MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

— Tāpēc, ka viņš runāja? — apvaicājās Filips Filipo­vičs. — Tas vēl nenozīmē būt cilvēkam. Kaut gan, nav svarīgi. Šariks arī pašreiz eksistē, un neviens viņu nekādā gadījuma nav slepkavojis.

— Profesor, — ļoti pārsteigts ierunājās melnais cilvēks un pacēla uzacis, — tad jums nāksies viņu uzrādīt. Desmitā die­na, ka pazudis, bet fakti, atvainojiet mani, ļoti nelāgi.

— Doktor Bormentāl, esiet tik laipns un uzrādiet Šariku izmeklētājam, — orderi paņemdams, pavēlēja Filips Filipo­vičs.

Doktors Bormentāls, Šķibi pasmaidījis, izgāja.

Kad viņš atgriezās un uzsvilpa, pa kabineta durvīm izlēca dīvainas kvalitātes suns. Vietām viņš bija kails, vietām klāts ar ataugošu spalvu. Viņš iznāca kā mācīts cirka suns — uz pakaļkājam, pēc tam nolaidās uz visām četrām un palū­kojās apkārt. Kapa klusums sastinga telpā kā želeja. Atbaidošā izskata suns ar koši sārto rētu pār pieri pie­cēlās pakaļkajās un pasmaidījis apsēdās krēslā.

Otrs milicis pēkšņi plaši pārkrustījās un atkāpdamies uzmina Zinai vienlaicīgi uz abām kājām.

Cilvēks melnajā, muti neaizvēris, izrunāja šādus vārdus:

— Kā tad tā, piedodiet? … Viņš attīrīšanā strādāja …

— Es viņu tur nenozīmēju, — atbildēja Filips Filipovičs, — viņam, ja nemaldos, Švondera kungs deva rekomen­dāciju.

— Neko nesaprotu, — apjucis teica melnais un vērsās pie pirmā miliča, — Tas ir viņš?

— Viņš, t- bez skaņas atbildēja milicis. — Fakts, ka viņš.

— Viņš pats, — atskanēja Fjodora balss, — tikai atkal apaudzis, maita.

— Viņš taču runāja . . . khe .. . khe . ..

— Ari tagad runā, tikai arvien mazāk un mazāk, tā ka izmantojiet gadījumu, citādi drīz viņš pavisam apklusīs.

— Bet kādēļ gan? — klusi apvaicājās melnais cilvēks.

Filips Filipovičs paraustīja plecus.

— Zinātnei vēl nav paņēmiena, kā zvēru pārvērst par cilvēku. Es, lūk, pamēģināju, bet, kā redzat, neveiksmīgi. Parunāja un sāka atgriezties pirmatnējā stāvoklī. Atavisms.

— Nepieklājīgus izteicienus nelietot, — suns krēslā pēkšņi novaukšķēja un piecēlās.

Melnais cilvēks negaidot nobāla, izlaida no rokām por­tfeli un sāka svērties uz sāniem, milicis viņu uztvēra no vienas puses, Fjodors no aizmugures. Izcēlās juceklis, kurā visskaidrāk bija saklausamas trīs frāzes:

Filipa Filipoviča: Balderiānus. Tas ir ģībonis.

Doktora Bormentāla: Es pats savām rokām nolidināšu Švonderu pa kāpnēm, ja viņš vēl parādīsies profesora Preobraženska dzīvoklī.

Un Švondera: Lūdzu ierakstīt šos vārdus protokolā. * * *

Pelēkās cauru|u ermoņikas sildija. Aizkari bija noslēpuši blīvo Prečisteņkas nakti ar tās vientuļo zvaigzni. Augstākā būtne, cienīgais suņu labdaris, sēdēja krēslā, bet suns Ša- riks, pret ādas dīvānu atspiedies, gulēja uz paklāja. Marta miglas dēļ suns rītos cieta no galvassāpēm, kuras to mocīja gredzenveidīgās šuves rajonā. Bet no siltuma vakarpusē sāpes pārgāja. Arī pašlaik kļuva arvien vieglāk, vieglāk, un domas suņa galvā plūda saskanīgas un siltas. «Tā pavei­cies man, tā paveicies, viņš domāja, laizdamies miegā, vien­kārši neaprakstāmi paveicies. Nostiprinājies es esmu šai dzivoklī. Skaidrs kā diena — mana izcelšanās nav tīra. Vai nu bez ņūfaundlendieša. Padauza bijusi mana vecmā­muļa, lai viņai, večiņai, debesu valstība. Tiesa, visu galvu nez kādēļ sagraizījuši, bet gan jau līdz kāzām sadzīs. To mums nav vērts ņemt vērā.»

Kaut kur attāli klusi šķindēja mēģenes. Sakostais kārtoja apskašu «elpas skapjus.

Bet sirmais brīnumdaris sēdēja un dungoja: «Pie Nīlas svētajiem krastiem…»

Suns vēroja šausmu darbus. Glumos cimdos ģērbtās ro­kas cienīgais vīrs gremdēja traukā, cēla ārā smadzenes — sīksts cilvēks, neatlaidīgs, arvien tiecās pēc kaut ka, grai­zīja, pētīja, miedza acis un dziedāja: «Pie Nīlas svētajiem krastiem .. .»

1925. g. janvāris—marts. Maskava

M. Bulgakova «Suņa sirds» 2. turpinājumi jābūt:

76. Ipp. 2. slejas S. r. «Gandrir vai zem» vietā «Gandrīi vai virs»;

77. Ipp. 2. sl. 23. r. no apakšas «leserā» vietā «Krievijā»; 7t. Ipp. t. sl. 14. r. «Kā tā, vai» vietā «Ka tā, vel»;

2. sl. 27. r. «Tas ir tips» vietā «Tas tik ir tips»; 79. Ipp. 2. sl. 6. r. no apakšas «Bormentāls ieķlrclnājās» vietā «Bormentāls ieķiķinājās».