Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Tu to sāki valkāt nesen. Kurš tev to dāvināja, pasaki? — Hēgesihora ieprasījās, vērodama slīpēto akmeni.

— Tā nav dāvana, bet zīme! — Taīda iebilda.

Spartiete zobgalīgi iespurdzās.

— Mēs visas, auletrīdas būdamas, valkājām tādas zīmes. Tas bija ērti. Ja trijstūra virsotne pagriezta prom no pašas, tad katram skaidrs: aizņemta. Ja uz savu pusi — brīva. Tiesa gan, gredzeni bija no bronzas un acs no zila stikla.

— Bet zīmējums tāds pats? — Taīda šķelmīgi pasmaidīja.

— Tāds pats — varenās dievietes trijstūris… Nē, trijstūri bija šaurāki, smailāki. Tavā gredzenā trijstūrim ir plati iezīmētas sānmalas — tāpat kā Astartes zīmē. Un akmens veido pareizu apli. Vai tu saproti šīs zīmes jēgu?

— Ne gluži, — Taīda negribīgi atbildēja, taču Hēgesihora, viņā neklausīdamās, izslēja galvu. Kaut kur no mājas dziļuma šurp atplūda klusas skaņas, vīdamās skumīgā melodijā.

— Hēsione, — atēniete paskaidroja, — viņa pati no niedres izgatavojusi sīringu.

— Dīvaina meitene. Kāpēc tu viņu neizdod pie vīra, ja negribi mācīt par hetēru?

— Jāļauj viņai atgūties no pārdzīvotajām šausmām, varmācības un verdzības.

— Cik ilgi tad var atgūties? Būtu jau laiks!

— Dažādiem cilvēkiem atspirgšanai vajadzīgi dažādi laika sprīži. Kur viņai jāsteidzas? Kad Hēsione kļūs par īstu sievieti un iemīlēs kādu, tad uzlēks jauna daiļuma zvaigzne. Tad piesargies, zeltmatainā!

Hēgesihora nicinoši pavīpsnāja.

— Vai tik tava nelaimīgā tēbiete netaisās sacensties ar mani?

— Visādi var gadīties. Kad te ieradīsies Aleksandra karaspēks…

Hēgesihora piepeši kļuva nopietna.

— Apgulies blakus, man cieši klāt, lai neviens nenoklausās!

Spartiete pastāstīja to, kas draudzenei jau bija zināms: Eositejs grasās pamest Ēģipti. Spartiešu stratēgs prasa, lai Hēgesihora brauc viņam līdzi. Viņš negrib un nevar šķirties no draudzenes.

— Bet tu?

Man viņš apnicis ar savu greizsirdību. Es nevēlos šķirties no tevis un gribu sagaidīt Nearhu.

Bet ja nu Nearhs tevi jau sen aizmirsis? Ko tad?

— Tad… — Lakedaimoniete noslēpumaini pasmaidīja, vienā lēcienā biia laukā no gultas un atgriezās ar nelielu no dateļpalmu lapām pītu groziņu. Ar tādiem groziņiem uz tirgu devās bagātas kosmētisko līdzekļu pircējas. Hegesihora apsēdās uz gultas malas, pavilkuši sev apakšā kaju, ko Memfisas dzejnieki bija apdziedājuši par «sudrabkaltu», un izvilka kārbiņu, kas bija darināta no Taīdai nepazīstama koka. Arī Taīda ieinteresējusies piecēlās sēdus un ar pirkstiem pieskārās gludajam, pelēcīgajam vāciņam.

Nartēka koks, kura stumbrā Prometejs no debesim nonesa cilvēkiem uguni. Aleksandram ir pat vesela nartēka lāde. Viņš tajā glabā «Iliadas» norakstu, ko izlabojis tavs draugs Aristotelis. — Un Hēgesihora sāka jautri smieties.

— Un kurš tad šī drauga dēļ bēga no Atēnām? — Taīda nepalika parāda. Bel no kurienes tev zināmi tādi sīkumi par Aleksandru?

Spartiete klusēdama izvilka no kārbiņas papirusa lapu, no abām pusēm aprakstītu sīkajā, rūpīgajā Nearha rokrakstā.

— «Nearhs, Meriona dēls, sūta labas veselības vēlējumus Hēgesihorai un pieliek klāt šo te.»— Spartiete izbēra uz gultas sauju dārgakmeņu un divus ar zeltu apdarinātus flakonus no uguntiņās dzirkstījošas «tīģera acs «.

Izcilākās hetēras pazina, dārgakmeņus tikpat labi kā juvelieri. Taīda izņēma lampionu no oniksa ekrāna, un draudzenes noliecās pār dāvanu. Ugunssarkani piropi («ugunīgās acis»), milzīgs rubīns ar sešstaru zvaigzni iekšpusē, tumšzils «karaliskais» berils, vairāki spilgti violeti hiacinti, divas prāvas sārtas pērles, dīvains, plakans, gaiši violets, metāliski vizošs akmens, kādu hetēras nepazina, zeltaini Sarkanās jūras hrizolīti. Nearhs zināja dārgakmeņu vērtību un bija pasniedzis patiesi karalisku dāvanu tik ilgi no viņa šķirtajai mīļotajai.

