Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Viņi redzēja to, ko es liku.

— Kur tu apguvi māku tā pakļaut sev pūli?

— Setepsa jau sen pazina Ēģipte, bet es esmu bijis ari Indija, kur šo māku pieprot vēl labāk.

— Kas tu tāds esi?

— Tā cilvēka draugs, kurš rit pēc saulrieta tevi gaidīs. Iesim, es tevi aizvedīšu mājās. Nav labi Taīdai naktis staigāt apkārt vienai.

— No kā gan man būtu jābaidās kopā ar cilvēku, kas tik labi prot pavēlēt citiem?

— Tā nepavisam nav, taču pagaidām tu to nesapratīsi. Mana vara slēpjas vienīgi attīstītā gribasspēkā, bet to var likt lietā tikai piemērotā un sagatavotā brīdī.

— Nu es saprotu. Tava burvestība ir tikai mums nezināma māka. Bet es biju iedomājusies, ka tu esi nakts murgu dievietes Hekates dēls.

Bārdainis īsi iesmējās. Viņš klusēdams pavadīja Taīdu līdz viņas mājai un, sarunājis tikšanos, nozuda. Kalpones gulēja, izņemot Hēsioni, kas ar šuvekli rokās bija apsēdusies pie gaismekļa un gaidīja kundzi. Viņa bija domājusi, ka Taīda ieradīsies rītausmā, ar lāpām un trokšņaina pūļa pavadīta. Nakts klusumā izdzirdusi viņas balsi, Hēsione satraukta un apjukusi izsteidzās uz lieveņa. Taīda nomierināja savu brīvprātīgo verdzeni, padzērās medus dzērienu un atlaidās guļvietā. Pasaukusi Hēsioni pie sevis, viņa paziņoja, ka uz desmit dienām aizbrauks, un deva tēbietei rīkojumus savas prombūtnes laikam. Meitene lūdzās, lai ņemot viņu līdzi, un, kad Taīda atteica, Hēsione krita izmisumā.

— Tu mani atstum, kundze, tu aizej no manis. Man nav neviena paša visā pasaulē, izņemot tevi, un nu es tev neesmu vajadzīga. Ko lai iesāku, ja mīlu tevi vairāk par dzīvību? Es padarīšu sev galu!..

Līdz šim Hēsione bija reti kad raudājusi. Atturīga, paskarba — viņa noteikti atteicās piedalīties dejās vai simpozijos, noraidīja vīriešu tīkojumus pēc viņas.

Taīda lika Hēsionei apgulties viņai blakus, glāstīja meitenes galvu un vaigus un, kad šņuksti aprima, izskaidroja tēbietei iemeslu, kāpēc viņa nebija varējusi to ņemt līdzi iepriekšējā reizē un nevar šoreiz. Hēsione nomierinājās un apsēdās guļvietā, noraudzīdamās savā kundzē ar sajūsmu un tādām kā bailēm.

— Nebaidies, es nekļūšu citāda, — Taīda sāka smieties, — un tu būsi atkal kopā ar mani tāpat kā līdz šim. Bet ne jau vienmēr — pienāks tava reize, uzradīsies tas, kuram tu iesi līdzi, kurp vien viņš gribēs iepazīsi vīrieša mīlestības saldumu un sūrmi.

— Nemūžam! Es viņus neieredzu!

— Lai tā būtu, kamēr tu netiksi izdziedinnāta no kara pārdzīvojumiem. Mīlestība paņems savu» tiesu, tu esi vesela, skaista un drosmīga, nevar būt, ka tu izbēgsi no Afrodītes tīkliem!

— Es mīlēšu vienīgi tevi, kundze!

Taīda smiedamās viņu noskūpstīja.

— Es neesmu tribāde, ar dubultas mīlestības jūtām dieviete mani nav apveltījusi. Un arī tevi ne. tapēc vīrieša mīlestības Erots mums abām ir neizbēgams Sievietes tas katrā ziņā atšķirs vienu no otras, un liktenis aizvedīs katru uz savu pusi. Esi uz to gatava! Tačumūsu abu vārdi nozīmē Isīdas kalpones. Varbūt mums patiesi ir lemts palikt kopā?

Hēsione noslīga uz grīdas, spītīgi raukdama uzacis, tomēr laimīga apziņā, ka Taīda viņu neatraida. Bet Taida, garās dienas iespaidu nogurdināta, gandri, vai acumirkli aizmiga.

Krēslas stundā Taīda un vakardienas dzejnieks un brīnumdaris sēdēja uz Nēitas tempļa pakapietiiem pie tumšās upes, gaidīdami uzlecam Debesu Sargu.

