MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

SUŅA SIRDS

MIHAILS BULGAKOVS

Tulkojusi ANDRA NEIBURGA

U-u-u-u-u-hu-hu-huū! 0, paraugieties uz mani, es mirstu. Putenis pavārtē rēc man aizlūgumu, un es kaucu Iīdzi. Pagalam es esmu, pagalam. Nelietis netīrā micē — Tautas Saimniecības Centrālās Padomes normālās barošanas ēdnīcas pavārs — uzgāza verdošu ūdeni un nobrucināja man kreiso sānu. Kids derglis, un vēl proletārietis skaitās. Kungs Dievs, kā sāp! Līdz kauliņiem miesu izēda. Tagad nu gaudoju, gaudoju, tak vai ar gaudošanu līdzēsi.

Ar ko es vinam traucēju? Vai es Tautas Saimniecības Padomi izrišu, mēslu bedrē parakādamies? Skopais preteklis. Jūs paverieties kādreiz uz viņa mūli, — platāks par garu. Sarkanviepļainais zaglis. Ak, laudis, laudis. Pusdienlaikā mice mani ar verdošu ūdeni pacienāja, bet nu jau satumsis, apmēram četri pēc pusdienas, spriežot pēc sīpolu smaržas, kas no Prečisteņkas ugunsdzēsēju bāzes plūst. Ugunsdzēsēji kā jums zināms, putru ēd vakariņās. Bet par putru, tāpat kā sēnēm, nav nekā sliktāka. Starp citu, pazistami suņi no Prečisteņkas stāstīja, ka IVeglinnajas restorānā «Bārs» dežūrēdienu rijot — sēnes, mērce «pikan» — 3 rbl. 75 kap. porcijā. Nu, tā ir gaumes lieta — tiklab kā galošu laizīt

Sāns smeldz neciešami, un savas karjeras galu es redzu pilnīgi skaidri: rīt parādīsies čūlas, un, sakiet lūdzu, ar ko es tās ārstēšu? Vasarā var uz Sokolņikiem aizdiegt, tur aug tāda īpaša, ļoti laba zālite. Bez tam vēl desu galus pa brīvu pierīsies, taukainus papirus pilsoņi piemētājuši — nenolaizities. Un ja vēl kāda grezele mēness gaismā uz estrādes ripas tā nedziedātu «mīļā Aīda», ka sirds krūtīs pamirst, būtu pavisam lieliski. Bet kur tagad dēsies? Ar zābaku pa pakalu neesat spārdits? Esat. Ar ķieģeli pa ribām dabūjuši? Gana baudits. Visu esmu piedzīvojis, ar savu likteni samie­rinos un, ja tagad raudu, tad tikai no fiziskām sāpēm un aukstuma, un tādēļ, ka mans gars vēl nav izdzisis . . . Dzīvelīgs ir suņa gars.

Bet, lūk, mans ķermenis ir novārdzināts, sadauzīts, laudis gana to smējuši. Gaivenais — kā laida viņš ar vārošo ūdeni, karstums visu spalvu noēda, tātad aizsardzibas kreisajam sānam nekādas. Es ļoti viegli varu dabūt plaušu kar­soni, bet, to dabūjis, es, pilsoņi, badā nosprāgšu. Ar plaušu karsoni pienākas parādes ejā, zem trepēm gulēt, bet kurš manā, guļoša neprecēta suņa.vietā skraidīs pa miskastēm barību meklēt? Sabeigsies plaušas, sākšu uz vēdera līst, pavārgšu, un jebkurš spečuks mani ar koku beigtu nodauzīs. Un sētnieki pagrābs aiz kājām un savos vākos Ielidinās . . .

No visiem proletāriešiem visneķītrākie draņķi ir sētnieki. Cilvēces pabiras — viszemākā kategorija. Pavāri gadās visādi. Piemēram, nelaiķis Vlass no Prečistevkas. Cik dzīvību nav izglābis. Tāpēc, ka slimības Iaikā pats galvenais — kādu kumosiņu nokampt. Un gadās, lūk, vecie suņi stāsta, Vlass pamet kaulu, bet pie kaula vēl krietna strēmele gaļas. Lal viņam debesu valstiba par to, ka īsta personība bij, grāfu Toļstihu mājas pavārs, nevis no Normālās Barošanas padomes. Suņa prātam nav aptverams - kā viņi tai normāļajā barošanā izdarās. Viņi tak, nelieši, kāpostus ar smirdošu sālītu gaļu vāra, bet tie, nabadziņi, neko i nejauš. Skrien, rij, strebj.

