniegtu mērķus, kas ir sīki dzīves plašuma priekša. Mēs, grieķi, ne pārlieku sen nostājāmies uz šī mežonības un ļaunuma ceļa, jau agrāk uz tā bija nonākuši ēģiptieši un Sīrijas iedzīvotāji, bet tagad rietumos briest vēl jo ļaunāka Romas kundzība… Tā sasniegs drausmīgu varu. Un šī vara būs nežēlīgāka par visām citām, jo romieši ir citādi nekā grieķi: viņi ir tumsonīgi, tiecas pēc iekarojumiem un pārtikušas dzīves ar asiņainām izrādēm.