Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Ja es kā persona, kuru par ģēniju pasludinājuši vairāki desmiti augsti mācītu biogrāfu, kaut ko varu pasacīt jautājumā par gara kulmināciju, tad vienīgi to, ka domas skaidrība kā liesmojošs punkts kvēlo tumsas bezgalībā. Ģēnijs nav vienkārši gaisma, bet gan vispirmām kārtām — apkārtējās tumsas nemi­tīgs redzējums, un viņa ierastais gļēvums izpaužas tādējādi, ka viņš gozējas pats savā spīdumā un, cik ilgi vien iespējams, izvairās lūkoties pāri tā robe­žām. Un lai cik liels būtu viņā iemītošais patiesais spēks, aizvien tajā būs atšķirams krietns pārpalikums, kurš nenovēršami ir vairs tikai šī spēka šķietamība.

Par sava rakstura pamatiezīmēm es uzskatu gļē­vulību, ļaunumu un augstprātību. Taču iznācis tā, ka šīs trejvienības rīcībā bijis zināms talants, kurš palī­dzējis tai maskēties un šķietami pārveidoties, un palī­dzīga šajā ziņā tam bijusi mums piemītošā inteli­ģence — viens no tiem mūsu dzīves faktoriem, kurš visnoderīgāks iedzimto dziņu noslēpšanai, ja tā tiek uzskatīta par vajadzīgu. Un tā jau vairāk nekā četr­desmit gadu es izturos kā atsaucīgs un kautrs cilvēks

bez jebkādām profesionālas iedomības pazīmēm, jo šādu uzvedības veidu esmu apguvis ilgā un neatlai­dīgā piepūlē. Bet patiesībā, cik tālu vien sniedzas manas bērnības atmiņas, es allaž esmu ļāvies ļau­najam, protams, pašam to neapzinoties.

Mans ļaunums bija izotrops un gluži nesavtīgs. Godājamās vietās, piemēram, baznīcā vai sevišķi cie­nījamu cilvēku klātienē, es jo bieži domāju par man aizliegtām lietām. Tam, ka šīs domas bija bērnišķīgi smieklīgas, nav ne mazākās nozīmes. Es vienkārši izdarīju tāda mēroga eksperimentus, kādi tolaik bija man pa spēkam. Neatceros, kad pirmo reizi ļāvos šādiem mēģinājumiem. Atceros vienīgi skaudro žēlumu, dusmas un vilšanos, kas vēlāk gadiem ilgi mani pavadīja, kad izrādījās, ka ļaunām domām pie­blīvēto galvu nekur un nekādos apstākļos neķer zibens un izlaušanās no tikušas uzvedības normām nekādā veidā, gluži nekādā, netiek sodīta.

Ja vispār tā varētu sacīt par dažus gadus vecu bērnu, tad es alku pēc šā zibens spēriena vai cita veida bargas atmaksas un soda, es izaicināju to un ienīdu pasauli, kurā man bija lemts eksistēt, jo tā man pie­rādīja, ka tur viss ir veltīgs, tajā skaitā arī ļaunie darbi un ļaunās domas. Tālab es nekad nedarīju pāri dzīvniekiem un pat zālei, toties šaustīju akmeņus un smiltis, demolēju mēbeles, spīdzināju ūdeni un savā iztēlē lauskās sašķaidīju zvaigznes, lai tās sodītu par vienaldzību pret mani, un es tā rīkojos aizvien bezspē­cīgākā niknumā, jo, pieņemoties saprātā, apzinājos, cik smieklīga un muļķīga ir mana rīcība.

Mazliet vēlāk es šo savu pašatziņas izgaismoto stā­vokli uztvēru kā skaudru nelaimi, ar kuru absolūti nekas nav iesākams, jo tā nekam nespēj noderēt. Es pieminēju, ka manam ļaunumam bija izotrops rak­sturs, un, patiesi, tas vispirms vērsās pret mani pašu: manu roku un kāju apveids, tāpat spogulī aplūkotie sejas vaibsti mani tik lielā mērā kaitināja un izrai­sīja tādu nepatiku un īgnumu, kādu parasti sajūtam tikai pret citiem. Vēl drusku paaudzies, es apjēdzu, ka tā dzīvot nav iespējams; vairākkārt grozīdams sprie­dumu, es nolēmu, kādam man īsti jābūt, un kopš tā laika, dažbrīd gan svārstīdamies, centos pieturēties pie šās reiz izstrādātās programmas.

