Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Pēc mātes nāves es kritu bērnišķīgā izmisumā, bet tam nepiejaucās nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Apmātība bija izbeigusies reizē ar viņas pēdējo elpas vilcienu. Tai līdzi pagaisa izbailes. Viss šis notikums ir tik neskaidrs, ka varu izvirzīt vienīgi hipotēzes. Es vēroju par ilūziju pārvērstu absolūtā sabrukumu, pazemojošu, neķītru piepūli, jo pilnestība tajā izšķīda kā satrunējusi skranda. Negrozāmā dzīves kārtība tika kājām samīdīta, un, lai gan par mani augstāk stāvoši cilvēki līdzīga veida rituālus bija apgādājuši ar speciāliem aksesuāriem pat tik drūmā gadījumā, taču šīs ārišķības negribēja pieskaņoties notiekoša­jam. Nav iespējams ar cieņu un, pievilcību saglabā­jot, gaudot aiz sāpēm —- tāpat kā aiz svētlaimes. Nolemtības nekrietnībā es noģidu patiesību. Varbūt par spēcīgāko pusi es uzskatīju to, kas šajā gadījumā bija iejaucies manā dzīvē, un, tā kā tas guva pār­svaru, es nostājos tā pusē.

Manām slepenajām ņirgām nebija nekā kopīga ar pašām mātes ciešanām. Es no šām ciešanām tikai bai­dījos un spēju saprast, ka tās ir nāves neizbēgams pavadonis; ja vien tas būtu bijis manos spēkos, es būtu viņu no sāpēm atbrīvojis, es nevēlējos ne viņas ciešanu, ne nāves. Pie reālā slepkavās es, kā jau katrs bērns, būtu meties raudādams un žēlastību izlūgdamies, bet, tā kā tāda nebija, man nekas cits neatlika kā akceptēt nežēlīgo pārestību. Viņas uzblī- dušais, ciešanu konvulsijās ņirdzīgi izķēmotais un it kā apzākātais ķermenis pārvērtās pats savā, ērmam līdzīgā karikatūrā. Man nebija citas izvēles kā vai nu iet bojā reizē ar viņu, vai arī viņu izsmiet, un es gļēvulīgā kārtā izvēlējos nodevīgu apsmieklu.

Nevaru pasacīt, vai patiesi tā bija. Pirmā smieklu lēkme mani sagrāba, redzot mātes sabrukumu, un varbūt man šīs izjūtas būtu gājušas secen, ja viņa būtu šķīrusies no šīs saules estētiskākā veidā, kas līdzinātos iegrimšanai rāmā snaudā, jo cilvēki šādai formai snieguši pozitīvāku novērtējumu. Taču tā tas nenotika. Man vajadzēja ticēt paša acīm, un redzētā priekšā es biju nevarīgs. Senatnē savlaicīgi nolīgts apraudātāju koris nomāktu mātes vaidus, taču kul­tūras pagrimums izvirzīja citas maģiskas izdarības, kas atgādināja jau friziera amata meistarību; tā, pie­mēram, es noklausījos, ka apbedīšanas biroja pārstā­vis tēvam izklāstīja, cik dažādās izteiksmēs viņš spētu pārveidot nāves mokās saverkšķīto mātes seju. Tēvs tad izgāja no istabas, un manī uz mirkli ietrīsējās solidaritātes sajūta, jo es viņu sapratu. Arī vēlāk es neskaitāmas reizes domāju par mātes agoniju.

Versija, pēc kuras smiekli ir nodevība, man šķiet nepilnīga. Nodevība ir apzināts akts, bet kāda iemesla pēc mūs var pievilkt sabrukums? Kāda melna cerība šeit atplaiksnī cilvēkam? Tās totālā bezvērtība padara neiespējamu jebkuru racionālu skaidrojumu. Velti šo nesātīgo tieksmi samīdījušas daudzas kultūras. Tā mums dota tikpat nenovēršami kā, piemēram, divkā- jainība. Tam, kurš cēlonības meklējumos atmet visas ar nolūku radītās hipotēzes gan to augstākās aizgād­niecības, gan dēmoniskajos variantos, pāri paliek

tikai demonoloģijas racionālais surogāts — statis­tika. Tādējādi pēdas ved no aptumšotās, trūdējuma smakas piedvakotās istabas uz manu matemātisko antropoģenēzi; ar stohastikas formulu palīdzību es centos atpestīt sevi no derdzīgās burvestības. Taču arī tas ir tikai pieņēmums, sava veida saprāta pašaiz­sardzības reflekss.

