Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Platonu es neaizmiršu. Taču lielais prātnieks, radīdams savu ideālas valsts plānu, ir aizmirsis sievietes un viņu mīlestību. Man šķiet, viņš atzina tikai mīlestību vīriešu starpā, un tādēļ es viņu neuzskatu par normālu cilvēku, kaut arī viņš bija slavens filozofs, olimpiāžu cīkstonis un valstsvīrs. Bet tev taisnība, es aizmirsu Aristoteli, kaut gan viņu pazīstu personiski, — Taīda noslēpumaini pasmaidīja.

Filozofs saviebās.

— Ne. Sis dabas parādību pazinējs morāles jautājumos ir tikpat mežonīgs kā ēģiptieši. Vari viņu nepieskaitīt. Svarīgāks ir kas cits: tikai savas izcelšanās sākuma jebkura reliģija dzīvo un valda pār cilvēkiem, ieskaitot pašus gudrākos un spēcīgākos. Vēlāk ticības vieta nāk izskaidrošana, taisnas dzīves vietā — rituāli, un viss beidzas ar priesteru divkosību viņu cīņā par pārtikušu un pagodinājumiem pilnu dzīvi.

— Ko tu runā, tēvs?

— To, ko tu dzirdi, Taīda! Vai nav vienalga — sievišķā dieviete vai Apollons, Artemīda vai Asklēpijs? Dzīve zemes virsū bez bailēm, skaista, tālumā un plašumā ejoša kā gaišs, ar marmoru klāts ceļš — tā kļuvusi par manu mērķi, un tā man rūp.

— Un tu no Dēlas ieradies Ēģiptē…

— Lai izdibinātu mūsu ticības saknes, mūsu dievu izcelsmi, lai izprastu, kāpēc grieķi vēl līdz šim dzīvo, neizpratuši cilvēka pienākumus un mērķus citu cilvēku yidū un apkārtējā oikumenē. Tev jau kļuvis skaidrs, ka Ēģiptē nav ko meklēt morāles likumus, — tādu nav seno mednieku reliģijā, kas saglabājusies Nīlas zemkopjiem. Taču ir citas tautas… — filozofs apklusa, pārvilkdams ar roku pār pieri.

— Tu esi noguris, tēvs. — Taīda piecēlās un atvadīdamās pieskārās viņa ceļgaliem.

— Tu esi sapratusi! Mani spēki izsīkst. Jūtu, ka vairs neredzēšu savu Dēlu un neuzrakstīšu visu, ko esmu uzzinājis Ēģiptē.

— Nepārpūlies, atpūties, ēd šejienes sārtās vīnogas un dzeloņaino palmu garšīgos augļus, — hetēra gādīgi sacīja, un vecais vīrs pasmaidīja. — Jā, jā, es tev nākamreiz atnesīšu. Kad tu man atļausi tevi atkal apciemot?

Nesaņēmusi atbildi, Taīda vienatnē devās prom pa tumšajām ejām, kas viņai mazliet baisminoši atgādināja Labirintā pārdzīvoto.

Dienas vidus gaisma un tveice jūtami triecās viņai pretī kā karsts vilnis, «piecdesmitdienu vēja» vienmuļie auri no sākuma šķita pat tīkami. Taču jau uz vakarpusi savā vēja izpūstajā mājā, kur, caurvējam gaismekļus šūpojot, nemierīgi šaudījās ēnas, Taīda atkal sāka ilgoties pēc tempļa tumsas, pēc dīvainā vecā grieķa, kurš viņai pirmoreiz mūžā bija sniedzis gaišo atbrīvotības mieru. Agrā jaunībā Taīda bija sapnī redzējusi Afrodīti Urāniju. Sapnis, kas pēdējos gados bija vairākkārt atkārtojies, bija atmiņā iegūlies tāds: basām kājām un kaila Taīda kāpa augšā pa milzīgi platām kāpnēm pretī zaļai biezu miršu koku sienai, izspraucās cauri miršu zaru režģiem un iznāca gaismā — spožā, bet ne žilbinošā, siltā, bet ne tveicīgā. Viņa tuvojās Afrodītes Urānijas statujai. Puscaurspīdīgā sārtā Rodas marmora dieviete, debesu gaismas apņemta, nokāpa no pjedestāla un apskāva Taīdas plecus ar neizsakāmi skaistu, starojošu roku. Urānija ielūkojās Taīdai sejā. Jauno hatēru pārņēma neparasta prieka un miera sajūta. Tomēr viņai šis sapnis nebija mīļš — gadu gaitā aizvien asāk iezīmējās kontrasts starp skaidro mīlas mierti, kāds strāvoja no Urānijas, un alkaino prasmi un darbu, kāds bija nepieciešams tai mīlestībai, kas sniedza slavu izglītotajai hetērai un izdaudzinātajai dejotājai Taīdai, kura piederēja pie viszinīgākās tautas pasaulē, par kādu sevi uzskatīja atēnieši. Un nu līksmais miers, kāds agrāk justs vienīgi pusbērnišķīgajos sapņos par Urāniju, pārņēma Taīdu nomodā, kad tā sastapās ar filozofu.