Autobiogrāfijai, kura sākas ar norādījumu, ka ļau­nums, augstprātība un gļēvums uzskatāmi par rak­stura fundamentālajām iezīmēm, no deterministiskā viedokļa piemīt loģiska kļūda. Ja mēs atzīstam, ka viss mūsos iemītošais jau iepriekš nosacīts, tad iepriekš nosacīta bija arī mana pretestība iekšējam ļaunumam, un atšķirība starp mani un citiem, labā­kiem cilvēkiem, meklējama vienīgi rīcības motīvu dažādā lokalizācijā. Ko citi dara no brīva prāta, ar pavisam niecīgu piepūli, pakļaudamies saviem dabis­kajiem dzinuļiem, man vajadzēja paveikt par spīti tiem, izturoties samāksloti. Bet es taču pats noteicu savu rīcību, un tāpēc kopējā bilancē — to šādējādi izprotot — biju predestinēts uz labestību. Kā Demos- tens stostīgā mutē ielicis akmentiņu, tā es, vēlēdamies iztaisnot savu dvēseli, tās dzīlēs ieslēpu dzelzi.

Taču šajā salīdzinājumā izrādās, ka tieši determi- nismam nav nekādas jēgas, Skaņuplate, kurā ierak­stīta eņģeļu dziedāšana, morālā ziņā ne par matu nav labāka par tādu, kura izpļerkšķ velnišķīgu burkšķi. Saskaņā ar deterministiskajiem uzskatiem tas, kurš grib un spēj kļūt labāks, to izdara, pakļaudamies iepriekšnolemtībai, bet tas pats sakāms arī par tādu, kurš gribējis, taču nav spējis, vai pat par tādu, kurš nemaz nav papūlējies gribēt. Līdzīgs priekšstats vis­pār ir aplams, jo skaņu platē atbalsotā cīņa taču nemaz nav reāla cīņa. Zinādams, ko tas maksā, varu sacīt, ka mani pūliņi nepastāvēja tikai iztēlē. Deter- minisms vienkārši runā par pavisam ko citu — spēkiem, ar kuriem operē fiziska aplēse, šeit nav ne­kādas nozīmes, tāpat kā noziegumu neattaisno tā pār- tulkojums atomu varbūtības amplitūdu valodā.

Vienā ziņā Jovitam neapšaubāmi bija taisnība: es allaž esmu meklējis grūtības. Situācijas, kurās es būtu varējis ļaut izpausties savam iedzimtajam ļau­numam, es parasti atmetu, jo negribēju iet pa vieg­lāko ceļu. Lai cik dīvaini un pat bezjēdzīgi tas neiz­klausītos, es pārvarēju savu noslieksmi uz ļauno ne tāpēc, ka labo es uzskatītu par augstāku vērtību, bet tieši šādā veidā rīkojos tālab, ka tad es visā pilnībā izjutu ļaunā klātieni. Man svarīga bija piepūles aplēse, kurai ar morālitātes aritmētiku nav itin nekā kopēja. Tādēļ es, patiesību sakot, nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja tieksme darīt tikai labo būtu tieši manas iedabas pirmā iedzimtā pazīme. Prātojumiem, kuru mērķis, laužot loģikas likumus, tvert sevi citādā izveidā nekā mums dotā, parasti lemts ātri sabrukt.

Taču vienu reizi es paļāvos ļaunumam; šīs atmiņas saistās ar manas mātes ilgo un baismīgo agoniju: lai gan es māti mīlēju, tomēr, slimībai turpinoties, es viņas sabrukuma procesu vēroju neparastā skurbā alkatībā. Tolaik man bija deviņi gadi. Viņa, gandrīz vai majestātiska rāma miera, spēka un līdzsvarotības iemiesojums, gulēja ilgi, gaidīdaifaa nāves brīdi, ko ārsti ievilka garumā. Pie viņas gultas aptumšotajā, zāļu smakas piestrēgtajā istabā es vēl apvaldījos, bet kādu reizi, iziedams no tās un redzēdams, ka aiz aiz­vērtajām durvīm esmu viens, uz mātes gultas pusi saverkšķīju jautru viepli, bet, tā kā man ar to nepie­tika, aizjozu uz savu istabu un tur aizelsdamies, ar sažņaugtām dūrēm lēkāju spoguļa priekšā, visādi izv^igstīdamies un kņudošā tīksmē klusi irgodams. Vai tas bija aiz prieka? Es taču labi sapratu, ka māte mirst, no rīta ļāvos izmisumam, un šis izmisums bija tikpat patiess kā tagad klusā irgošana. Es pavisam

skaidri atceros, cik pārsteigts pats biju, bet tajā pašā laikā jutos pacelts pāri visam līdz šim pieredzētajam, un šajā pacēlumā bija kaut kas pārsteidzoši žilbi­nošs.

Naktī viens pats gulēdams, pūlējos apjēgt, kas īsti bija noticis, taču, nespēdams to, uzurdījis pienācīgu žēlumu pret sevi un māti, nobirdināju asaras, bet pēc tam aizmigu. Ar asarām es droši vien tiecos izpirkt savu vainu, taču vēlāk, noklausījies aizvien sliktākas vēstis, ko ārsti pasacīja tēvam, viss atkārtojās no jauna. Es jau baidījos palikt viens un tīšām meklēju cilvēku sabiedrību. Bet pirmais cilvēks, no kura es nobijos, biju es pats.