Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Atgriezīsimies pie tevis, — vecais filozofs aprāva aizsākto domu, — par mūsu novirziena orfiķi nevar būt neviens, kurš neatkarīgi no mērķa aizmirst cenu, par kādu cilvēki visu ieguvuši. Es nerunāju par vienkāršiem priekšmetiem, kas darināmi ar amatnieka rokām, bet domāju par lielām celtnēm, tempļiem, pilsētām, ostām, kuģiem, par visu, kas prasa daudzu cilvēku pūliņus. Neviens — pat visskaistākais templis nedrīkst tevi valdzināt, ja tā pamatos likti tūkstošiem vergu kauli un mokas, nekāds diženums nav cieņas vērts, ja tā sasniegšanai nonāvēti, miruši badā vai zaudējuši brīvību cilvēki. Ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki, jo arī to ciešanas dara smagus likteņa svaru kausus. Tādēļ daudzi orfiķi neēd gaļu…

— Tēvs, bet kāpēc dievi prasa asiņainus upurus? — Taida ievaicājās un gluži saduga, pamanījusi skolotāja acīs dusmu zibeņus.

Brīdi cietis klusu, viņš atbildēja skarbi un strupi, un viņa vārdi nemaz neatgādināja pirmītējo rāmo valodu:

— Mežonīgus upurus mežonīgiem dieviem nes slepkavas…

Taīda samulsa. Jau dažu labu reizi sarunās ar veco filozofu hetēru bija pārņēmusi sajūta, ka v;ria laužas aizliegtā pasaulē, zaimojoši atvelk aizkaru, kas mirstīgos atdala no dieviem. s

— Nerunāsim par to, kam tu vēl neesi sagatavota!

Un Dēlas filozofs atlaida Taīdu.

Nākošajās dienās viņš hetērai mācīja pareizi elpot un attīstīt īpašu ķermeņa lokanību, lai varētu ieņemt tādas pozas, kas palīdz koncentrēties un ātri atpūsties. Kopš bērnības fiziski vingrinājusies, lieliski attīstīta, atturīga ēšanā un dzeršanā, viņa izrādījās tik spējīga skolniece, ka vecais vīrs labpatikā sita sev pa ceļgalu, iedvesmodams atēnieti.

— Es tev varu tikai iemācīt paņēmienus. Tālāk, ja vien gribēsi un varēsi, iesi pati, jo tas ir ceļš daudzu gadu garumā!— viņš piebilda, pārbaudīdams, cik labi Taīda visu atceras.

Sestajā — pītagoriešu dzīvības cipara — dienā vecais vīrs sīkāk pastāstīja Taīdai par visu dievību pirmmāti — Vareno Dievieti. Rakstu mācītāji melo, pūlēdamies pierādīt, ka sākotnēji bijis vīrišķais dievs. Pirms tūkstošiem gadu visas tautas pielūgušas Vareno Dievieti, bet ģimenē un dzimtā vadošo vietu ieņēmušas sievietes. Kad par noteicēju kļuvis vīrietis, ceļi sākuši šķirties. Senās reliģijas tikušas noslaucītas no Gajas virsas vai ari kļuvušas pilnīgi naidīgas sievietei, pasludinādamas to par ļaunuma un visa nešķīstā cēloni.

Austrumos neizmērojami tālu no šejienes ir milzīgā Viduszeme, iznīcinātās Krātas valsts laikabiedre. Tur dzeltensgjaini un greizacaini cilvēki uzskata vīrišķo pirmsākumu Jang par visa gaišā iemiesojumu, bet sievišķo pirmsākumu Jin — visa tumšā iemiesojumu debesīs un zemes virsū.

Svelmainajās Sīrijas ielejās dzīvo vismaz tikpat sena, gudra tauta, kas sākumā pielūgusi Reju Ķibeli — tāpat kā krētieši. Vēlāk dievietes sievišķais vārds pārvērties vīrišķā— par Jehovu. Vēl gluži nesen Augšēģiptē pastāvējis

Jehovas un divu dieviešu — viņa sievu: Ašimabethilas un Anathabethilas kults. Vēlāk sievas, izzudušas, un dievs palicis viens pats. Austrumos varenās dievietes Aštoretas jeb Ištaras un Jehovas kopēja pielūgšana sašķēlās divās dažādās ticībās. Pirmā daudz ko pārņēma no sievietes pielūdzējiem krētiešiem, no krētiešu kolonijas Gazas un senās gudrības pilsētas Biblas. Slavenais Zālamana templis ir celts pēc Krētas piļu parauga ar DžubeilasBiblas celtnieku palīdzību.

Jehovas pielūdzēju ticība sievieti pasludināja par nešķīstu ļaundari, kuras grēku dēļ cilvēki izdzīti no sākotnējās paradīzes. Sievietei draud nāve, ja viņa kaila parādīsies kaut vai vīram vai arī ieies dievnamā… Jo bezjēdzīgāka ir ticība, jo vairāk tai pieķeras neizglītoti cilvēki; jo tumšāka šo cilvēku dvēsele, jo viņi ir fanātiskāki. Nemitīgi kari, slaktiņi pašu tuvāko tautu starpā — tāds ir iznākums vīrieša uzkāpšanai dievu un valdnieku troņos. Viss poētiskais, kas saistīts ar Mūzu, izzūd, dzejnieki kļūst par slavas dziesmu dziedātājiem bargā dieva galmā, filozofi attaisno dieva rīcību, mehāniķi izgudro jaunus kaujas līdzekļus.