Bet Memfisā plašumā vērsās baumas par maķedoniešu valdnieka Filipa dievišķo dēlu. Aleksandrs aplenc Tiru, tās iedzīvotāji pretojas, taču maķedoniešu prasmīgie mehāniķi nolemj izveidot šauru pāreju starp kontinentu un salu, uz kuras atrodas pilsēta. Senās feniķiešu ostas bojāeja ir nenovēršama. Kad Tira būs kritusi, tad, izņemot Gāzu, vairs nebūs neviena, kas spētu pretoties uzvarošajam Aleksandram. Viņš jāgaida Ēģiptē.

Aleksandra flote, nogriezdama Tiru, virzās arvien uz dienvidiem, un nesen kāds grieķu kuģis ceļā uz Naukrati sastapis piecus kuģus, kurus komandējis it kā pats Nearhs.

Hēgesihora kļuva skarba un nemierīga, kas agrāk ar lakedaimonieti netika atgadījies. Varbūt karstais Lībijas vējš ar savu neatslābstošo spēku lauzās iekša cilvēku dvēselēs, padarot tos nepacietīgus, naskus uz atriebšanos, neatsaucīgus un rupjus. Taīda jau sen bija ievērojusi, ka pacieš karstumu vieglāk nekā Hēgesihora. Sēta vējš uz viņu atstāja mazāku iespaidu, un viņa centās retāk satikties ar draudzeni, lai netīši neizraisītu ķildu. Divatā ar uzticīgo Hēsioni vai Menedēmu Taīda gāja uz upes krastu. Tur viņa mēdza krietni ilgi sēdēt uz peldošās piestātnes. Milzīgais tekošā ūdens daudzums grieķus hipnotizēja, un tie katrs iegrima savās domās, dziļās, apslēptās un neskaidrās…

Reiz Taīda saņēma ielūgumu no Dēlas priestera, to mutvārdiem nodeva kāds zēns, kas kalpoja Nēitas templī. Nākošās dienas rītausmā Taīda satraukta saposās, uz vilkdama vienkāršas drēbes.

Dēlas filozofs sēdēja uz tempļa pakāpieniem, kas veda lejup uz Nīlu, iegrimis apbrīnojami rāmās rītausmas vērošanā.

— Vai esi bijusi Tēbās, ko mēs, grieķi, saucam par Dispolisu? — viņš sagaidīja atēnieti ar jautājumu un, viņai apstiprinoši palokot galvu, turpināja — Vai tiki tur

redzējusi pamatni zelta ripai, ko pirms diviem gadsimtiem nozaga Kambiss, iekarodams Ēģipti?

— Redzēju. Man paskaidroja, ka ripa bijusi no tīra zelta, trīsdesmit olektis diametrā un vienu olekti bieza. Vai tas maz iespējams?

— Jā. Ripa svēra ap trlsdesmittūkstoš talantu. Kambīsam vajadzēja piectūkstoš kamieļu, lai to, saskaldītu desmittūkstoš gabalos, aizvestu uz Persiju.

— Kāpēc vajadzēja izliet tādu bezjēdzīgu zelta masu?

— Tas bija muļķīgi, bet ne bezjēdzīgi. Visvarenākais faraons un iekarotājs gribēja visai oikumenei pierādīt Ēģiptes — tās varas un ticības mūžīgumu milzīgajā parādību virpuli. Tas, ka vara nonāca vīriešu — dievu un varoņu rokās, noveda pie izmisīgas vēlēšanās iegūt nemirstību. Sievietes zina, cik trausla ir dzīvība, cik tuva nāve, bet vīrieši sapņo par nemirstību un nogalina bez gala aiz visdažādākajiem iemesliem. Tā ir sensena pretruna, ta nav atrisināma. Un cilvēks rada sev, citiem, ja vien spēj, tad visai zemei noslēgtu apli, kura centrā atrodas viņš pats, bet augšā—visvarenais un bargais dievs.

— Ko cilvēki vēlasar to panākt?

— Lai mūžam negrozāma paliktu valdnieku un augstmaņu kundzība un labklājība, stiprā ticība priesteriem, tautas domu noteiktība un vergu padevīgā paklausība.

— Un tāpēc Ēģipte savu ticību ir saglabājusi cauri gadu tūkstošiem?

— Ne tikai Ēģipte vien. Ir valstis, kas noslēgušās sevī, lai tūkstošiem gadu saglabātu savus valdniekus, dievus, paradumus un dzīvību. Es tās dēvēju par apļveidīgām. Tāda ir Ēģipte, vēl arī Persija, Sīrija. Rietumos Roma, bet ļoti tālu Austrumos — dzeltenādaino un greizacaino cii vēku Vidējā valsts.

— Bet mēs, Grieķija? Vai mēs izprotam to, ka viss plūst?!

— Sākot no Krētas, visa Grieķija, Jonija un kopā ar mums ari Feniķija ir atklātas zemes. Mums nav apļa, kas ieslēgtu sevī dzīvi. Tā vietā ir spirāle.