Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Bez šaubām. Taču guvums mēdz būt dažāds. Skud­ras, savā taciņā atrodot mirušu filozofu, no tā arī ko gūst. Ja šis piemērs ir šokējošs, tad tieši tādu iespaidu es arī vēlējos radīt. Rakstniecībai jau kopš saviem pirmsākumiem bijis tāds ienaidnieks, kāds ir pausto domu brīvības ierobežojums. Tomēr izrādās, ka vārda brīvība domai var būt vēl bīstamāka, jo aizliegtas domas var izplatīties slepeni, bet ko lai iesāk tur, kur svarīgu faktu pāršalc viltojumu pali, bet patiesības balsi nomāc apdullinoša jezga, un lai gan patiesības vārds izskan brīvi, tās balss tomēr nav saklausāma, jo informācijas tehnika pagaidām novedusi pie tādas situācijas, kurā vislabāk sadzir­dama skaļākā, lai arī vismazāk patiesīgā rēkoņa.

Es, lai gan man būtu daudz kas sakāms par Pro­jektu, ilgi vilcinājos, iekams sēdos pie rakstāmgalda, jo apzinos, ka paplašināšu jau tā neaptveramo papīru okeānu. Cerēju, ka atradīsies kāds vārda mākslā izveicīgāks, kurš manā vietā padarīs iecerēto darbu, taču, gadiem aizritot, atskārtu, ka nedrīkstu klusēt. Visnozīmīgākie Projektam veltītie darbi, objektīvās versijas, sākot ar kongresam iesniegto, atzīst, ka mēs neesam visu izdibinājuši, taču sasniegumiem veltītās nodaļas un nedaudzās lappuses, kur pieminēti neno­skaidrotie apstākļi, jau ar savām attiecībām vien rada iespaidu, it kā mēs būtu izpētījuši visu labirintu, atskaitot dažas, droši vien ar strupceļu izbeigušās vai aizbirušas sānejas, — bet patiesībā mēs tajā nebijām vēl pat soli spēruši. Visnotaļ nododamies minējumiem un no aizzīmogotajām dzīlēm nodrupinājuši dažas kripatiņas, mēs sajūsminājāmies par mirdzumu, ko izstaroja ar saberztajām drupačām apzeltītie pirkstu gali. Bet par to, kas šajās dzīlēs ieslēgts, mēs nezi­nājām nenieka. Taču viens no vispirmajiem zināt­nieka uzdevumiem ir noteikt nevis iegūto zināšanu apjomu, jo tās runā pašas par sevi, bet gan neizprastā apmērus, kas ir šo zināšanu neredzamais Atlants.

Man nav nekādu ilūziju. Baidos, ka manu balsi nesadzirdēs, tāpēc ka nav vairs universālu autoritāšu. Sadalīšanās vai sadrumstalošanās pēc specialitātēm aizgājusi pietiekami tālu, lai attiecīgi speciālisti pa­sludinātu mani par nekompetentu, kolīdz iemaldīšos viņu jomā. Bet jau sen zināms, ka speciālists ir bar­bars, kura neziņa nav vispusīga. Mani pesimistiskie horoskopi balstās uz paša personisko pieredzi.

Pirms deviņpadsmit gadiem es kopīgi ar jauno antropologu Maksi Tornopu (viņš vēlāk traģiski gāja bojā automobiļa avārijā) publicēju darbu, kurā mēs pierādījām, ka finītiem, algedoniskai vadībai pakļau­tiem automātiem, pie kuriem pieder visi dzīvnieki kopā ar cilvēku, pastāv komplikācijas slieksnis. Alge- doniskā vadība nozīmē oscilāciju starp sodu un balvu, ko uztver kā sāpes vai baudu.

Mana aplēse pierāda, ka, regulējošā centra (sma­dzeņu) elementu skaitam augstākajā līmenī pārsnie­dzot četrus miljardus, šādu automātu kopa uzrāda izkliedes tendenci vadības pretējo polu virzienā. Jeb­kurā šādā automātā pārsvaru var gūt viens no kon­troles poliem, jeb, to pašu izsakot parastākā valo­dā, — sadisms un masohisms ir neizbēgami, un to ra­šanās antropoģenēzes procesā bija nenovēršama. Evolūcija «piekrita» šādam atrisinājumam, jo tā operē ar statistiskām aplēsēm: tai svarīga ir sugas sagla­bāšana, bet nevis atsevišķiem vienpatņiem piemītošas kroplības novirzes un izjustās ciešanas. Kā konstruk­tors evolūcija ir oportūnists un nevis perfekcionists.

Man izdevās pierādīt, ka ikvienā cilvēku populā­cijā, ja pieņemam, ka tajā valda panmiksija, augstā­kais 10 % no visiem vienpatņiem var uzrādīt pienācīgi līdzsvarotu algedonisku uzvedību, turpretī pārējiem no ideālas normas jānovirzās. Lai gan es jau tolaik tiku pieskaitīts pie pasaules izcilākajiem matemāti­ķiem, šā pierādījuma ietekme antropologu, etnologu, biologu un filozofu vidū līdzinājās nullei. Es ilgi to nespēju saprast. Mans darbs nebija nekāda hipotēze, bet formāls, tātad neapgāžams pierādījums, ka cilvēka rakstura iezīmes, par kurām gadsimtiem ilgi bija lau­zījuši galvas domātāju leģioni, nosaka tīrs statistiskas fluktuācijas process, ar kuru — konstruējot automātus vai organismus — nerēķināties nav iespējams.

