Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Taču es gribētu runāt par sevi, bet ne par cilvēci kā sugu. Nezinu, kur tas radies un kas manī to izvei­dojis, bet vēl tagad, kad apritējuši tik daudz gadu, es sevī varu samanīt nenovecojušos ļaunumu, jo primi­tīvāko refleksu enerģija nekad neizsīkst. Vai es būtu tiecies iemantot skandālista slavu? Vairākus gadu desmitus es darbojos kā rektifikācijas aparāts, ražo­dams destilātu, no kura izauga manu darbu kau­dze, kā arī to izraisītās hagiogrāfijas sniegums. Ja iebildīsiet, ka jums nav daļas gar tās aparatūras iekšējo struktūru, kuru šeit esmu cēlis dienas gaismā, ņemiet vērā, ka es tās barības tīrībā, ar kādu esmu jūs pamielojis, saskatu visu manu noslēpumu palie­kamas zīmes.

Matemātika man nebija nekāds idillisks miera nostūris, bet gan drīzāk salmiņš, pie kura ķeras slī­cējs, katedrāle, kurā es, neticīgais, iegāju, jo tur val­dīja treuga Dei [2]. nav nekāda nejaušība, ka mans gal­venais metamatemātiskais darbs atzīts par destruktīvu. Un tāpat ne jau aiz nejaušības es neat­griezeniskām šaubām pakļāvu matemātiskās dedukci­jas pamatus un analītiskuma jēdzienu loģikā. Es pavērsu statistikas ieročus pret pašiem to pama­tiem — un tie sagruva. Es nevarēju būt sātans pazemē un eņģelis saules mirdzumā. Es radīju, taču uz krāsmatām, un taisnība ir Jovitam, ka es vairāk patiesību esmu atņēmis nekā no jauna sniedzis.

Par šo negatīvo bilanci vainoja laikmetu, nevis mani, jo es taču nācu pēc Rasela un Gedla, pēc tam, kad pirmais jau bija atklājis plaisas kristāla pils pa­matos, bet otrs tos izļodzījis. Tāpēc arī tika atzīts, ka esmu darbojies saskaņā ar laikmeta garu. Bez šaubām. Taču trīsšķautņu smaragds nepārstāj būt trīsšķautņu smaragds arī tad, kad izveidotā mozaikā tas kļūst par cilvēka aci.

Ne reizi vien esmu domājis par to, kas ar mani notiktu, ja es būtu dzimis kādā no tām četri tūkstoši par primitīvām dēvētām kultūrām, kas bija radušās pirms mūsējās astoņdesmit tūkstošu gadu ilgā laika bezdibenī, kuru mūsu iztēles aprobežotība pazemina par patiesās vēstures priekšlauku vai uzgaidāmo telpu. Dažās no tām es droši vien būtu palicis bez ievērības, bet citās — guvis vēl pilnīgāku izpausmi kā sava veida apsēstais, kurš rada jaunus rituālus un jaunu maģiju, pateicoties tai elementu kombinā­cijas spējai, ko esmu sev līdzi atnesis pasaulē. Un, tā kā būtu pietrūcis tā bremzējošā spēka, kāds mūsu kultūrā ir jebkuras jēdzieniskās esamības relativizā- cija, es varbūt bez kaut kādas pretestības būtu varējis sakralizēt iznīcības un izlaidības orģijas, jo šajos sensirmos pagājības lokos tika praktizēts ikdienišķī- gās likumības periodiska atcēluma jeb kultūras pār­traukuma ieradums (tā bija pamats, atbalsts, kaut kas absolūts, taču dīvainā kārtā tālaika cilvēki ap- jauda,ka pat absolūtais nedrīkst būt bez trūkumiem!), lai dotu izeju sarecējušai pārmērību masai, kura nav ietilpināma nevienā kodificētā sistēmā un no kuras tikai neliela daļiņa saglabājusies karotāju vai ģime­nes dzīvē lietojamās maskās, konvencionālo normu uzliktā iegrožojumā un iemauktojumā.

Saprātīgs un racionāls bija šis sabiedrisko saišu un tradīciju pārcirtums, grupveida apmātība, pande- monijs, ko uzvandīja un uzpātagoja deju ritmu un indīgu vielu izraisītā narkoze — tā bija drošības vārstu atvēršana, lai pa tiem izbrāzmotu iznīcības faktori, un tieši ar šo paņēmienu barbarisms kļuva cilvēkam piemērots. Atvairāmā nozieguma, atgrieze­niskā ārprāta, sabiedriskās kārtības ritmiski pulsē­jošo pārtraukumu princips ir iznīcināts, un tagad visiem šiem spēkiem jāiet iejūgā, jādarbina smagas piedziņas ierīces, jāspēlē tiem apgrūtinoša un nepie­nācīga loma, tāpēc tie izraisa ikdienības koroziju, slepšus tie ir visur, jo nekur nedrīkst parādīties atklāti. Ikvienam no mums jau kopš bērnības uzpo­tēts kaut kas publiski atļauts, potzariņš no tā, kas izvēlēts, izkopts, ieguvis vispārēju atzinību, un tagad tiek lolots, apglaudīts, pilnveidots un apdvests ar siltu elpu, lai tikai tas jo košāk attīstītos, un ikviens, būdams tikai daļiņa, izliekas par veselumu kā stumbenis, kurš pretenciozi pasludina sevi par neam- putētu locekli.