Lepnumā piesarkusi Hēgesihora pacēla dārgakmeņus uz plaukstas, tīksminādamās par to mirdzumu, Taīda draudzeni apskāva skūpstīdama un apsveikdama.

— Ak, gandrīz būtu aizmirsusi, piedod man, skatot šo dāvanu, es kļūstu gluži kā bez prāta.

Spartiete atlocīja vaļā sarkanas ādas gabaliņu un pasniedza Taīdai dieves Anaitīdas statuetīti no vesela safīra gabala, meistariski izgrieztu mazā pirkstiņa lielumā. Dieviete stāvēja dzīvā pozā, kas krasi atšķīrās no parastās, stingi nekustīgās pozas, vienu.roku atmetusi aiz galvas, bet ar otru balstīdama savu smago lodveida krūti. Izliekumos zilais akmens lāsmoja kā zīds.

— To Nearhs sūta tev, lūdz viņu neaizmirst.

Atēniete vērtīgo lietiņu saņēma, juzdama gan īgnumu, gan atvieglojumu. Arī Ptolemajs būtu varējis kaut ko atsūtīt par zīmi, ka viņu atceras, bet, ja nav atsūtījis, tad ir aizmirsis. Lai slava Migonitīdai — ja Aleksandrs ar saviem karavadoņiem ieradīsies šeit, viņai nevajadzēs lauzīt galvu, kā tikt vaļā no agrākā mīļotā, kurš kļuvis par varenā iekarotāja karavadoni.

— Kavējies domās pie Ptolemaja? — Sievišķi vērīgā spartiete pielika karstu plaukstu viņai pie vaiga.

— Nē!— Taīda mundri izsaucās. — Un ko tu iesāksi?

— Gaidīšu Nearhu! — Hēgesihora nešaubīdamās atbildēja.

— Bet Eositejs?

— Lai dodas uz Spartu, uz Maķedoniju, kaut uz Erebu.

— Un tu nebaidies no viņa greizsirdības?

— Es ne no kā nebaidos!

— Zinu, ka tu esi drosmīga kā lauvu mātīte, tomēr dodu tev padomu: glabā šo kārbiņu pie manis.

— Prātīgs padoms!

Pēdējā atiskā pavasara mēneša skiroforiona beigās Ēģiptē izcēlās neparasts satraukums. Aleksandra mehāniķi bija uzcēluši milzīgu molu un pēc septiņu mēnešu aplenkuma ieņēmuši nepieejamo Tiru. Astoņi tūkstoši pilsētas aizstāvju bija nogalināti, trīsdesmittūkstoš iedzīvotāju pārdoti verdzībā. Trīs tūkstoši cilvēku, ciezdami slāpes un mudināti ar pletnēm, svelošā saulē bēra smilšu valni ap Gazas sienām. Kaut gan acu priekšā bija varenās Tiras bēdīgā mācība, pilsēta, ko bija piemānījuši Dārija sūtņi, apgalvodami, ka valdnieks tuvojas ar milzīgu armiju, nolēma turēties pretī.

Pie Gazas sienām parādījās nevis Dārijs, bet smilšu valnis. Augstāks par pilsētas torņiem, un no tā kores maķedonieši varēja trāpīt aizstāvjiem gluži kā līdzenumā

… Mehāniķu viltība neaprobežojās ar to vien. No vaļņa apakšas maķedonieši izdarīja parakumus, un Gazas sienas sabruka. Pēdējā niknajā kaujā Aleksandrs tika smagi ievainots. Pareģis Aristandrs bija karavadoni brīdinājis, ka viņam draud lielas briesmas, ja viņš piedalīsies kaujā. Karstasinība neļāva Aleksandram uzklausīt pareģa padomu. Liels, ar «mašīnu», kā tika dēvētas kaujas akmeņu metamās ierīces, izlingots akmens pārsita viņa vairogu un triecās pret kreiso plecu, salauzdams ribu un atslēgas kaulu. Kad Aleksandru, skumjiem izsaucieniem skanot, nesa prom no kaujas lauka, viņš smaidīja un sveicināja savus kareivjus, paceldams labo roku.

Vīrieši, kas bija aizstāvējuši Gāzu, tika iznīcināti visi līdz beidzamajam, bet sievietes un bērni pārdoti verdzība. Aleksandrs pavēlēja sagraut visus tempļus, Tīrā viņš aprobežojas ar to, ka galvenajā Bēla templī uzstādīja armijas aplenkuma mašīnu, bet uz galveno laukumu pec viņa pavēlēs lika atvilkts Nearha karakuģis.

Ceļš uz Ēģipti bija vaļā, Meinfisa Aleksandru gaidīja uz vasaras beigām boēdromionā, tiklīdz viņš būs atkopies no ievainojuma. Daudzi bagāti cilvēki bēga pāri jūrai. Memfisas ziemeļdaļā lēti pārdeva skaistas mājas ar plašiem dārziem.