Daža mašīnrakstītājiņa pēc IX kategorijas četrarpus červoncus saņem, tiesa, mīļākais viņai fildepersa zeķes uzdāvina. Bet kāda ņirgāšanās viņai par šo fildepersu nav jāizcieš. Viņš tak viņu ne kādā nebūt parastā veidā, viņš viņu franču mīlai pakļauj. Maitas tie franči, starp mums runājot. Kaut lepsē bagātīgi, un visu ar sarkano vīnu. Jā . . . Atskrien mašīnrakstītājiņa, par četrarpus červonciem uz «bāru» neaiz­iesi. Viņai pat kinematogrāfam nepietiek, bet kinematogrāfs sievietei dzīvē vienīgais mierinājums. Dreb, viebjas, bet vico iekšā . . . Padomājiet vien: 40 kapeikas par diviem ēdieniem, bet tie abi, tie ēdieni, ne 15 kapeikas nemaksā, tāpēc ka pārējās 25 zavhozs* ievilcis. Vai tad viņai tāda ēdināšana vajadzīga? Viņai gan labās plaušas galotne skārta, gan sieviešu slimība uz franču pamata, un dienestā viņai no algas atskaitīts, un ēdnīcā ar sasmakušu gaļu piebarota, re, viņa, lūk, viņa . . . Skrien uz pavārti mīlnieka zeķēs. Kājas aukstas, vēderā pūš, tāpēc ka spalva viņai Iīdzīga manējai, bet biksites valkā plānas, tādu špicainu šķietamību. Kankari milniekam. Uzģērbtu viņa flaneļa, pamēģinātu, šis kā ieaurosies: ak, cik tu gan nesmalka! Apnikusi man mana Matrjona, gana esmu ar flanela biksēm nomocījies, nu mans laiciņš ir pienācis. Es tagadiņ esmu priekšsēdētājs, un, cik vien sazagšu, visu par sievietes miesu, par vēžu kakli- ņiem, par Abrau-Djurso izdošu. Tāpēc ka jaunībā esmu pilnam izbadojies, pietiks, bet aizkapa dzīves tik un tā nav.

Žēl man viņas, žēl! Bet pašam sevis man vēl vairāk žēl. Ne jau dēļ egoisma tā saku, o, nē, bet gan tādēl, ka mūsu apstākļi patiešām nav vienlīdzīgi. Viņai kaut mājās silti, nu bet man, man . . . Kur Iikšos? U-u-u-u-ū! . . .

— Suk, suk, suk! Šarik, eu Šarik! Ko smilksti, nabadziņ? Kas nodarijis tev pāri? Uh . . .

Sniega vētra, sausnējā ragana, nodārdināja vārtus un ar slotu nobrauca jaunkundzei par ģīmi. Uzsita bruncišus Iidz celgaliem, atklāja krēmkrāsas zeķites un slikti izmazgātas mežģiņu veļas maliņu, apslāpēja vārdus un noslēpa, aizputināja suni.

Ak dievs . . . Kas par laiku . . . Uh . . . Un vēders ari sāp. Tā gaļa, tā sālītā gaļa! Un kad reiz tas beigsies?

Galvu noliekusi, jaunkundze metās uzbrukumā, izlauzās caur vārtiem, uz ielas putenis viņu sagrāba, grieza, mētāja, lerāva sniega virpulī, un viņa pazuda.

Bet suns palika pavārtē un, ciezdams sāpes sakroplotajā sānā , piespiedās aukstajai sienai, aizkusa un cleši izlēma, ka nekur vairs no šejienes prom neies, tepat pavārtē ari nosprāgs. Ap sirdi bija tik rūgti un sāpīgi, tik vientuļi un baigi, ka sīciņas suņa asaras kā pērlītes sāka riesties no acīm, uz vietas nožūdamas. Samaitātais sāns novēlies sasalušiem pinkuļiem, starp kuriem biedinoši rēgojās sarkani apdeguma plankumi. Cik gan stulbi, truli, vienaldzigi ir pavāri. Par Šariku» viņa to nosauca . . . Kāds viņš, pie velna. Šariks? Šariks» nozīmē — apaļš, nobarots, dumjš, auzu biezputru rij, dižciltīgu vecāku dēls, bet viņš ir pinkains. kārns un noplucis, izmērējis vazaņķis, bezpa­jumtnieks suns. Nu ko, paldies par labu vārdu.

Pāri ielai spoži apgaismotajā veikalā noklaudzēja durvis, un tajās parādījās pilsonis. Tieši pilsonis, un nevis biedrs. Visticamāk pat — kungs. Tuvāk — skaidrāk — kungs. Domājat, es pēc mēteļa spriežu? Nieki. Mēteļus tagad nēsā arī proletārieši. Tiesa, apkakles nav tādas, ko tur runāt, tomēr pa gabalu var sajaukt. Bet, Iūk, pēc acīm — ne pa gabalu, ne tuvumā nesajauksi. 0, nozīmīga lieta — acis. Kā barometrs. Viss redzams — kam tuksnesīgas skumjas dvēselē, kurš ne par šo, ne par to ar zābaku ribās iebliezīs, kurš pats no visa baidās. Lьk, tādu pēdīgo roklaižu taisni patīkami pie potītes nogrābt. Baidies — nu tad saņem. Ja baidies — esi pelnījis . . . r-r-r . . . vau-vau . . .