Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Laiks parādīja, ka esmu vēlreiz kļūdījies. Patiesībā nostāties nāves pusē — pret dzīvību un matemātikas pusē — pret pasauli nav iespējams. Šāda nostāšanās nozīmē tikai pašiznīcināšanos. Lai ko mēs arī neda­rītu, tas tiek darīts dzīvē, un pieredze rāda, ka mate­mātika tāpat nav nekāds īstens patvērums, jo iemie­sojumu tā gūst valodā. Šis informācijas augs iesak­ņojies pasaulē un mūsos. Šāds salīdzinājums aiz­vien pavadījis mani, pat tad, kad es vēl nepratu to pārtulkot pierādījumu valodā.

Matemātikā es meklēju to, kas bija vērtīgs bēr­nībā — pasauļu daudzveidību, kura tik viegli izārda saistību ar mums uztiepto pasauli, it kā tai nebūtu šā spēka, kas sakņojas arī mūsos pašos, taču ir tik pamatīgi apslēpts, ka mēs varam to aizmirst. Vienīgi vēlāk, kā ikviens matemātiķis, es ar izbrīnu pārlieci­nājos, cik satricinoši negaidīta un neticami vispusīga ir šī darbība, kas sākumā šķiet līdzināmies rotaļai. Mēs lepni ienirstam tajā, klaji un nepārprotami atraudami domu no pasaules ar patvaļīgiem sprie­dumiem, kuri ir tikpat apodiktiski kā pats radīšanas akts, un tādā veidā definitīvi noslēdzam loku, lai atrautos no visa šā samudžinājuma, kurā mums lemts dzīvot.

Bet tieši šī atsacīšanās, šis radikālais saišu pārrā­vums noved mūs līdz parādību serdei, un bēgšana izrādās par ieguvi, dezertēšana — par izpratni, šķir­šanās — par apvienošanos. Un tajā pašā laikā tā atklāj mums, ka bēgšana bijusi tikai šķietama, jo mēs atgriežamies pie tā paša, no kā pūlējāmies izvairīties. Ienaidnieks pārvēršas par sabiedroto, un mēs sasnie­dzam tādu apskaidrotību, kurā pasaule, klusu ciešot, liek mums saprast, ka tikai ar tās palīdzību varam to pārvarēt. Tādā veidā bailes norimst un kļūst par sajūsmu tajā īpašā patvērumā, kura slēptākās dzī­les nav nekas cits kā saskare ar vienotās pasaules virsmu.

Matemātika nekad neatklāj un neatsedz cilvēku tādā mērā, kā to izpauž jebkura cita cilvēka darbības nozare: paša ķermenības abstrahēšanās, kas tajā panākta, nav ne ar ko citu salīdzināma. Ja kādu šie vārdi ieinteresētu, tas lai iepazīstas ar maniem dar­biem. Šeit pasacīšu tikai to, ka pasaules kārtība ielē- jusies cilvēku valodā kopš vissākotnējākiem laikiem, kad šī valoda radusies; matemātika ieslēpta jebkurā valodā, un tā mums tikai jāatrod, nevis jāizgudro.

Tas, kas tajā ir lapotne, nav atdalāms no sakņo­juma; tā radusies ne jau pēdējo trīs vai astoņi simts gadu civilizācijas vēstures tecējumā, bet gan valo­das evolūcijas tūkstošgadēs, cilvēka nemirstīgajās sadursmēs ar apkārtējo vidi, starpupju un starpcil- vēku visagrīnākajā posmā. Valoda tikpat lielā mērā ir gudrāka par ikviena cilvēka saprātu, cik gudrāks par indivīda apziņu ir tā ķermenis dzīvības procesa plūsmas vispusīgā stihiskā apjautā. Abu evolūcijas paveidu — dzīvās matērijas un informatīvās runas mantojumu mēs vēl ne tuvu neesam apguvuši, bet jau sapņojam, kā pārspēt to .nospraustās robežas.

Šeit sacīto varētu uzskatīt par dikdienīgu filozofē­šanu, taču tāda nekādā ziņā nav mani secinājumi par matemātisko jēdzienu lingvistisko ģenēzi jeb atziņa, ka šie jēdzieni nav radušies ne no priekšmetu pārskai- tamības, ne arī no saprāta atjautības.

Iemesli, kuru dēļ esmu kļuvis matemātiķis, bez šau- bām, ir daudzveidīgi, taču viens no galvenajiem bija manas spējas, bez kurām es šajā jomā būtu paveicis ne vairāk kā kuprītis vieglatlētikā, pretendēdams uz rekordista titulu. Es nezinu, vai šajos notikumos, kurus gribu atstāstīt, kāda loma bijusi iemesliem, kuri attiecināmi uz raksturu, bet ne uz talantu, taču šādu varbūtību neuzskatu par izslēgtu, jo paši notikumi risinājās tādos mērogos, ka ne dabiskajai kautrībai, ne arī lepnumam šeit nevar būt nekādas nozīmes.

Atmiņu autori kļūst līdz pēdējam atklāti, ja viņiem liekas, ka par sevi pastāstītais ir ārkārtīgi svarīgs. Es turpretim par vaļsirdības priekšnosacījumu uzskatu atziņu, ka manai personībai nav itin nekādas nozī­mes, tas ir, principā uz gluži nepanesamu pašat­klāsmi mani paskubina vienīgi nespēja atšķirt, kur beidzas personiskās kompozīcijas statistiskais untums un kur sākas vispārējās, no sugas atkarīgās likum­sakarības.

