Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Ja mans nodoms būtu patiesi uzrakstīt savu bio­grāfiju, kura pretēji manā grāmatu plauktā izvietota­jiem sējumiem izrādītos par antibiogrāfiju, man neva­jadzētu taisnoties par šeit izsacīto atzīšanos. Bet mans mērķis ir cits. Notikums, kuru šeit aprakstu, iezīmīgs ar to, ka cilvēce sadūrās ar kaut ko tādu, ko mūsu dzimumam svešas būtnes bija raidījušas zvaig­žņu tumsā. Šī vēsturē pirmreizējā situācija bija, šķiet, pietiekami svarīga, lai es izjustu nepieciešamību sīkāk, nekā to pieļauj konvencionālās normas, parā­dīt — kas īsti šajā saskarē pārstāvēja mūs. Jo vairāk tālab, ka ne ar manu ģenialitāti, ne ar matemātiku nepietika, lai šī saskare dotu nesaindētus augļus.

1.

Par Projektu Balss no Debesīm uzrakstīta milzīgi plaša literatūra, daudz plašāka un daudzveidīgāka nekā par Manhetenas projektu. Pēc tā publicēšanas Ameriku un visu pasauli pārpludināja tik bagātīga rakstu, apcerējumu un monogrāfiju straume, ka to bibliogrāfija vien veido varenu sējumu veselas enci­klopēdijas biezumā. Šā Projekta oficiālo versiju sniedz Beiloina ziņojums, ko Amerikāņu Bibliotēka vēlāk izdeva desmit miljonos eksemplāru, bet tā kvinte­sence atrodama Amerikas enciklopēdijas astotajā sējumā. Par Projektu rakstīja arī citi, kuri tā realizē­šanā ieņēma vadošus posteņus, piemēram, S. Rapa- ports (The First Case of Interstellar Commutiica- tioti [4]), v. dilis (masters voice — / was there [5]) vai d. protero (mavo project — physical aspects***). Šis pēdējais darbs, kuru uzrakstījis mans tagad jau mirušais draugs, pieder pie visizsmeļošākajiem, lai gan patiesībā tas ieskaitāms speciālajā literatūrā, kas rodas, pētījumu objektu definitīvi norobežojot no pētnieka personības.

Vēsturisko apcerējumu ir pārāk daudz, lai tos būtu iespējams uzskaitīt. Par monumentālu uzskatāms profesionālā zinātnes vēsturnieka Viljama Endžersa darbs (Chronicle of 749 Days [6]). tas mani pār­steidza ar savu precizitāti, jo Endžerss bija sameklē­jis visus Projekta bijušos līdzstrādniekus un sniedza viņu uzskatu kompilāciju, taču es šo darbu nekad netiku izlasījis līdz galam — tas man šķita tikpat neiespējami kā telefona abonentu grāmatas lasī­šana.

Atsevišķi izdalāmas grāmatas, kurām nav fakto- grāfisks, bet gan skaidrojošs raksturs — sākot no filozofiskā un teoloģiskā līdz pat psihiatriskajam aspektam. Lasot šīs publikācijas, es aizvien jutos sakaitināts un nogurdināts. Droši vien tam nav gadī­juma rakstura, ka visvairāk par Projektu zināja pa­stāstīt tādi cilvēki, kuriem ar to nebija bijusi tieša saskarsme.

Tas atgādina attieksmi, kāda pret gravitāciju vai elektroniem ir fiziķiem un citādi kulturāliem, popu­lāras grāmatiņas lasošiem cilvēkiem. Siem ļaudīm liekas, ka viņi kaut ko sajēdz tādos jautājumos, par kuriem speciālisti neiedrošinās pat runāt. No citu rokām saņemta informācija allaž atstāj pilnveidotāku iespaidu, pretstatā tām ar neskaidrībām un neaizpil­dītiem robiem pārbagātajām zināšanām, kādas var būt zinātnieka rīcībā. Autori, kuri ieskaitīja sevi inter- pretētāju kategorijā, rakstīdami apcerējumus par BnD, iegūtās zināšanas parasti iežņaudza savu uzskatu korsetē, bez žēlastības un bažām apcirpdami visu, kas tajā neiekļāvās. Dažas no šādām grāmatām vismpz pārsteidz ar autoru atjautību. Taču kopumā šis literatūras paveids nemanot noslīd savdabīgā varietātē, kas būtu nosaucama par Projekta grafomā- niju. Ap zinātni jau kopš senlaikiem atplaiksnās dīvains, juceklīgās galvās izstrādājies pseidozinātnes apdārzs, tāpēc nav nekāds brīnums, ka BnD, būdama bezprecedenta parādība, izmežģījušos prātos izraisīja satraucoši spēcīgu fermentācijas procesu, kas savu augstāko vainagojumu sasniedza dažādu reliģisku sektu dibināšanā.