Cik ilgi vien sevi atceros, man aizvien pietrūcis jūtelīgumā sakņotas ētikas. Es tīšuprāt esmu kon­struējis sev tās protēzi. Taču man vajadzēja atrast šādas rīcības racionālu jēgu, jo dibināt ētikas priekš­rakstus tukšumā būtu tas pats, kā, neticot dievam, iet pie dievgalda. Nevaru gan apgalvot, ka es būtu savu dzīvi izplānojis tik teorētiskā veidā, kā šeit esmu to izklāstījis. Tāpat paša izrīcībai es netiku ar atpa­kaļejošu datumu pielāgojis kaut kādus postulātus. Es vienmēr rīkojos šādā garā, lai gan vispirms neap­zināti, un tikai vēlāk piedomājot savai izrīcībai motīvus.

Ja es uzskatītu sevi par pamatos labu cilvēku, tad droši vien nebūtu spējis izprast ļaunumu. Es secinātu, ka cilvēki dara ļaunu aizvien ar iepriekšēju nodomu, realizējot savus lēmumus, jo paša pieredzē es neat­rastu citus nekrietnības avotus. Bet es zināju vairāk, jo vienlaicīgi izpratu kā paša noslieces, tā arī savu bezvainību tajās — manī taču bija iedibināts viss, kas nosacīja manu rīcību, un neviens man netika vaicā­jis, vai es šādam izveidojumam piekrītu.

Tātad — redzot, ka viens vergs dara pāri otram vergam, lai apmierinātu viņos abos iedibinātus spē­kus, vai viena bezvainība nomāc otru, ja vien pastāv kaut vismazākā iespēja pretoties šādām dziņām, tas man liktos saprāta nozākājums. Mēs gan atrodam sevi jau gatavā veidā, un nesekmīgi ir mēģinājumi apstrīdēt jau doto visā tā kopumā, taču, ja atklājas kaut visniecīgās izredzes pretoties tam — kā gan mēs varētu šādu iespēju neizmantot? Tikai tādi lēmumi un tāda rīcība ir vienīgi mums, cilvēkiem, raksturīgi, tāpat kā pašnāvības iespēja ir brīves sektors, kur mēs metam izaicinājumu nelūgtajam mantojumam.

Lūdzu nedomāt, ka runāju pats sev pretim, ja trog- lodītu laikmetā tiku saredzejis savu labāko centienu piepildi. Zināšanas ir neatgriezenisks process, -un atkāpties saldās neziņas tumsā nav iespējams. Tajā laikmetā man zināšanu nebūtu, un es tās nevarētu iegūt. Bet apgūtais ir jāizmanto. Es gan zinu, ka mūs izveidojusi un noteiktai kārtībai pakļāvusi nejaušība, bet vai man vajadzētu būt paklausīgam visu to direktīvu izpildītājam, kas nejaušā kārtā izspēlētas neskaitāmās loterijās?

Manam principium humanitatis [3]piemīt viena īpat­nība — ja to gribētu sev pielāgot kāds, kas savā būtībā ir labs, tad viņam — saskaņā ar «paša ieda­bas pārvarēšanas» principu — vajadzētu piekopt jauno, lai tādā veidā apliecinātu savu cilvēka brīvību. Tālab mani postulāti nav derīgi vispārējai pielieto­šanai, un es arī neredzu nekāda iemesla, kāpēc man vajadzētu atrast visai cilvēcei piemērotu ētisku pana- ceju. Tas izriet no cilvēku atšķirībām, nevienādības, un tāpēc Kanta tēze, lai vienpatņa rīcības princips kļūtu par vispārības likumu, attiecībā pret atseviš­ķiem cilvēkiem pārvēršas nevienlīdzīgā varmācībā un, personiskās vērtības upurēdami augstākām — kultū­ras vērtībām, nodara netaisnību. Tāpat es nepavisam negribu sacīt, ka ikviens par cilvēku kļūst tikai tādā mērā, kādā tas pats sevī savaldījis briesmoni. Es vienīgi izklāstīju gluži personiskus apsvērumus, tikai paša vajadzībām izstrādāto stratēģiju, kura, starp citu, manī neko nav grozījusi. Tāpat kā agrāk, dzirdot par citam atgadījušos nelaimi, mana pirmā reakcija ir apmierinātības uzdzirkstījums, un es vairs nemē­ģinu pat to nomākt, jo zinu, ka nepiekļūšu tai vietai, kurā ieperinājušās šīs nejēdzīgās irgas. Tomēr es atbildu ar pretestību un rīkojos pats sev par spīti, tāpēc ka manos spēkos ir to darīt.