MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

Zem slotas iečirkstējās stikli, un sievietes balss koķeti iebilda:

— Krakovas! Pasaulīt, vinam tak vajadzēja galas bodē atgriezumus par kapeikām divdesmit nopirkt. Krakovas desu es pati labprāt apēdīšu.

— Pamēģini tik! Es tev apēdīšu! Tā ir inde cilvēka kunģim. Pieaugusi meitene, bet giuži kā bērns, visādu dranķību bāž mutē. Neiedrošināties! Brīdinu: ne es, ne dakteris Bor- mentāls neiesim ar tevi nonemties, kad kunģi sabojāsi . . . (Ja kāds apgalvos, ka cita līdzināties var ar tevi . . .»

Visā dzīvoklī pa to laiku dzinkstēja sīki, maigi zvaniņa treļļi, no priekšnama ik brīdi skanēja attālinātas balsis. leskanējās telefons. Zina nozuda.

Filips Filipovičs iemeta izsmēķi spainī, aizpogāja halātu, spoguļa priekšā sakārtoja pūkainās ūsas un uzsauca sunim:

— Fuit, fuit. Nu, nekas, nekas, ejam pieņemt.

Suns uzslējās vārgajās kājās, pašūpojās un padrebēja, bet ātri sanēmās un sekoja Filipa Filipoviča plīvojošajam halāta stūrim. Atkal šķērsoja šauro koridoru un ieraudzīja, ka tagad tas no augšas spoži apgaismots. Un, kad atvērās lakotās durvis, vinš kopā ar Filipu Filipoviču iegāja kabi- netā, kura iekārtojums suni giuži vai apžiibināja. Pirmkārt jau viss laistījās gaismā: tā dega zem cilnotajiem griestiem, dega uz galda, dega pie sienas, skapju stiklos. Gaisma lēja spozmi pār milzumu priekšmetu, no kuriem visinteresan- tākā izrādījās pie sienas uz zara sēdoša milzīga pūce.

— Gulies, — Filips Filipovičs pavēlēja.

Atvērās pretējās, griezumiem rotātās durvis, un ienāca sakostais, spilgtajā gaismā izrādidamies skaists, jauns, spi- cu bārdinu; pasniedza papīra lapu un izmeta:

— Bijušais . . .

Tūdal klusi pazuda, bet Filips Filipovičs, halāta stūrus ieplētis, apsēdās pie milzīga rakstāmgalda un uzreiz kluva neparasti dižens un cienīgs.

«Nē, nebūs vis klīnika, kaut kādā citā vietā esmu noklu­vis, — mulsi nodomāja suns un novēlās uz paklāja rakstiem •pie smaga ādas dīvāna, — bet to pūci mēs vēl papētīsim . . .»

Maigi pavērās durvis, un ienāca kāds, kura izskats suni tā satrieca, ka vinš gan ierējās, taču ļoti bikli.

— Klusēt! Ba-bā, jūs taču ne pazīt nevar, mīlumin! lenākušais ļoti godbijigi un kautri paklanījās Filipam Filipovičam.

— Hi-hi! Burvis un brīnumdaris jūs esat, profesor, — vinš muisi bilda.

— ģērbiet nost bikses, mīlumiņ! — Filips Filipovičs no- komandēja un piecēlās.

«Kungs Jēzu, — nodomāja suns, — tas tik ir eksemplārs!»

Eksemplāram uz galvas auga pilnigi zaļi mati, kas pa‑

kausī lāsoja rūsganas tabakas krāsā, eksemplāra seja bija grumbu izvagota, bet sejas krāsa rozā kā zīdainim. Kreisā kāja bija stīva, to nācās vilkt pa paklāju, toties labā Iēkāja kā bērnu ampelmanim. Pie lieliskās žaketes atloka kā acs mirgoja dārgakmens.

No ieinteresētības sunim pat izzuda nelabums.

— Kau, kau! . . . — vinš viegiinām ievankškējās.

— Klusēt! Kā guļat, mīļumiņ?

— He-he. Mēs esam vieni, profesor? Tas ir neaprakstā- mi, — kautrīgi sāka bērt apmeklētājs, — Parol D'onner - 25 gadus nekā tamlīdzīga, — subjekts piekērās bikšu pogai,

— Jūs neticēsiet, profesor, katru nakti jaunas meitenes strīpām vien. Esmu pilnīgā sajūsmā. Jūs esat — mags.

— Hm, — Filips Filipovičs raižpilni nokrekškinājās, ie- Iūkodamies viesa acu zilitēs.

Tips, beidzot ticis galā ar pogām, novilka svītrainās bikses. Zem tām parādījās pilnīgi neiedomājamas apakš- bikses krēma krāsā, izšūtas melniem zīda kaķiem un stipri iesmaržinātas.

Suns neizturēja kaķus un ierējās tā, ka subjekts palēcās gaisā.

— Ai!

— Es tev rādišu! Nebaidieties, vinš nekož.

Es nekožu?» — pabrinijās suns.