Bārdainais dzejnieks sacīja, ka Dēlas filozols aizliedzis izpaust viņa vārdu. Viņš esot dižens prātnieks, k.iul an

pazīstams tikai tiem, kas iepazinuši orfiķu, un himnosofistu mācību. Viņš vairākus gadus nodzīvojis Lībijas tuksneša rietumos, kur atklājis pamestas un sabrukušas senkrētiešu svētnīcas. Tieši no turienes pa visām grieķu zemēm izplatījies trejādās dievietes Hekates — Krētas un Lībijas čūskdieves kults. Viņas daiļās priesterienespavedinātājas jeb lamijas Grieķijā pārvērtušās par briesmīgiem nakts dēmoniem. Par dēmonu kļuvusi arī pūces izskata dieviete, kas Sīrijā pārvērtās par Liliti — pirmā cilvēka pirmo sievu. Sīriešu mēness dieve arī tikusi attēlota ar čūskas ķermeni, bet Ēģiptē reizēm ar lauvas galvu. Nēita īstenībā esot tā pati trejseju čūska — Lībijas dieviete. Atikas galvenā dieviete — Gudrā Atēna — dzimusi Lībijā, Tritona ezera krastos kā trejseju čūskdieve; Senajās reliģijās visur galvenā esot trejseju Mīlas dieviete, tādēļ arī esot trīs Mūzas, trīs Nimfas. Vēlākajos mītos to katrā ziņā uzvarot kāds vīrišķais dievs vai Persejam līdzīgs varonis.

Dēlas filozofs apgalvo, ka seno reliģiju dievietes un dievi, pāriedami pie jaunām tautām, arvien pārvēršoties ļaunos dēmonos. Esot jānomelno agrākais, lai apliecinātu jauno. Cilvēki diemžēl tādi esot…

Varenā Dieviete Māte jeb Ana, kas sevī apvienojusi Gudrības, Mīlestības un Auglības seju, tagad esot pagriezusi pret cilvēkiem sava vaiga pretējo pusi: kļuvusi par Ļaunuma, Iznīcības un Nāves dievieti. Tomēr jūtu atmiņa esot spēcīgāka par visu, senās ticības pastāvīgi uzpeldot virspus jauno ticību sloga. Anas tēli esot sadalījušies, kļuvuši par Grieķijas dievietēm: UrAna par Afrodīti, DiAna par Artemīdu, AtAna par Atēnu. Mēness dieve Artemīda, vissenākā no visām, ir saglabājusi savu trejsejaino veidolu un kļuvusi par Hekati — ļaunu burvestību un naktsmurgu dievieti, nakts dēmonu barvedi, bet viņas brālis Apollons Nonāvētājs ir kļuvis par gaišo saules dievu un dziedinātāju…

— Un tu nebaidies par dieviem runāt tā, it kā tie būtu cilvēki? — satraukti ieprasījās Taīda, kas līdz šim bija klausījusies bārdainajā vīrā, viņu nepārtraucot.

— Dēlas skolotājs jau tev teica… turklāt es esmu dzejnieks, bet visi dzejnieki pielūdz sievišķo dievieti. Bez tās dzejnieks nevar iztikt, tas pievēršas tikai viņai. Un viņai ir jāpakļaujas dzejnieka vārdu patiesībai. Jo dzejnieks meklē īstenību, izzina lietas, kas neinteresē ne Mūzu, ne Mīlestību. Viņa ir dieviete, taču arī sieviete — tāpat kā tu!

— Tu man stāsti tā, it kā es…

— Tāpēc jau viņš ir dzejnieks! — viņiem aiz muguras atskanēja vārga, taču skaidra balss.

Abi pielēca kājās, noliekdamies Dēlas priestera priekšā.

— Jūs esat pat aizmirsuši, ka Niktūrs jau atspoguļojas upes ūdenī.

Bārdainis, tūliņ zaudējis cienīgumu, nomurmināja kādus atvainošanās vārdus, taču priesteris, dodams zīmi, viņu apklusināja:

— Dzejniekam vienmēr jāatrodas priekšgalā, tāda ir viņa būtība. Ja kaut kas vēl ir varens, bet jau pārsniedzis briedumu, sācis atmirt — tas jāsagrauj, un dzejnieks kļūst par postītāju, vērš pret to izsmiekla triecienu. Ja kaut kas lietderīgs, vēl ir vārgs, nav ieguvis spēku vai pat ticis iznīcināts — tas jārada no jauna, jāieplūdina tajā spēks. Te nu dzejnieks kļūst par sapņotāju, cildinātāju un radītāju! Tādēļ tam vienmēr ir divas sejas, vēl labāk, ja trīs, tāpat kā Mūzai. Bet par ļaunu nāks dzejniekam pašam un cilvēkiem, ja viņam bus tikai viena seja. Tad dzejnieks būs ļaunuma un posta sējējs.

— Uzdrošinos tev iebilst, Dēlas prātniek, — bārdainis pacēla galvu, — kālab tu runā tikai par dzejnieku? Vai gan filozofi nav tikpat lielā mērā atbildīgi par saviem vārdiem?

— Es nerunāju par mēru, kas, ir visiem vienāds. Tu zini, ka vārda un skaņas maģija ir daudzkārt spēcīgāka par sofistu kluso balsi. Dzejnieka vara pār cilvēkiem ir daudz lielāka, tālab jau…

— Es sapratu, skolotāj, un atkal noliecu galvu tavas gudrības priekšā. Netērē vairāk vārdu.