Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Esmu dzirdējusi par sudraba spirāli…

— Tev tas zināms? Vēl nav pienācis laiks par to runāt. Milzīgs ir izzudušo Mīnoja bērnu mantojuma loks. Uz rietumiem tas plešas līdz Lībijai un daudzkārt tālāk uz austrumiem, kur desmitiem tūkstošu stadiju aiz Hirkanijas atrodas senas pilsētas. Un aiz Parapamisa kalniem, aiz

Arahosijas tuksneša, līdz pat upei, ko sauc pai Indu. Stāsta, ka no šim pilsētām esot palikušas tikai drupas līdzīgi Krētai, tomēr šo tautu atklātā dvēsele dzīvojot citos cilvēkos vēl pēc tūkstošiem gadu.

— Kāpēc tu man atklāj šīs zināšanas, tēvs? Ar ko gan es, Afrodītes kalpotāja, varu tev palīdzēt?

— Tu kalpo Erotam, bet mūsu grieķiskajā pasaulē nav cita varenāka spēka. Tavā ziņā ir satikšanās, sarunas, slepeni vārdi. Tu esi gudra, stipra, zinātkāra un sapņo par gara pilnveidošanos…

— Kā tu to zini, tēvs?

— Cilvēku sirdīs man daudz kas ir izlasāms. Un es domāju, ka tu drīz vien kopā ar Aleksandru dosies uz austrumiem, uz Āzijas stepju nepieejamajiem tālumiem. Katra gudra sieviete savā sirdī ir dzejniece. Tu neesi ne filozofs, ne vēsturnieks, ne mākslinieks — tos ir apžilbinājis katru savs uzdevums. Un neesi arī karotāja, jo viss, kas tevī ir no amazones, ir tikai māka jāt uz zirga un vēl drosme. Pēc savas dabas tu neesi nogalinātāja. Tādēļ tu esi brīvāka par jebkuru citu cilvēku Aleksandra armijā, un es izraugos tevi par savām acīm. Tu ieraudzīsi to, ko es nemūžam neredzēšu. Mani gaida drīza nāve.

— Kā tad es tev izstāstīšu?

— Ne jau man. Citiem. Ap tevi vienmēr būs gudri, ievērojami cilvēki, dzejnieki, mākslinieki, jo viņus pievelk tava būtība. Un tas būs vēl labāk nekā tad, ja stāstītājs būtu es. Tas paliks cilvēku atmiņā, iekļūs dzejnieku dziesmās, vēsturnieku rakstos, leģendās izplatīsies pa oikumeni un aizsniegs tos, kam tas jāzina.

— Baidos, ka tu kļūdies, tēvs. Es neesmu tā, kas tev vajadzīga. Neesmu gudra, man trūkst izglītības, man jauc galvu Erots, deja, dziesma, vīriešu pielūgsme, sieviešu skaudība, tieksme pēc trakulīgām izjādēm.

— Tās ir tikai tava spēka pārejošās pazīmes. Es tevi visā ievadīšu, atklāšu lietu iekšējo būtību, atbrīvošu tevi no bailēm.

— Kas man jādara?

— Tu atnāksi rītvakar, ģērbusies jaunā linaudekla ģērbā, kopā ar pavadoni un pagaidīsi uz pakāpieniem, līdz Debesu Sargs Niktūrs sāks atspoguļoties Nīlas ūdeņos. Nokārto visu.tā, lai varētu deviņas dienas būt prom.

— Klausos, tēvs. Bet kurš tad būs pavadonis?

— Viņš parādīsies noteiktajā laikā. Vai mēnešreizes tev iestājas saskaņā ar Mēnesi?

— Ja, — mazliet saminstinajusies, Taīda pavilcinadamās atzinās.

— Nekautrējies. Veselā sievietes ķermenī nav nekādu noslēpumu un nekā necienīga, tā varētu likties vienīgi nelgām. Dod man savu kreiso roku.

Taīda paklausīja. Filozofs uzlika viņas plaukstu uz galda, izpleta tās pirkstus un kādu brīdi rakņājās nelielā ziloņkaula šķirstiņā. Viņš no tā izņēma elektrona gredzenu ar sarkanu neparasta spilgti sārta lāsmojuma hiacintu. Plakanajā akmeni bija iegravēts vienādsānu trijstūris ar platu pamatmalu un virsotni uz leju. Uzmaukdams to Taīdai rādītājpirkstā, filozofs sacīja:

— Tā ir varenās sievišķās dievietes varas zīme. Tagad ej!

Agri atgriezusies no tempja, Taīda gulēja uz vēdera savā platajā gultā, nolikusi galvu uz rokām un slaistīdama gaisā papēžus, kamēr Klonarija ierīvēja viņai muguru ar riekstu eļļu, bet aizvainotā Hēsione klusēdama rosījās kaktā, pielāgodama augumam tikko nopirkto linaudekla apģērbu — linostoliju.

Hēgesihora, kā allaž, nevis ienāca, bet iebrāzās, izplatīdama rožu eļļas un saldo Arābijas sveķu smaržu.

— Tu atkal esot skrējusi uz Nēitas templi, — viņa izaicinoši apvaicājās draudzenei, — vai tas drīz beigsies? Es nevaru vien sagaidīt atbraucam maķedoniešus — tie pratīs tevi saņemt rokās.