Es labi apzinos, ka viss, ko šeit rakstu, mazliet pār­statot akcentus, viegli būtu pavēršams manā labā — un kāds no maniem vēlākajiem biogrāfiem to arī pacentīsies izdarīt. Viņš pierādīs, ka es ar intelekta palīdzību esmu iegrožojis savu raksturu un guvis šajā virzienā varonīgu uzvaru, bet nozākājis sevi esmu, dzīdamies pēc pašattīrīšanās. Tāds darbs patiktu Freidam, kurš kļuvis par psiholoģijas Ptole- meju, jo tagad jau ikviens, virknēdams epiciklu uz epicikla, sekodams viņam, var izskaidrot cilvēciskus fenomenus, un visa šī celtne mūs noteikti ietekmē, tāpēc ka tā ir estētiska. Idillisko versiju viņš nomai­nījis ar grotesko, neatskārstot, ka paliek par estētikas vergu. It kā būtu svarīgi operu antropoloģijā aizvie­tot ar traģikomēdiju.

Taču lai mans pēcnāves biogrāfs velti nepūlas; nekādas apoloģijas man nav vajadzīgs, jo manu pie­pūli nosacījusi ziņkāre, kurai nav nekā kopēja ar vai­nas apziņu. Es gribēju izprast — vienīgi izprast un neko vairāk. Ļaunuma nesavtīgums cilvēkā ir taču vienīgais atbalsts teoloģiskai argumentācijai, jo teodiceja meklē atbildi jautājumam, no kurienes radu­sies īpašība, kuru nav devusi ne Daba, ne Kultūra. Humānistiskajā pieredzes materiālā nemitīgi iegrem­dētais un līdz ar to antropocentriskais aparāts galu galā var samierināties ar tādu uztveri, pēc kuras radī­šanas akts ir tikai mazliet baismīga paniekošanās.

Doma par Radītāju, kurš vienkārši pajokojies, ir visai pievilcīga, taču šeit nokļūstam burvju lokā, jo

mēs viņu iztēlojamies par ļaunu ne tāpēc, ka viņš mūs tādus radījis, bet gan tāpēc, ka mēs paši tādi esam. Ņemot vērā cilvēka marģinālo nenozīmīgumu un pilnīgo niecīgumu, salīdzinot ar Kosmosu, par ko mūs pārliecina zinātne, manihejiskais mīts izskatās līdz trivialitātei primitīvs. Pasacīšu to vēl citiem vār­diem: ja pasaules radīšana patiešām notikusi — es gan tai neticu —, tad šim aktam nepieciešamais zinā­šanu līmenis ir jau tik augsts, ka tur vairs nav vietas muļķīgai blēņdarībai. Jo — un tieši tas ir viss manas ticības credo — nekas līdzīgs ļaunā perfektai gudrī­bai nav iespējams. Saprāta secinājumi man pierāda, ka Radītājs nevar būt sīks blēdis un krāpnieks, kurš ironiski pasmejas par to, ko pats radījis. Tas, ko mēs uzskatām par ļauna nodoma sekām, varētu tikt izprasts vienīgi kā parasts misēklis vai kļūda, bet tad mēs nokļūstam neeksistējošas teoloģijas jomā, kura atzītu aprobežotas dievības. Un tādā gadījumā viņu prakses lauks nav nekas cits kā mana ikdienas darba novads, un proti, statistika.

Katrs bērns neapzināti izdara atklājumus, no kādiem izaugušas Gibsa un Bolcmana pasaules, jo īstenību viņš uztver kā iespēju daudzveidību, kuras tik viegli atšķiramas un realizējamas, it kā tas notiktu pavisam stihiski. Visapkārt bērnam plešas liels skaits virtuālo pasauļu, pilnīgi svešs viņam ir Paskala kosmoss, kas atgādina pulksteņa gājienā sastingušu, gausi kustošos līķi. Brieduma pārakme­ņotā saskaņa vēlāk iznīcina šo sākotnējo bagātību. Ja šī bērnības uztvere šķiet vienpusīga, kaut vai tādēļ, ka par iekšējo brīvību bērnam jāpateicas savai ignorancei un nevis izvēlei, tad beigu beigās tāda ir jebkura uztvere. Reizē ar iztēles sabrukumu man mantojumā no visa pāri palika tikai kāds mazumiņš, sava veida permanenta nesaskaņa ar īstenību, bet šī nesaskaņa drīzāk atgādināja dusmas nekā noraidī­jumu. Jau mani smiekli bija noliegums, — kas zina, varbūt pat krasāks nekā pašnāvība. Tagad, sešdesmit divu gadu vecumā, es varu tajā atzīties, bet matemā­tika bija tikai vēlākā šīs nostājas konsekvence. Tā uzskatāma par manu otrreizējo dezertēšanu.

Es to saku pārnestā nozīmē, taču lūdzu mani uzklausīt. Es nodevu savu mirstošo māti un līdz ar to visus cilvēkus; smiedamies es nostājos tās varenības pusē, kas bija lielāka par viņu spēku, un, kaut arī tā bija riebīga, es citas izejas neredzēju. Bet vēlāk es pārliecinājos, ka šo pretinieku, kurš ir visuresošs, arī mūsos pašos savijis sev ligzdu, es tāpat varu nodot, vismaz līdz zināmai pakāpei, jo matemātika ir neat­karīga no pasaules.