MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

— Jūs, ziniet, nekļūstiet bezkaunīgs, mesjē Šarikov! — Bormentāls stipri paaugstinaja balsi, šarikovs atkāpās, iz­vilka no kabatas trīs papīrus: zaļu, dzeltenu un baltu, un, bakstīdams tos ar pirkstu, ierunājās:

— Re. Dzīvokļu biedrības biedrs, un dzīvojamā platība man pienākas tieši dzīvoklī Nr. 5, pie atbildīgā īrnieka Preobraženska, 16 kvadrātaršīnas, — Šarikovs padomāja un piemetināja vardu salikumu, ko Bormentāls smadzenēs automātiski atzīmēja kā jaunu: kā jums labpatīk.

Filips Filipovičs iekoda lūpā un nepiesardzīgi izmeta:

— Zvēru, to Švonderu es beigu beigās nošaušu.

šarikovs šos vārdus uztvēra augstākā mērā asi un uz­manīgi, to varēja lasīt viņa acīs.

— Filip Filipovič, vorsihtig'. .. — brīdinoši uzsāka Bor­mentāls.

— Nu, vai ziniet! … Ja jau šādu cūcību! — krieviski izsaucās Filips Filipovičs. — Ņemiet vērā, Šarikov . . . kungs, ka es jūs, ja atļausities vēl vienu nekaunīgu izlēcienu, atstāšu bez pusdienām un vispār bez uztura savā mājā. 16 aršī­nas — tas ir brīnišķīgi, bet jūs barot pēc šī štrunta papīrīša taču nav mans pienākums!

Te Šarikovs izbijās un pavēra muti.

— Es bez barošanas palikt nevaru, — viņš sāka mur­mināt, — kur tad es ieturēšos?

— Nu, tad uzvedieties pieklājīgi! — vienā balsī paziņoja abi eskulapi.

Šarikovs ievērojami pieklusa un, izņemot sevi pašu, todien nevienam pāri vairs nenodarīja: izmantodams neilgu Bor­mentāla prombūtni, viņš piesavinājās doktora bārdas nazi un tā pāršķēla sev vaigu, ka Filipam Filipovičam un dr-am Bor- mentālam nācās likt viņam šuves, par ko Šarikovs, asarām pārplūzdams, ilgi kauca.

Nākošajā naktī profesora kabineta zaļganajā krēslā sē-

1 Uzmanīgi (vāc. val.ļ

dēja divi — pats Filips Filipovičs un uzticamais, viņu maigi mīlošais Bormentāls. Māja jau gulēja. Filips Filipovičs bija ģerbies savā zilgajā rītasvārkā un sarkanajās čībās, bet Bormentāls kreklā un zilos bikšturos. Starp ārstiem uz apaļa galdiņa līdzās pietūkušam albumam stāvēja kon­jaka pudele, trauciņš ar citroniem un cigāru kaste. Zināt­nieki, piedūmojuši pilnu istabu, kaismīgi apsprieda jaunākos notikumus: šovakar Šarikovs Filipa Filipoviča kabi­neta bija piesavinājies 2 červoncus, kas atradās zem rakstamgalda preses, pazudis no dzīvokļa, atgriezies vēlu un pilnīgi piedzēries. Ar to vēl par maz. Kopa ar viņu ieradās divas nepazīstamas personas, kas trokšņoja parādes kāpnēs tin Izrādīja vēlēšanos nakšņot pie Šarikova. Minētās perso­nas māju pameta tikai tad, kad Fjodors, kas piedalījās šajā scēnā virs veļas uzmestā rudens mētelī, piezvanīja uz četrdesmit piekto milicijas iecirkni. Personas nozuda zibe­nīgi, līdzko Fjodors nolika klausuli. Pēc personu aiziešanas kaut kur izčibēja ari malahīta pelnutrauks no spoguļa priekš­nama. Filipa Filipoviča bebrādas cepure, kā arī viņa spiekis. uz kura zelta vinjetē zelta burtiem bija rakstīts: «Dār­gajam un un cienījamajam Filipam Filipovičam, pateicīgie ordinatori . . .» un tālāk sekoja romiešu cipars XXV.

Kas tie tādi? — Filips Filipovičs, dūres vīstīdams, gāja virsu Šarikovam.

Šarikovs, šūpodamies un pie kažokiem lipdams, murmi­nāja, ka personas esot viņam nepazīstamas un nevis kādi nebūt kuņas dēli, bet labi cilvēki.

Vispārsteidzošākais, ka abi taču bija piedzērušies . . . Ka gan viņi pamanījās? — raudzīdamies uz to vietu, kur kādreiz karājās jubilejas piemiņa, nerimis brīnījās Filips FilipoviČS.

Speciālisti, — paskaidroja Fjodors, dodamies gulēt ar rubli kabatā.

Par diviem červonciem Šarikovs kategoriski atrunājās, un turklāt novāvuļoja kaut ko nesaprotamu par to, ka viņš, luk, neesot vienīgais dzīvoklī.