— Vai tad spartieši neprata? — Taīda paķircinājās.

— Šodien Memfisas grieķu mākslinieki un dzejnieki rīko simpoziju, — neņemdama vērā draudzenes zobošanos, pavēstīja Hēgesihora, — pamēģini tikai uz to neierasties.

— Kas tad būs?

— Tad es tevi neapskaudīšu. Viņi dziesmās un zīmējumos prot tā apsmiet, ka tas ilgi neaizmirstas.

Taīda kļuva nopietna.

— Tev taisnība. Es iešu.

— Prātīga valoda! Un vajadzēs dejot, tāpēc labi krietni jāatpūšas!

Hēgesihora izstiepās Taīdai līdzās, ar mājienu paaicinādama klāt Hēsioni. Tā atplaukusi aizmeta prom linu apģērba gabalu un, uzlējusi spartietei krietni eļļas, ņēmās to cītīgi masēt.

Draudzenes pārņēma miegains atslābums, un viņas aizmiga, abas apsegtas ar vienu mīkstās Kapadokijas aitu vilnas segu.

Simpozijs plašajā mājā ar lielu dārzu, kura piederēja bagātākajam grieķu tirgotājam Memfisā, bija sapulcinājis sliktajam gadalaikam nepieredzēti lielu viesu skaitu. Augstprātīgie persiešu aristokrāti, kas vēl nesen grieķus bija nicinājuši, vēlāk, pēc Aleksandra iebrukuma un kaujas pie Grānikas upes, bija no tiem vairījušies, tagad, kad viņu valdnieku valdnieks bija pie īsas cietis smagu sakāvi, sāka meklēt ietekmīgu grieķu sabiedribu. Hrisosfīras un Argiropezas («Zeltpotītes» un «Sudrabkājes»), kā Taīdu un Hēgesihoru bija iesaukuši viņu cienītāji dzejnieki, parādīšanās izraisīja sajūsmas saucienus. Abas draudzenes ieradās spartiešu karaspēka priekšnieku pavadībā ar pašu stratēģu Eositeju priekšgala.

Stikla krāteros ar brīnumainiem daudzkrāsainu joslu līkločiem dzērienu pasniedzēji jauca kopā ar ūdeni Augšēģiptes vīna dārzu biezo, violeto vīnu un koši sārto vīnu, ko caur Naukrati veda no Sīrijas. Skanēja paklusa mūzika, kurā saplūda kopā grieķu dubulto flautu skumjās balsis ar ēģiptiešu flautu spalgajām vaimanām, noslēpumainā, it kā no tāliejies aicinošā sistra zvanīšana, kitāras, liras un lielās arfas stīgu zumzēšana. Šad tad šai mūzikā visas reizē iekļāvās arī ēģiptiešu mandolīnas ar garajiem grifiem un zvaniņiem, kuras pārmāca tamburīnu piesitieni. Pakļaudamies prasmīgam vadītājam, visi daudzbalsīgie instrumenti kopā veidoja skumīgu, ritmisku kori, kurā brīžiem iešalcās gan skanīgas, jūsmas pilnas augstās notis, gan paskarbi šķindieni, un, šādai mūzikai skanot, tik jauki un izjusti dejoja Grieķijas, Ēģiptes un Feniķijas dejotājas.

Abas slavenās hetēras ieradās vienādos caurspīdīgos sudrabaini baltos hitonos, tikai ar atšķirīgām rotām, kas īpaši izcēla gan Taīdas melnīgsnējumu, gan Hēgesihoras dievišķi zeltainos matus. Kaklarota no ugunīgi sarkana granāta (piropa), kas simbolizēja pavasara ekvinokciju, ieskāva atēnietes slaido kaklu, bet abpus viņas ieapaļajai, līksmajai sejai zaigoja gari, no lieliem ametistiem darināti auskari — amuleti pret noreibumu. Hēgesihorai līdzīgi auskari bija no jūras akmens — berila, bet platā ēģiptiešu kaklarota no lazurīta un baltā Sīrijas ahāta — jahalema vēstīja drīzu vasaras iestāšanos tam, kurš saprata dārgakmeņu valodu.

Pēc grieķu paraduma simpozijs sākās ar vieglām vakariņām, kam sekoja dejas, dziedātāju, dzejnieku un stāstītāju uzstāšanās, vēlāk, skurbumam un uzdzīvei pakāpeniski pieaugot, cienījamas hetēras un mākslu pratējas pameta iekarsušo vīriešu sabiedrību. Taču līdz mēra un skaistuma izjūtas zaudēšanai vēl bija tālu. Viesi aizrautīgi klausījās un skatījās, aizmirsdami tukšot savus kausus. Grieķi uzskatīja, ka ir pārāki par barbariem, proti, visiem svešzemniekiem, arī tāpēc, ka vairījās no pārmērīgas ēšanas. Mežonīgi un muļķīgi grieķiem šķita sīriešu un persiešu paradumi — visu laiku kaut ko ēst vai dzert, kraukšķināt riekstus vai sēkliņas, neķītri jokot un tērgāt, apskaut tuvumā pagadījušās sievietes, nevis gremdēties rāmās pārdomās, iedziļināties sevī, priecīgi tīksmināties par skaistumu.