Informācijas daudzums, kas nepieciešams, lai kaut vai vispārēji orientētos Projekta problemātikā, šā vai tā pārsniedz atsevišķa cilvēka smadzeņu ietilpību. Taču neziņa, kas atdzesina saprātīgo cilvēku kvēli, ne mazākā mērā neapvalda nejēgas, tāpēc apdrukāto papīru okeānā, ko radījusi Balss no Debesīm, katrs var atrast kaut ko sev atbilstošu, ja vien tam pārāk nerūp patiesība. Tiesa, Projektam veltītajā literatūrā savu spalvu izmēģinājuši citkārt pat visai cienījami ļaudis. Godājamā Patrika Gordinera «Jaunā atklās­me» vismaz ir skaidri loģiska, ko gan es nevarētu sacīt par baznīckunga Bernāra Piņana «Antikrista vēstuli». Tajā dievbijīgais tēvs BnD pielīdzināja demonoloģijai (saņēmis tam nihil obstat* no savas baznīcas priekšniecības), bet tā galīgo neveiksmi izskaidroja ar Augstākās aizgādības iejaukšanos. Manuprāt, vainojams šeit Projektā joka dēļ ievietotais Mušu Pavēlnieka apzīmējums, ko tēvs Piņans uztvēris nopietni, rīkodamies līdzīgi bērnam, kurš domā, ka uz zvaigznēm un planētām uzrakstītos nosaukumus astronomi izlasījuši ar savu teleskopu palīdzību.

Par neskaitāmu daudzumu sensacionālo versiju runāt nemaz nav vērts — tās atgādina sasaldētus pārtikas produktus, kas tik lielā mērā gatavi tūlītējai

* Seit: atļauja kāda darba iespiešanai (latīņu vai.). Tulk. piez.

lietošanai, ka ir gandrīz jau vai sagremoti, taču celo­fānā pārvalkā tie izskatās daudz labāk nekā garšo. To komponenti katru reizi pasniegti citā, taču aizvien pasakaini krāsainā mērcē. Policejiski okšķerīgā poli­tiskā mērcē savu reportāžu sēriju sniedza žurnāls «Look» (ielikdams man mutē tādus vārdus, kādus nekad neesmu sacījis). Nedēļas laikrakstā «New Yor- ker» šī substance bija mazliet smalkāka, ar zināmiem filozofiskiem ekstraktiem, bet medicīnas doktors V. Šeipers savā apcerējumā «MAVO — the True Story» [7]sniedza šiem notikumiem psihoanalītisku iztirzājumu, no kura es uzzināju, ka Projekta darbi­nieku rīcību nosacījusi libido, ko deģenerējušas vis­jaunākās — kosmiskās seksa mitoloģijas projekcijas. Doktora Šeipera rīcībā tāpat bijusi precīza informā­cija par kosmisko civilizāciju seksuālo dzīvi.

Es nespēju saprast, kāpēc uz vispārējas lietošanas ceļiem neļauj izbraukt cilvēkiem, kuriem nav autova­dītāju tiesības, turpretī grāmatnīcu plauktos neiero­bežotā daudzumā var nokļūt tādu cilvēku darbi, kuriem trūkst elementāra godīguma, nemaz nerunājot par zināšanām. Drukāta vārda inflācija droši vien izskaidrojama ar nemitīgu rakstoņu skaita kāpinā­jumu, taču tikpat liela nozīme šeit ir grāmatu apgādu politikai. Mūsu civilizācijas aizsākumos lasīt un rak­stīt prata tikai atsevišķi izvēlēti, rūpīgi izglītoti cil­vēki, un līdzīgi kritēriji darbojās arī pēc grāmatu iespiešanas izgudrojuma, un, pat ja arī toreiz tika izdoti muļķu sacerējumi (pilnīgi no tā izvairīties šķiet neiespējami), tad to kopējais skaits nebija astro­nomisks, kā tas ir šodien. Tagad sēnalu literatūras palos vērtīgiem izdevumiem jāpazūd, jo vieglāk atrast labu grāmatu starp desmit sliktām nekā tūkstotis tādu miljons nevērtīgu izdevumu vidū. Turklāt neno­

vēršams kļūst pseidoplaģiāts — svešu, bet autoram nezināmu domu nevilšs atkārtojums.

Ari es nevaru būt drošs, ka manis uzrakstītais nelī­dzinās kaut kam jau agrāk uzrakstītam. Tas ir demo­grāfiskā uzbangojuma laikmeta risks. Ja es nolēmu izklāstīt savas atmiņas, kas saistās ar darbu Projekta ietvaros, tad tikai tādēļ, ka mani neapmierina nekas no tā, ko šajā jautājumā esmu lasījis. Es neapsolu rakstīt «patiesību un tikai patiesību». Ja mūsu pūles būtu vainagojušās ar panākumiem, tas būtu iespē­jams, taču tajā pašā laikā padarītu manu pasākumu par nevajadzīgu, jo gūtā patiesība aizēnotu tās iegu­ves apstākļus un būtu kļuvusi par mūsu civilizācijā iesakņotu materiālu faktu. Neveiksme tomēr visus šos pūliņus atvirzīja līdz to izejas punktam. Ja neesam atminējuši mīklu, mums patiesībā neatliek nekas cits kā šie apstākļi, kuriem būtu vajadzējis veidot tikai sastatnes, bet ne pašu celtni, sniegt tikai tulkošanas procesu, nevis paša darba saturu. Taču šie apstākļi bija viss, ar ko mēs atgriezāmies no ceļojuma pēc zvaigžņu zelta aunādas. Jau šeit es norobežojos no tās tonalitātes, kāda piemīt arī tām versijām, kuras es tiku nosaucis par objektīvām, sākot ar Beiloina ziņojumu, jo pat vārds «neveiksme» tajās nav sasto­pams. Vai tad mēs pēc darba pie Projekta neesot kļu­vuši bagātāki, nekā bijām, to uzsākot? Jaunas koloidu fizikas, spēcīgas iedarbes fizikas, neitrīno astronomi­jas, nukleonikas un bioloģijas nozares, bet par visām lietām — jaunas zināšanas par Kosmosu esot taču pirmie procenti no tā informācijas kapitāla, kurš, pēc speciālistu domām, solot tālākus guvumus.