Bet, ja valdnieks kļūst par dzejnieku un pielūdz Mūzu daiļas mīļotās tēlā, tad mīļotā tiek nogalināta. Tā notika ar Kommagēnes valdnieku Zālamanu un Sulamīti. Sulamīte bija pelnījusi nāvi vēl arī tāpēc, ka viņa, pārkāpdama aizliegumu, nebija slēpusi savu kailumu.

— Bet pie mums, Grieķijā, tik daudzi dzejnieki un mākslinieki slavina sieviešu skaistumu, — Taīda ieminējās.

— Jā, pie mums sievišķās dievības nav tālu atkāpušās no vīrišķajām, un tā ir grieķu laime un mūžīgas skaudības avots visām citām tautām. Grieķijā sievietes nav nošķirtas no pasaules, tādēļ tām izglītības trūkums nav tik raksturīgs kā citu tautu sievietēm un viņu bērni neizaug par mežoņiem. Sievietes, kas visā savā skaistumā pozē māksliniekiem un skulptoriem, Grieķijā nevis nogalina, bet cildina, pārliecībā, ka atdot savu skaistumu cilvēkiem ir tāds pats gods kā meistaram to atveidot freskā vai marmora tēlā. Grieķi ir izpratuši Erota spēku un dzejas nozīmību jūtu audzināšanā. Mēs neesam spējuši izdarīt tā, lai sievietes visas tām piemītošās spējas apvienotu vienā būtnē, bet esam vismaz radījuši divējādas sievietes, divus sievietes svarīgākos veidolus: mājas pavarda sargātājas un draudzenes hetēras.

— Un kurš veidols ir nozīmīgāks?

— Abi ir vienādi. Un abus apvieno Varenā Dieviete Māte, Meža Zvēru un Augu Valdniece. Tomēr atceries, ka Varenā Dieviete pilsētās nedzīvo. Tās mājvieta ir pakalni un birzis, stepes un kalni, kur mitinās zvēri. Un vēl — jūra, jo viņa ir arī jūras dieviete. Sīrijas pravieši jūru uzskatīja par visa grēcīgā pirmdzimteni, ar jūru ir saistīta Rahāba — pavedinatāja, babiloniešu dieves Tiamatas pēcnācēja. Tie sludināja: «Nebūs vairs jūras!» Arī ēģiptieši baidās no jūras…

— Cik dīvaini! Man šķiet, es nespētu bez jūras ilgi dzīvot, — Taīda sacīja, — taču mani nebaida ari pilsēta, ja tā atrodas jūras krastā.

— Vai tad tu nezini, kuram sievietes veidolam sekot? — filozofs pasmaidīja. — Nelauzi nemaz galvu! Pats liktenis tevi radījis par hetēru, kamēr vēl esi jauna. Kad būsi vecāka, kļūsi par māti un daudz kas tevī mainīsies, bet tagad tu esi Kirke un tev jāpilda savs uzdevums.

Uz Taīdas jautājumu — kāds ir šis uzdevums, Dēlas filozofs viņai paskaidroja, ka sievišķā dieviete Mūza, kaut arī neesot asinskāra, tomēr nepavisam neesot, tik labsirdīga, kā iztēlojoties dzejnieki, kas tajā samīlējušies. Ikdienišķiem cilvēkiem pazīstams sakāmvārds, ka būt dzejniekam, mīlēt dzejnieku vai smieties par viņu — tas viss nesot vienādu postu. Krētas un Sīrijas senās mēness dieves bijušas rotātas ar čūskām, lai atgādinātu, ka to brīnumdaiļie tēli slēpj sevī Nāvi, bet lauvas sargājušas savus upurus pie dieviešu kājām. Tādas pašas ir arī viņu māsas: pūces izskata dieviete ar gudrībā kvēlošām acīm naktī lido, vēstīdama nāvi tāpat kā «Nakts ķēve» Dēmetra, arī nežēlīgā piekūnu mālite Kirke, bojāejas vēstnese, un Raudu salas valdniece Ea Vidusjūras ziemeļos. Mīlas burve Kirke vīriešus atkarībā no viņu nozīmīguma pārvērta par dzīvniekiem — cūkām, vilkiem vai lauvām. Artemīda Elate (Medniece) uzmana visu meža zvēru un cilvēku veselību, iznīcinādama vājos, slimos, plānprātīgos un neglītos.

Varenā dieviete Mūza ir kaila kā jau patiesības atklājēja, kas nav saistīta ne ar vietu, ne laiku. Viņa nevar būt pavarda sargātāja, viņa vienmēr būs tās pretstats. Sievietes nespēj diez cik ilgi izturēt viņas lomu.