Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Nebaidies, mana meita! Es esmu pie tevis. — Dēlas filozofs parādījās baseina pretējā pusē un sāka lēni iet tam apkārt pa granītā darināto malu.

— Pēc rituāla tevi vēl vajadzētu piekalt pie klints, lai tevi aprij jūras nezvērs. Taču tu jau esi bijusi pakļauta daudz briesmīgākai pārbaudei Labirintā, un mēs nolēmām šo rituāla daļu atcelt. Es te nokaisīšu triju svēto koku ogles — ozola, riekstkoka un vītola, tos izmanto bēru sārtos, un tie nozīmē varu, gudrību un pievilcību. Uz šīm oglēm tu arī pārgulēsi kā nāves gultā. Ņem,—

filozofs no nišas sienā paņēma klēpi melnas aitas vilnas. un pasniedza Taīdai, — tu šeit vientulībā, uz mutes gulēdama, pavadīsi nakti līdz pirmajām rītausmas pazīmēm.Kad sāks aust gaisma, ej atpakaļ galerija, pagriezies pa kreisi, uz gaismekļa spīduma pusi, un ieej tumšā alā kur tev jāpavada diena. Kad dzirdēsi zvanam, nāc atkal atpakaļ uz oļiem — līdz nākošajai rītausmai. Šoreiz guli uz muguras, vēro debesis un atkārto seno Gajas himnu tā būs vēl divas naktis. Es atnākšu tev pakaļ. Vajadzēs gavēt. Dzeramais ūdens ir alā —amforā pie guļvietas, Haire!

Taīda, drebuļu kratīta, daļu vilnas izklāja uz oļiem un, uzreiz nevarēdama iekārtoties šajā neparastajā guļvieta, centās arī apsegties ar vilnas kumšķiem. Tikko dzirdama viļņu čala uzdzina miegu…

Viņa pamodās no aukstuma, juzdama sāpes, jo oļi spieda augumu. Oda pēc aitām, melnais ūdens baseinā šķita netīrs. Taīdas mati bija sapinkājušies un salipuši no sājās ūdens šalts. Taīda pacēla galvu un pamanīja, ka debesis zaudējušas samtaino melnumu un sak kļūt pelēkas. Atcerējusies Dēlas filozofa nosac ījumu, viņa savāca vilnu kaudzē, rūpīgi saberzēja notirpušo augumu un devās pazemē. Viņu mocīja izsalkums, mute bija gluži sausa, viņai šķita, ka ir ļoti netīra. Taida bija neziņā Vai patiesi iesvētīšanas pārbaudījums sastāv no šādām tik vienkāršām neērtībām? Kam viņa tiek iesvētīta

atēniete atcerējās, ka filozofs viņai par to nebija teicis. Un viņa nebija neko pavaicājusi pilna briniški gas uzticēšanās dīvainajam sirmgalvim, ja jau viņš uzskata par nepieciešamu Taīdu iesvētīt, tad tas ir jādara! Taču neērtības naktī, pēc kuras nekas nenolika, viņu noskaņoja skeptiski. Viņa bija tikai gulējusi, tiesa gan, gulējusi nelādzīgā guļvietā, drūmā, nejedziga aka. Kāpēc? Kas viņā bija mainījies?

Sev par pārsteigumu, atēniete pazemē atrada trauku, kurā nomazgāties, un visu tualetei nepieciešamo. Nomazgājusies un ar pūlēm izsukājusi biezos matus, laida padzērās un, kaut arī bija izsalkusi, sāka justies daudz labāk. Gaismeklis izdega un nodzisa. Iestājās pilnīga tumsa. Taīda aiztaustījās līdz guļvietai, kas bija pārsegta ar mīkstu audumu, un ilgi gulēja, dziļās domās iegrimusi, līdz viņu pārmāca miegs. Pamodusies no vara plātnes šķindiena, viņa devās uz baseinu, izklāja labi ērti vilnu un apgūlās uz čirkstošajiem oļiem, pievērsusi skatienu ai spožām zvaigznēm piebārstītajām debesīm.

Jau dienā izgulējusies, viņa visu nakti neaizvēra acu, nenovērsdama skatienu no zvaigznēm. Nemanot viņu pārņēma dīvaina izjūta, it. kā viņa lidotu augšup. Pati zeme kopā ar viņu tiecās pretī debesīm, kas bija gatavas saņemt to savos skāvienos. «Priecājies, dievu māte, tu zvaigžņoto debesu sieva!» viņai iešāvās prātā pa jaunam izprastie senās himnas vārdi. Taīdai likās, ka viņa ir saplūdusi kopā ar dāsno, plašo Gāju, kas gaida savienošanos ar melno, zvaigžņu mirdzuma pilno bezgalību. Kuru katru brīdi atēnietes priekšā vajadzēja atklāties varenajam pasaules noslēpumam. Taīda izpleta rokas, viss viņas augums saspringa, no lūpām izlauzās mokošas nepacietības vaids. Taču nakts melnā sega joprojām pletās viņai pāri kā neizmērojams bezdibenis, debess spīdekļu noslēpumainais mirdzums nenāca tuvāk. Saviļņojuma spējais noplakums atēnieti nevis apbēdināja, bet aizvainoja. Viņa ieraudzīja sevi no malas: nožēlojamu, mazu, kailu, akas dibenā, augsto un gludo mūra sienu bezizejas lokā. Viņas iedoma par saplūšanu ar Gāju bija pārdroša svētuma zaimošana, neaizsniedzamais tāpat palika neaizsniedzams, nākotne nesolīja nekā dižena un gaiša. Taīdu sagrāba vēlēšanās pielēkt kājās un skriet prom — kā aplamniecei, kas ielauzusies aizliegtā pasaulē un beidzot sapratusi savu niecību. Kaut kas — varbūt tā bija vecā filozofa griba — vēl viņu noturēja uz vietas.

