Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Atcerēdamies šo savu neatzīto darbu, es nekad nespēju atvairīt skumjās pārdomas, ka šādiem dar­biem pasaulē jābūt vairākiem. Potenciālo atklājumu atradnes droši vien guļ daudzu bibliotēku plauktos, bet kompetenti cilvēki tos nav pamanījuši.

Mēs esam pieraduši pie noskaidrotas situācijas, kad viss tumšais un neizzinātais plešas vienlaidus zināt­nes frontes priekšā, bet apgūtais un noskaidrotais veido tās aizmuguri. Taču būtībā te alga viena, vai neizzinātais slēpjas Dabas klēpī, vai arī aprakts grā­matu krātuvju apputējušos, neviena nelasītos folian- tos, jo vērtības, kuras nav iekļautas zinātnes asins­ritē un tādējādi neiedarbojas apaugļojoši jaunu atziņu veidošanā, praktiski mums neeksistē. Zinātnes spējas katrā vēsturiskā laikmetā akceptēt parādību radikāli atšķirīgu uztveri patiesībā ir visai nelielas.

Tikai sīks piemērs šajā ziņā ir tas fakts, ka viens no termodinamikas izveidotājiem kļuva ārprātīgs un izdarīja pašnāvību.

Mūsu kultūra, ieskaitot arī tās avangardā ietilpi­nāmo zinātņu summu, ir ierobežots veidojums, savirzīts apvāršņu skatījums, ko sašaurina vēsturiski visnotaļ sastingumam pakļautu daudzveidīgu faktoru konstelācija, kuru vidū pirmo lomu var spēlēt nejauša apstākļu sagadīšanās, lai gan metodoloģiski tos uzskata par neaizskaramām direktīvām. Taču viss šeit sacītais nav tukša liekvārdība.

Ja mūsu kultūra neprot pareizi asimilēt pat jaunus, cilvēku galvās izstrādātus priekšstatus, ja tie radu­šies ārpus centrālās atziņu plūsmas, lai gan šo priekšstatu izveidotāji ir taču tā paša laikmeta bērni kā visi pārējie cilvēki, tad kā gan lai mēs varētu gai­dīt, ka spēsim sekmīgi izprast no mūsējās pilnīgi atšķirīgu kultūru, ja tā vērstos pie mums no kosmis­kās telpas bezgalības? Salīdzinājums ar sīko radī- biņu armiju, kas daudz ieguva, saskardamās ar mirušo filozofu, man šajā ziņā aizvien šķitis visai trāpīgs. Kamēr tāda saskarsme nebija notikusi, mans spriedums varēja likties zināmā mērā pārspīlēts, ērmīgu uzskatu nosacīts. Bet šāda sastapšanās notika, un neveiksme, kādu mēs pieredzējām, kļuva par patiesu experimentum crucis*, par pierādījumu tam, cik bezspēcīgi mēs esam, un tomēr šā pierādī­juma rezultāti tiek ignorēti! Mīts par mūsu izziņas universālismu, par to, ka mēs esam gatavi uzņemt un saprast gluži svešu, aiz zemes robežām radušos informāciju, paliek neskarts, lai gan mēs, saņēmuši sūtījumu no zvaigznēm, neizdarījām neko vairāk kā mežonis, kurš, sakūris ugunskuru no visgudrākajām grāmatām un pie tā sasildījies, domā, ka viņam lieliski paveicies!

* Pārbaudes mēģinājumu (latīņu vai.). Tulk. piez.

Tapec mūsu veltīgo pūliņu apraksts var būt noderīgs — kaut vai nākamajam, vēlākajam Pirmā Kontakta pētniekam. Publicētie pārskati, visi šie oficiālie protokoli pievērš uzmanību tā sauktajām sekmēm, tas ir, tam tīkamajam siltumam, ko uzdveš degošie manuskripti. Par hipotēzēm, kuras mēs citu pēc citas tikām pārbaudījuši, tie gandrīz neieminas. Kā jau sacīju, tādu izrīcību varētu pieļaut, ja pētī­jumi galu galā būtu atdalījušies no pētniekiem. Tos, kas mācās fiziku, mēs neapberam ar informāciju par aplamajām un neprecīzajām hipotēzēm, neizklāstām tiem, kādus nepareizus pieņēmumus izvirzījuši tās veidotāji, cik ilgi maldījies Pauli, iekams viņš pienā­cīgā veidā formulēja savu principu, cik daudz aplamu koncepciju pārbaudījis Diraks, pirms viņš nonāca līdz laimīgajai atskārtai par saviem elektronu «cau­rumiem». Bet BnD Projekta vēsture ir stāsts par nepārtrauktām neveiksmēm, tas ir, maldīšanos, kurai nesekoja īstā ceļa atrašana, tāpēc nedrīkst nevērīgi pārsvītrot šos mūsu virzības līkločus, jo nekas cits mums pāri nav palicis.