Aha, tad varbūt doktors Bormentāls nočiepis červoncus?—Filips Filipovičs vaicāja klusā, taču baismīgā balsī.

Šarikovs nošūpojās, pilnīgi atvēra miglainās ačeles un izteica pieņēmumu:

A varbūt Zinka paņēmusi. ..

Ko? … — kā spoks parādījusies durvīs, uz krūtīm atpogato blūzīti ar plaukstu piesegdama, iebrēcās Zina, ka viņš . . .

Filipa Filipoviča kakls kļuva sarkans.

Mierīgi, Ziniņ, — viņš teica, pastiepdams roku, — neuztraucieties, mēs visu nokārtosim.

Zina, lūpas izstiepusi, nekavējoties sāka raudāt, un plauksta lēkāja pa viņas atslēgas kaulu.

Zina, kā jums nav kauna? Kurš gan var iedomāties? Fū, kāds kauns! — apjucis sāka runāt Bormentāls.

Nu, Zina, — muļķe tu esi, dievs lai man piedod, — uzsaka Filips Filipovičs.

Bet te Zinas elsas pārtrūka pašas no sevis un visi apklusa, Šarikovam bija k|uvis slikti. Atsities ar galvu pret sienu,

viņš izdvesa ne īsti «ā» ne «ī», bet it kā plato «ēēē»! Viņa seja nobāla un žoklis sāka krampjaini raustīties.

- Spaini viņam, nelietim, no apskašu telpas iedot! Un visi sāka skraidīt, kopjot saslimušo Šarikovu. Kad nelaimīgo veda gulēt, viņš, Bormentāla rokās šūpodamies, ļoti maigi un melodiski lamājās rupjiem vārdiem, ar grūtībām tos izrunādams.

Visa šī jezga gāja vaļā ap vieniem, tagad bija trīs pēc pusnakts, taču abi dakteri kabinetā, konjaka un citrona ' uzmundrināti, par miegu pat nedomāja. Viņi bija tik ļoti piesmēķējuši kabinetu, ka dūmi peldēja blīvām, lēnām plaknēm, pat neviļņodamies.

Doktors Bormentāls, bāls, ļoti apņēmīgu skatienu, pacēla glāzīti ar lapsenes vidukli.

Filip Filipovič! viņš izjusti iesaucās, — es nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad ierados pie jums kā izbadis students un jūs devāt man patvērumu katedrā. Ticiet, Fiļip Filipovič, jūs man nozīmējat daudz vairāk kā pro­fesors, skolotājs .. . Mana neizmērojamā cieņa pret jums … Atļaujiet jūs noskūpstīt, dārgais Filip Filipovič.

— Jā, manu dārgumiņ … — apjucis noīdēja Filips Fili­povičs un pacēlās pretī. Bormentāls viņu apkampa un nobu­čoja uz kuplajām, stipri nosmēķētajām ūsām.

— Dieva vārds, Filip Fili…

— Tā aizkustinājāt, tā aizkustinājāt. .. Paldies jums, — runāja Filips Filipovičs. — Dārgumiņ, es dažreiz kliedzu uz jums operācijās. Piedodiet, nu, veča ātrasinību. Būtība taču es esmu tik vientuļš… «No Seviļas līdz Granadai. . .»

— Filip Filipovič, vai neērti jums nav? … — no sirds izsaucās kaismīgais Bormentāls, — ja negribat mani apvai­not, nerunājiet vairs tādus vārdus .. .

— Nu, paldies jums… «Pie Nīlas svētajiem kras­tiem»… Paldies… Arī es jūs esmu Iemīlējis ka spējīgu ārstu.

— Filip Filipovič, es jums saku! — kvēli iesaucās Bor­mentāls, pielēca no krēsla, ciešāk aizvēra durvis uz kori­doru un atgriezies turpināja čukstus, — tā taču vienīgā izeja. Es, protams, neiedrošinos jums dot padomus, bet paskatie­ties uz sevi, Filip Filipovič, jūs esat pilnīgi nomocījies, tā taču nevar vairs strādāt!

— Pilnīgi neiespējami, — nopūties apstiprināja Filips Filipovičs.

— Nu, lūk, tas taču ir neiedomājami, — čukstēja Bor­mentāls, — pagājušo reizi jūs teicāt, ka baidāties par mani, un, ja vien jūs zinātu, dārgais profesor, kā mani ar to saviļņojāt. Bet es taču neesmu vairs puika un pats saprotu, cik briesmīga lieta tur var iznākt. Bet, pēc manas visdzi­ļākās pārliecības, citas izejas nav.

Filips Filipovičs piecēlās, sāka atgaiņāties ar rokām un izsaucās:

— I nekārdiniet mani, pat nerunājiet, — profesors sāka staigāt pa istabu, iešūpodams dūmu viļņus, — es pat ne­klausīšos. Saprotiet, kas notiks, ja mūs pieķers. Mums taču neizdosies atpirkties ar «ņemot vēra izcelšanos, neraugo­ties uz mūsu pirmo sodāmību». Jo mums taču nav piemēro­tas izcelšanās, mans dārgais?