No bikšu kabatas ienākušajam izkrita maza aploksnīte, uz kuras bija attēlota skaistule izlaistiem matiem. Subjekts palēcās, noliecās, pacēla skaistuli un koši pietvīka.

— Jūs tomēr man skatieties, — brīdinoši un drūmi teica Filips Filipovičs, pirkstu pakratīdams, — skatieties tomēr; nepārspīlējiet!

— Es nepār . . . — subjekts kaunīgi sāka murmināt, tur- pinādams izģērbties, — es, dārgo profesor, tikai izmēģinā- juma kārtā.

— Nu, un kā? Kādi rezultāti? — stingri noprasīja Filips Filipovičs.

Subjekts ekstāzē atmeta ar roku.

— Dieva vārds, profesor, 25 gadus nekā tam līdzīga. Pēdējo reizi 1899. gadā, uz rjū de la Pē, ziniet . . .

— Un kāpēc jūs esat kluvis zalš?

Atnācēja seja sadrūma.

— Nolādētā «Žirkostj»*! Jūs nevarat iedomāties, profesor, ko tie dīkdieņi man krāsas vietā iesmērējuši. jūs tikai paskatieties, — subjekts purpināja, ar acīm meklēdams spoguli. — Pa purnu tādiem! — klūdams nikns, vinš piemetināja. — Ko gan man tagad darīt, profesor? — vinš raudulīgi apvaicājās.

— Hm, nodzeniet uz nullīti.

— Profesor, — apmeklētājs žēlabaini iesaucās, — bet tak atkal sirmi izaugs. Bez tam es vairs nevarēšu parādīties darbā, es jau tā trešo dienu kā nebraucu. Eh, profesor, ja jūs atrastu kādu metodi, kā arī matus atjaunināt!

— Ne uzreiz, dārgais, ne uzreiz, — ducināja Filips Filipovičs.

Noliecies vinš, acīm mirdzot, izmeklēja pacienta pliko vēderu.

— Nu ko, brīnišķīgi, viss pilnīgā kārtibā. Taisnibu sakot, tādu rezultātu es pat negaidīju . . «Daudz asinu, un dzies- mu daudz . . .» Ģērbieties, dārgumiņ!

«Es esmu tā, kas dailāka par visām . . .» — metāliski plerkšķošā balsī piedziedāja pacients un starodams sāka ģērbties. Savedis sevi kārtībā, vinš palēkdamies un izplatidams smaržu mākonus, noskaitija Filipam Filipovičam pacinu baltu naudaszīmju Un ilgi un maigi spieda vinam abas rokas.

— Divas nedēļas varat nerādities, — teica Filips Filipovičs, — bet tomēr Iūdzu jūs: esiet uzmanīgs.

— Profesor! — otrpus durvīm ekstāzē atsaucās balss,

— varat būt pilnīgi mierīgs, — vinš saldkairi ieķiķinājās un pagaisa.

Dzīvokli piebirdināja zvanina skanas, lakotās durvis atvērās, ienāca sakostais, pasniedza Filipam Filipovičam lapu un ziņoja:

«Žirkostj» — kosmētisko līdzeklu izgatavošanas artelis. (Red.)

— Gadi nav pareizi uzrakstīti. Jādomā, — 54-55. Sirds toņi neskaidri.

Viņš nozuda, un parādījās čaukstoša dāma uz vienas auss braši piešķiebtā cepurē, ar mirdzošu koljē uz apvī­tušā un krumpainā kakla. Zem acīm viņai nokarājās šausmīgi melni maisi, bet vaigi ziedēja sārti kā lellei. Viņa stipri uztraucās.

— Cienītā! Cik jums gadu? — ļoti dzedri viņai jautāja Filips Filipovičs.

Dāma izbijās un pat nobālēja zem krāšlu garozas.

— Es, profesor, zvēru, ja vien jūs zinātu, kāda man drāma!

— Gadu cik jums, cienītā? — vēl dzedrāk atkārtoja Filips Filipovičs.

— Goda vārds . . . Nu, četrdesmit pieci . . .

— Cienītā, — ieaurojās Filips Filipovičs, — mani gaida! Neaizkavējiet, lūdzu, jūs taču neesat viena!

Dāmas krūtis vētraini cilājās.

— Es jums vienīgajam, kā zinātnes spīdeklim. Bet, zvēru, tās ir tādas šausmas . . .

— Cik jums gadu? — loti nikni un spiedzīgi prasīja Filips Filipovičs, un viņa brilles nozibsnīja.

— Piecdesmit viens, — raustīdamās bailēs, atbildēja dāma.

— Noģērbiet bikses, cienītā, — atviegloti izmeta Filips Filipovičs un norādīja uz augstu, baltu ešafotu istabas stūrī.

— Zvēru, profesor, — murmināja dāma, drebošiem pirkstiem taustidamās ap kaut kādām pogām jostas vietā, — šis Morics . . . Es jums atzīstos kā pie bikts . . .