Kopš šiem notikumiem jau pagājis krietns laika sprīdis. Es ilgi esmu gaidījis tieši tādu grāmatu, kāda ir šī. Vēl ilgāk gaidīt — aiz tīri bioloģiskiem apsvēru­miem — es nevaru. Manā rīcībā bija zināms dau­dzums piezīmju, ko tiku uzrakstījis tūlīt pēc tam, kad izbeidzās darbs pie Projekta. Kāpēc es tās nerak­stīju, kamēr darbs vēl turpinājās, paskaidrošu vēlāk. Taču vienu es gribētu pasacīt pavisam skaidri. Nav mans nolūks pacelties pāri saviem biedriem. Mēs stā­vējām milzīga atklājuma piekājē tik nesagatavoti un tajā pašā laikā tik pašpārliecināti, cik vien tas iespē­jams. Mēs to apņudzējām no visām pusēm — ņipri, alkatīgi un veikli, ar tradicionālām iemaņām bruņoti, gluži kā skudras. Es biju viena no šīm skudrām. Tas ir skudras stāsts.

Kolēģis manā specialitātē, kuram es parādīju šo ievadu, sacīja, ka es tīšuprāt esmu sevi nomelno­jis, lai pēc tam paļautos savai tieksmei — teikt visiem patiesību acīs, jo tiem, kurus nebūšu saudzējis, grūti būs man ko pārmest, tāpēc ka es pirmām kārtām neesmu saudzējis pats sevi. Šī pa pusei joka veidā izsacītā piezīme lika man padomāt. Kaut gan šāda divkosība man nebija ne prātā nākusi, taču es pietie­kami orientējos gara mehānikā, lai saprastu, ka līdzīgām atrunām nav nekādas vērtības. Piezīme var­būt bija dibināta. Iespējams, ka manu rīcību nosacīja neapzināta viltība: savu ļauno īpašību derdzīgumu esmu parādījis atklāti, lokalizējis to, lai no tā noro­bežotos, taču tas viss darīts tikai vārdos.

Bet ļaunums, slepšus, osmotiskā ceļā iefiltrējies manā «labajā gribā», visu laiku vadīja manu spalvu, un es patiesībā izturējos kā sprediķotājs, kurš, pikti šaustīdams cilvēku neķītrības, meklē tīksmi vismaz to pieminējumā, jo viņam pašam pietrūkst drosmes tām nodoties. Tik radikāli apvērstā variantā tas, ko es uzskatīju par nepatīkamu, pašas tēmas nosacītu nepieciešamību, kļūst par galveno iedvesmotāju motīvu, bet pati tēma — Balss no Debesīm — par ieganstu, kurš izdevīgā brīdī pagadījies pie rokas. Taču šādu spriedumu, kuru varētu nosaukt par karu- seļveidīgu, jo tas riņķo pa apli, priekšnosacījumiem apmainoties ar secinājumiem, savukārt pamatos varētu attiecināt uz pašu Projekta problemātiku. Mūsu domāšanai jāsaduras ar stingru faktu kopumu, kas to noskaidrotu un koriģētu, bet, ja šāda koriģē­juma pietrūkst, tā viegli kļūst par mūsu slēpto neti­kumu (vai arī tikumu, šajā gadījumā tas vienalga) projekciju veicamo pētījumu jomā. Filozofisko sis­tēmu atvedinājums no to radītāju biogrāfijas faktiem (kaut kas man šajā jomā zināms) tiek uzskatīts par tikpat triviālu, cik nepieļaujamu nodarbību. Taču filozofijā, kura aizvien grib pasacīt vairāk nekā paš­laik iespējams, jo tā ir mēģinājums «sagūstīt pasauli» noslēgtu jēdzienu tīklos, tieši visdiženāko domātāju rakstos ieslēpts smeldzīgs nevarīgums.

Cilvēka izziņas robeža aizsliecas bezgalībā, bet filozofija — mēģina sasniegt šo robežu vienā rāvienā, īssavienojumā, radot pārliecību par pilnīgām un nesa­tricināmām zināšanām. Zinātne tai pašā laikā virzās uz priekšu sīkiem solīšiem, kas reizēm līdzinās rāpo­šanai, bet dažbrīd pat atgādina mīņāšanos uz vie­tas, taču beigu rezultātā tā nokļūst līdz galējiem, filozofiskās domas uzceltajiem nocietinājumiem un, nepavisam nerēķinoties ar to, ka šeit vajadzētu atras­ties saprāta ultimatīvai robežai, dodas tālāk.

Kā gan tas lai neiedzītu filozofus izmisumā? Viena no šāda izmisuma formām bija pozitīvisms, un galve­nokārt ar savu agresivitāti, jo tas izlikās par uzti­camu sabiedroto, patiesībā būdams zinātnes likvidē- tājs. Tam, kas bija grāvis un iznīcinājis filozofiju, nopulgodams tās lielos atklājumus, tagad vajadzēja tikt bargi sodītam, un pozitīvisms, šis viltus sabied­rotais, pasludināja spriedumu — pierādīdams, ka zinātne patiesībā neko nespēj atklāt, jo tā ir tikai pie­redzes īss pieraksts. Pozitīvisms alka apturēt zinātni, piespiest kaut kādā veidā atzīties, ka tā ir bezspēcīga jebkuras transcendences jautājumu risināšanā (tas tomēr, kā zināms, neizdevās).