Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM

Filozofijas vēsture ir secīgu un neidentisku atkāp­šanos vēsture. Vispirms tā nopūlējās atklāt pasaules galējās kategorijas, pēc tam — saprāta absolūtās kategorijas, bet mēs tajā pašā laikā, uzkrājoties zinā­šanām, aizvien skaidrāk atskārtām tās nespēku. Kat­ram filozofam taču vajadzēja sevi atzīt par visas savas sugas, pat par visu iespējamo saprātīgo būtņu absolūtu etalonu. Bet zinātne tieši ir pieredzes trans- cedence, kas saberž pīšļos agrākās domas kategori­jas; vakar sabruka absolūtā telpa un laiks, šodien izjūk it kā mūžīgā alternatīva starp analītiskajiem un sintētiskajiem secinājumiem jeb starp determinismu un nejaušību. Un tomēr nevienam no filozofiem pat prātā nav nācis, ka no paša domāšanas struktūras atvedināt likumsakarības, kas būtu obligātas visam cilvēku kopumam kopš eolita līdz pat Saules nodzisu- mam, saudzīgi izsakoties, ir visai riskants solis.

Šis sākotnējais sevis izvirzījums par nezināmo lie­lumu tādām normām, kurām pakļauta visa suga, bija — sacīšu skarbāk — neatbildīgs. Par attaisno­jumu kļuva nosliece izprast «visu», bet tai ir tikai psiholoģiska vērtība. Tāpēc arī filozofija runā par cilvēku cerībām, bažām un vēlmēm daudz vairāk nekā par absolūti vienaldzīgās pasaules būtību, kura tikai viendienim šķiet likumu mūžīgas negrozāmības iemiesojums.

Ja mēs arī jau esam izdibinājuši tādus likumus, kurus nekāds tālāks progress vairs neapgāzīs, tomēr nespējam tos atšķirt no tādiem, kas tiks pārsvītroti. Tāpēc filozofus es allaž varēju traktēt nopietni tikai kā nemitīgas zinātkāres urdītus cilvēkus, bet nevis kā patiesības paudējus. Vai tad, formulēdami tēzes par kategoriskajiem imperatīviem, kā arī par domas un uztveres attieksmēm, viņi kādreiz būtu vispirms godīgi painteresējušies par neskaitāmo cilvēcisko vienpatņu domām? Kur nu — viņi aizvien interesē­jušies tikai un vienīgi par sevi. Tāpēc šis ikreizējais sevis pacēlums valdnieka tronī, šis neizsacītais sevis pasludinājums par Homo sapieris [8]etalonu mani alla kaitinājis, traucējot pat citādi visdziļāk tverto darbu lasīšanu, jo es tajos ātri vien uzdūros tādām vietām, kur autora acīmredzamības argumenti vairs nebija manējie, un tālab viņš turpmāk runāja tikai pats sev, stāstīja man par sevi un atsaucās uz sevi, zaudēdams tiesības sludināt atziņas, kas būtu patiesīgas arī man, nemaz nerunājot par pārējām planētu apdzīvojošām divkāju būtnēm.

Cik smieklīga man šķita kaut vai to autoru pašpār­liecinātība, kuri apgalvo, ka nav citas domāšanas, kā vien valodā ietvertas. Šie filozofi pat nenojauta, ka viņi no cilvēku sugas atsevišķā paveidā izdala tādus, kuriem trūkst matemātisko dotību. Cik bieži man savā mūžā nebija nācies jau pēc tam, kad mani bija apžil­binājusi jaunatklāsme, pieņemdama tik noteiktus apveidus, ka to vairs nekādā ziņā nevarēja aizmirst, stundām ilgi nomocīties, lai atrastu tai atbilstošu leksisku ietērpu, jo tā bija radusies ārpus jebkuras kā dabiskas, tā formālas valodas ietvariem.

Es šo fenomenu nosaucu par uznirtības stāvokli; aprakstīt to nav iespējams, jo no neapziņas uznirsto- šais, ar pūlēm un gausi atrazdams sev vārdu ligzdo- jumu, kā vesels veidols eksistē jau pirms ieperinā- šanās šajās ligzdās, bet es nejaudāju pat visnenoteik- tākajā šļupstienā izskaidrot, kādā īsti veidolā parā­dās šī bez- un pirmsvārdība, par kuru tikai noģiedas skaidrums pavēstī, ka tās gaidības nebūs neauglīgas. Filozofs, kuram šādi stāvokļi introspektivi nav pazīs­tami, ir cilvēks, kas ar dažiem smadzeņu mehā­nismiem ir no manis atšķirīgs; un neatkarīgi no Sugas radniecības pakāpes mēs viens no otra atšķi­ramies daudz vairāk, nekā šādi domātāji to varētu vēlēties.