Dažādās nozarēs apgūstamas gan reālas zināša­nas, gan arī tikai tādas, kas rada mums garīgu kom­fortu, pie kam tām abām nemaz nav jāsakrīt. Šo divu zināšanu paveidu atšķirība antropoloģijā atrodas jau uz neiespējamā robežas. Ja mēs neko tik slikti nepa­zīstam kā paši sevi, tad droši vien tāpēc, ka mēs, nemitīgi kāpinādami alkas pēc zināšanām, kuras nesatur informāciju par cilvēku veidojošajiem fakto­riem, jau iepriekš, paši to nemaz neapjauzdami, atmetam iespēju, ka visneiedomājamākās nejaušības varētu būt savienotas ar visdziļāko nepieciešamību.

Kādreiz es vienam no saviem draugiem izstrādāju programmu eksperimentam, kurš dibinājās uz to, ka skaitļojamās mašīnas vidē tika modelēta neitrālu būtņu kopa jeb tādi homeostati, kuriem vajadzēja šo vidi izzināt, lai gan sākotnējā stadijā tie paši bija bez jebkādām «emocionālām» vai «ētiskām» iezīmēm. Šīs būtnes vairojās — protams, tikai mašīnā, tāpēc profāns šo savdabīgo procesu nosauktu par sava veida «aplēses» formu, — un pēc vairākiem desmi­tiem «paaudžu» visos «eksemplāros» aizvien no jauna parādījās mums pilnīgi neizprotama iezīme, ko varēja uzskatīt par īpatnēju «agresivitātes» ekvivalentu. Pēc neizsakāmi grūtām un veltīgām pārbaudes aplēsēm mans izmisušais draugs beidzot — un vienīgi tikai aiz izmisuma — ņēmās pārkontrolēt pat visnebūtis­kākās eksperimenta detaļas, un tad izrādījās, ka viens no relejiem reaģēja uz gaisa mitruma izmaiņām, kas arī izrādījās par nepazīto novirzes cēloni.

Rakstot šīs rindas, man grūti nedomāt par piemi­nēto eksperimentu, jo vai tad nevarēja notikt tā, ka sociālā progresa kāpinātāja līkne mūs izrāva no dzīv­nieku valsts, kad mēs šādam pacēlumam principā nebijām sagatavoti? Sabiedrisko saišu veidošanās taču sākās tad, kolīdz cilvēku veidojošie atomi uzrā­dīja satuvināšanās sākotnējās spējas. Šie atomi bija tikai bioloģiski apstrādāta izejviela, kas atbilda vie­nīgi tipiski bioloģiskiem kritērijiem, bet šī sakustē­šanās, šis spējais grūdiens augšup mūs izrāva no agrākās vides un aiznesa civilizācijas izplatījumā. Vai šāds starts būtu varējis neuztvert bioloģiskajā materiālā nejaušu līdzību pēdas, līdzīgi tam, kā jūras dibenā nolaistā zonde izceļ virspusē ne tikai meklēto, bet arī gadījuma rakstura smelkni un drazas? Prātā man.nāk perfektās skaitļojamās mašīnas savilgušais relejs. Kāpēc gan lai tas process, kura rezultātā mēs esam radušies, būtu absolūti ideāls — vienalga, no kāda viedokļa raugoties? Taču ne mēs, ne mūsu filo­zofi neiedrošinās iedomāties, ka sugas neatkārtoja­mība un vienreizīgums nepavisam vēl nenosaka kaut kādu tai kopš rašanās brīža piemītošu pilnestību, tāpat kā tā nav meklējama katra atsevišķa vienpatņa šūpulī.

Ļoti interesants ir tas fakts, ka nepilnestības pazī­mes, kas sastopamas mūsos kā sugas pārstāvjos, nekad nevienā reliģijā nav atzītas par to, kas tās patiešām ir, un proti, par kļūmīgas norises rezultātu, bet, gluži pretēji, praktiski visām reliģijām kopēja ir pārliecība, ka cilvēka nepilnestība radusies divu sav­starpēji naidīgu, antagonistisku perfektu spēku demiurģiskas sadursmes rezultātā. Gaišā pilnestība sadūrās ar tumšo, un radās cilvēks: tā skan šo reli­ģiju formula. Mana koncepcija skanētu vulgāri tikai tad, ja tā būtu aplama, — bet vai tā tas ir, mēs nezi­nām. Mans iepriekš pieminētais draugs to pārformu- lēja karikatūristiskā veidā, sacīdams, ka pēc Hogarta uzskatiem, cilvēce atgādina kuprīti, kurš, neapzinā­damies, ka viņš varētu kuprītis arī nebūt, jau tūksto­šiem gadu savā kuprī meklē augstākās nepieciešamī­bas pazīmes, jo gatavs piekrist jebkurai versijai, izņemot tādu, pēc kuras viņa kroplībai ir vienkārši gadījuma raksturs, ka neviens viņam to nav veltījis kā augstākā saprāta balvu, ka tā nevienam un nekādā ziņā nav vajadzīga, tāpēc ka to nosacījuši vienīgi antropoģenēzes līkloči un novirzes.