Vēlāk es savu pierādījumu paplašināju tādā veidā, ka tas aptvēra arī ētikas izcelsmes parādības sociālā grupā, pie kam es varēju balstīties uz Tornopa saga­tavoto lielisko materiālu. Taču arī šis darbs tika igno­rēts. Daudz gadu vēlāk, kad man aiz muguras jau bija neskaitāmas diskusijas ar speciālistiem, kuri pētīja cilvēku, es nonācu pie secinājuma, ka mans atklājums neiemantoja viņu atzinību tāpēc, ka neviens tādu atklājumu nebija vēlējies. Tas domā­šanas stils, kura pārstāvis biju es, šajā vidē tika uzskatīts par neelegantu, jo tas neatstāja vietas reto­riskai pretargumentācijai.

No manas puses tas bija netaktiski — ar matemā­tikas palīdzību kaut ko pierādīt par cilvēku! Labā­kajā gadījumā manu pasākumu nosauca par «inte­resantu». Taču patiesībā neviens no viņiem negribēja samierināties ar to, ka diženo Cilvēka Noslēpumu, viņa iedabas neizskaidrojamās iezīmes nosaka vispā­rējās regulācijas teorija. Protams, neviens pret to tik atklātā veidā neuzstājās. Tomēr manus secināju­mus ņēma ļaunā. Es biju uzvedies kā zilonis porce­lāna izstrādājumu noliktavā, jo to, ko nevarēja atri­sināt antropoloģija un etnogrāfija speciālās pētnie­ciskās ekspedīcijās vai arī visdziļākā filozofiskā refleksija apcerēs par «cilvēka iedabu», to, kas neie­kļāvās neirofizioloģijas, tāpat arī etoloģijas problēmu formulējumos un kopā ar zemdzīļu psiholoģiju, kla­sisko un lingvistisko psihoanalīzi un nez vēl kādiem ezoteriskiem darbiem veidoja mūždien raženās meta­fizikas auglīgos rezervātus, — to es ar savu deviņas iespiedteksta lappuses plašo argumentāciju mēģināju pārcirst kā Gordija mezglu.

Viņi jau bija pieraduši pie sava augstā amata, uzskatīdami, ka viņu pienākums apsargāt Noslēpumu, kas tika dēvēts par Arhetipu Transmisiju, Dzīvības un Nāves Instinktu, Pašiznīcības Gribu, sliecību uz Nebūtību, bet es, ar savām nolīdzinājumu pārveido­jumu grupām un ergodiskajām teorēmām pārvilk­dams svītru šiem svētajiem rituāliem, apgalvoju, ka man zināms problēmas atrisinājums! Tāpēc pret mani uzradās rūpīgi slēpta nepatika un sašutums kā pret brutālu profānu, kurš iedrošinājies aizskart neatmi­namo mīklu, mēģinājis aizsprostot tās mūžam dzīvos avotus un aizbāzt mutes, kuras ar tādu labpatiku uzstāda nebeidzamas jautājumu virknes, un, tā kā mana argumentācija nebija apgāžama, par nepiecie­šamību kļuva tās ignorēšana.

Sos vārdus nav izraisījusi aizskarta patmīļa. Darbi, kuru dēļ mani pacēla uz pjedestāla, atrodami citās jomās — tīrajā matemātikā. Šis gadījums tomēr bija visai pamācošs. Mēs parasti pārāk zemu novērtējam domāšanas stilu inerci atsevišķās zinātņu nozarēs. Taču psiholoģiski tas ir pilnīgi saprotams. Pretes­tība, ar kādu tiek uztverta statistiska pieeja, atomu fizikā daudz vieglāk pārvarama nekā antropoloģijā. Skaidri izveidotu atomu kodola statistisko teoriju mēs labprāt pieņemam, ja vien to apstiprina eksperiments. Iepazinušies ar šādu teoriju, mēs pēc tam nejautājam: «Labi, bet kā tomēr atomi patiesībā izturas?» — jo saprotam šāda jautājuma bezjēdzību. Bet līdzī­giem atklājumiem antropoloģijas jomā mēs pretoja­mies līdz pēdējai iespējai.

Jau kopš četrdesmit gadiem mums zināms, ka atšķi­rība starp cildenu, patiesīgu cilvēku un izvirtušu maniaku reducējama uz dažu baltās smadzeņu vielas šķiedru virzību un ka lancetes griezieni, kas virs- pieres smadzenēs sabojā šos ķermenīšus, diženu garu spēj pārvērst derdzīgā izdzimtenī. Taču tik milzīga antropoloģijas nozare — nemaz nerunājot par cii- vēka filozofiju — šo apstākli neņem vērā! Es, starp citu, šajā ziņā neesmu nekāds izņēmums; zinātnieki vai ari laji, galu galā mēs esam vienis prātis, ka mūža tecējumā cilvēks pakļauts fiziskam pagrimu­mam, bet kā ir ar viņa garu?! Mums negribētos redzēt, ka tas līdzinās mehānismam, kuram rodas defekti. Mēs alkstam pēc pilnvērtības — pat ar_ mīnusa zīmi, pat negodīgas un grēcīgas pilnestības7 ja vien tā paglābj mūs no atziņas, ka runa ir par zināmu, pret cilvēka likteni absolūti vienaldzīgu spēku rotaļu, jo šāda atskārta mums liekas vēl ļau­nāka nekā vissātaniskāko spēku perējums. Bet, tā kā mūsu doma rosās aplī, no kura tā nespēj izrauties, atzīstu, ka zināms patiesības grauds ir mūsu pazīs­tamā antropologa vārdos, kurš man teica — un es to labi iegaumēju: «Gandarījums, kādu izjūti, izvir­zot savu tēzi par cilvēka iedabas gluži nejaušo, lote­rijas laimestam līdzīgo raksturu, nav gluži tīrs; to nosaka ne tikai atklāsmes prieks, bet arī patika nozā­kāt citam šķietami jauko un mīļo.»