Tieši nevarība un milzīgais risks, kādu uzņemas filozofs, bija raksturīgi Projekta darbinieku situāci­jai, uztaustot tā centrālo problēmu. Kas gan īsti bija mūsu rīcība? Noslēpums un minējumu džungļi. No noslēpuma atskribinājām faktu drupačas, bet, tā kā tās savstarpēji nesaliedējās, nesaauga vienlaidu masīvā, kurš spētu koriģēt mūsu minējumus, pēdējie pamazām guva pārsvaru, un galu galā mēs maldījā­mies no hipotēzēm sazēlušā hipotēžu biežņā. Mūsu konstrukcijas kļuva aizvien vērienīgākas un drosmī­gākas, aizvien vairāk attālinājās no apgūto zināšanu izveidotās aizmugures, un mēs bijām gatavi to sagraut, iznīcinot vissvētākos fizikas vai astronomi­jas pamatprincipus, lai tikai piekļūtu tuvāk noslēpu­mam. Tā mums likās.

Lasītājam, kurš nokļuvis līdz šai vietai un aizvien pieaugošā nepacietībā gaida, kad viņš tiks iepazīs­tināts ar daudzinātā noslēpuma būtību, cerēdams izjust tikpat tīkamas baismu tirpas kā tās, kuras pāršalc augumam, noskatoties asins stindzinošās šausmu filmas, iesaku šo grāmatu nolikt sāņus^ jo viņš pieredzēs vilšanos. Es neaprakstu sensacionālus piedzīvojumus, bet gribu pastāstīt, kādā veidā mūsu kultūra tika pakļauta kosmiskās — vai vismaz arī ārpus Zemes pastāvošas — universālitātes pārbaudei un kas no tā iznāca. Jau uzsākot strādāt pie Projekta, es uzskatīju, ka šis darbs ir tieši tāda mēraukla, neat­karīgi no tā, kāds guvums tika gaidīts no maniem un manu biedru pūliņiem.

Tas, kurš sekojis manai domu gaitai, varbūt bus pamanījis, ka es, pārnesdams «karuseļveidīgas domāšanas» problēmu no attieksmēm starp sevi un savu tematu uz pašu šo tematu (t. i., uz attieksmi starp pētniekiem un Balsi no Debesīm), kaut kādā veidā esmu izvairījies no visai neērtas situācijās, jo pārmetumu par «nenoskaidrotiem inspirācijas avo­tiem» esmu paplašinājis tik lielā mera,_ ka taja iekļaujas viss Projekts. Taču rīkoties tieši šada veida biju nolēmis, jau iekams tiku dzirdējis kritiskas

piezīmes. Pieļaudams zināmu, domas izteiksmības pastiprināšanai nepieciešamu pārspīlējumu, sacīšu, ka darba gaitā (man grūti norādīt, kurā brīdī tas īsti notika) man radās aizdomas, ka «zvaigžņu vēstī­jums» mums, kuri pūlējāmies to atšifrēt, kļūst par īpatnēju psiholoģisku asociāciju testu, par sevišķu Roršaha komplicētā testa paveidu. Tāpat kā pārbau­dāmais, krāsu triepumos saskatīdams eņģeļus vai draudīgus putnus, redzētā neskaidrību patiesībā papildina ar «dvēselē ieslēpto», arī mēs nopūlējāmies nesaprotamajās zīmēs konstatēt to, kas vispirms sakņojās mūsos pašos.

Šīs aizdomas apgrūtināja manu darbu, un arī tagad spiež izsacīt atzīšanos, ko es labprāt būtu gri­bējis sev aiztaupīt, tomēr esmu nonācis pie atziņas, ka tādā dvēseles mulsā nokļuvušais zinātnieks nedrīkst uzskatīt savas speciālās zināšanas par kaut ko līdzīgu izolētam iekšējās sekrēcijas vai kuņģa dziedzerim un viņam nav tiesību noklusēt nevienu no visintīmākajām personiskajām problēmām. Botā- niķim, kurš klasificē ziedus, nav pārāk plašu iespēju projicēt uz šādā veidā radītām shēmām savas iedo­mas, sapņojumus un varbūt pat neķītras kaislības. Senatnes mītu pētnieku gaida jau lielāks risks, jo — ņemot vērā pētījamo objektu milzīgo skaitu — to izvēle vien varbūt drīzāk raksturos viņa sapņu un viņa nezinātniskā nomoda saturu nekā pašu mītu strukturālās konstantes.

Cilvēkiem, kuri strādāja pie Projekta, vajadzēja spert tālāko, visai pārdrošo soli, uzņemoties tik mil­zīgu risku, kuram līdzīgs nekad vēl nebija pat apjausts. Tātad neviens no mums nezina, kādā mērā mēs bijām objektīvas analīzes ieroči, kādā — tagadnī- bas veidoti un tai tipiski cilvēces pārstāvji un kādā, visbeidzot, katrs pārstāvēja tikai pats sevi, savām hipotēzēm saturu smeļoties paša — varbūt murgai­nās, varbūt slimīgās — psihes jau nekontrolējamās sfērās.