Pamazām Taīda pakļāvās zvaigžņotās nakts mieram, un pirmītējo apmulsumu nomainīja pašpaļāvība. Tomēr, kad viņa ieradās alā, lai iegrimtu nemierīgā miegā, satraukums atgriezās, to pastiprināja izsalkums un neizpratne, kāpēc viņai liek visu to darīt.

Trešā nakts vienatnē ar zvaigznēm simboliskās jūras krastā sākās citādi. Pēc divām tumsā pavadītām dienām zvaigznes šķita neparasti spožas. Kāda no tām piesaistīja Taīdas uzmanību. Tās asais stars caur acīm iekļuva sirdī, un pa visu augumu kā zila uguns izlija brīnumains spēks. Pievērsusi skatienu zvaigznei un koncentrējusies, Taīda atcerējās rituāla deju maģiskos izsaucienus, kas palīdz spēkus un jūtas sakopot vienā veselumā, un sāka atkārtot: «Gaja — Taīda, Gaja — Taīda…» Juceklīgais domu plūdums kļuva gausāks, zeme Taīdai apakšā salīgojās, un viņu tikpat kā kuģi naksnīgā jūrā nemanāmi, līgani sāka nest uz priekšu.

Beidzot Taīda bija izpratusi viņas pārbaudīšanas mērķi un jēgu. Zināms, tur, Vidusjūras salās, cilvēks, nakts klusumā atstāts vienatnē ar jūru, saplūstot ar viļņu nebeidzamajiem šļakstiem, vieglāk nonāca līdz pirmatnīgai saliedētībai ar Gajas dabiskajiem spekiem

Nožēlojamā simbolika Taīdai neļāva ātri izraisīt sevī dziļas jūtas, iekļauties laika plūdumā līdzīgi ahelojai Argirodīnei, kas veļ savus sudrabainos viļņus no nākotnes nezināmības uz pagātnes tumsību pazemē. Tomēr, ja vēlēšanās no paša sākuma bijusi dedzīga un stipra, koncentrētību un gara pacilātību varēja sasniegt arī te, kur viss drīzāk līdzinājās teāTRA dekorācijai.

Pagāja it ka pavisam īsa nakts, un daudzkrāsainas zvaigznes kļuva saltākas, sudrabodamās drīzās rītausmas gaidās. Pakļaudamās piepešai vēlmei, Taīda piecēlās un, izstiepusies visā augumā, metās iekšā melnā ūdens dziļumos. Viņu pārņēma apbrīnojams siltums, ūdens, kas sākumā bija licies sastāvējies un netīrs, izrādījās tikpat svaigs kā jūrā. Tikko jūtama straume maigi glāstīja, nomierinādama sakairināto ādu. Taīda pagriezās uz muguras un atkal pievērsa skatienu debesim Austrumpusē pār tuksnesi cēlās rītausma, bet Taīda nezināja, vai viņai atkal jādodas alas tumsā vai ari jagaida zīme šeit Viņas neziņu izkliedēja pazīstamais sitiens pa vara plāksni uz oļu uzbēruma parādījās vecais filozofs.

— Nāc pie manis, meita! Ir laiks sākt rituālu.

Gandrīz reizē ar viņa vārdiem brāzmaina skaidras dienas ausma uzvijās krēslaino debesu augstumos, atspīdēja no akas gludās sienas, un Taīda sevi ieraudzīja tumši pulēta granīta baseina kristāldzidrajā ūdeni. Apsviedusies uz vēdera, viņa ātri aizpeldēja līdz oļu uzbērumam. Apžilbuši pēc ilgās uzturēšanās alā un nakšu krēslībā, viņa izkāpa no ūdens un apsedzās ar slapjajam, sprogainajām matu cirtām.

Filozofam aiz muguras parādījās bārdainais dzejnieks ar melnu akmeni rokā.

— Tevi simboliski vajag ķert zibens spērienam, un tam tevi jāšķīsta — viņš tev iesitīs ar akmeni, kas nokritis no debesīm. Atmet matus atpakaļ un noliec galvu.

Taīda nekurnēdama paklausīja — tik ļoti bija nostiprinājusies viņas uzticība vecajam filozofam.