MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

— «No Sevilas līdz Granadai . . .» — izklaidīgi iedziedā­jās Filips Filipovičs un nospieda marmora mazgājamās ierīces pedāli. iešalcās ūdens.

— Zvēru pie Dieva! — runāja dāma, un viņas vaigu mākslīgajam sārtumam izlauzās cauri dabīgi sarkani plankumi, — es zinu, tā ir mana pēdējā kaislība. Viņš taču ir tāds neģēlis! O, profesor! Viņš ir kāršu šūlers, to zina visa Maskava. Viņš nespēj palaist garām nevienu draņķīgu modisti! Viņš taču ir tik velnišķīgi jauns, — dāma murmināja un iz- meta no čaukstošo svārku apakšas samurcītu mežģīņu mu- džekli.

Suņa prāts bija pilnīgi apmiglojies, un galvā viņam viss sagriezās kājām gaisā.

«Piķis jūs visus rāvis, — viņš neskaidri nodomāja, galvu uz ķepām nolicis un no kauna aizsnaudies, — i necentīšos saprast, ko tas viss nozīmē, — tik un tā nesapratīšu.»

Viņš pamodās no šķindoņas un ieraudzija, ka Filips Fili- povičs nevērīgi iesviež izlietnē kaut kādas mirdzošas tru- biņas.

Plankumainā dāma, rokas pie krūtīm spiezdama, cerīgi raudzījās uz Filipu Filipoviču. Tas cienīgi sarauca pieri un, pie galda apsēdies, kaut ko pierakstīja.

— Es jums, cienītā, pērtiķa olnīcas pārstādīšu, — viņš paziņoja un bargi paraudzījās.

— Ak, profesor, vai tiešām pērtiķa?

— Jā, — nepielūdzami atbildēja Filips Filipovičs.

— Un kad operācija? — nobālot vārgā balsī pavaicāja dāma.

— «No Sevilas lidz Granadai . . .» Mmm . . . pirmdien. Klīnikā liksieties no rīta. Mans asistents jūs sagatavos.

— Ak, es negribu klīnikā. Vai nevarētu pie jums, profesor?

— Redziet, pie sevis es operācijas taisu tikai izņēmuma gadījumos. Tas maksās loti dārgi — 50 červoncus.

— Esmu ar mieru, profesor!

Atkal nodārdēja ūdens, salīgojās cepure ar spalvām, pēc tam parādījās kaila kā šķīvis galva un apkampa Filipu Filipoviču. Suns snauda, nelabums bija izzudis, suns tīksmi­nājās par aprimušo sānu un siltumu, pat iekrācās un pagu- va noskatīties gabaliņu patīkama sapņa: it kā viņš būtu izrāvis pūcei veselu būkšķi spalvu no astes . . . pēc tam virs galvas ievankšķējās satraukta balss:

— Es esmu pārāk pazīstams Maskavā, profesor. Ko gan man darīt?

— Kungi, — sašutis kliedza Filips Filipovičs, — tā taču nevar! Vajag apvaldīt sevi. Cik viņai gadu?

— Četrpadsmit, profesor . . . Jūs saprotat, es esmu paga- lam, ja viss klūs zināms atklātībā. Kuru katru dienu man jāsaņem ārzemju komandējums.

— Bet es taču neesmu jurists, dārgumiņ. Nu, pagaidiet divus gadus un precieties ar viņu.

— Esmu precējies, profesor.

— Ak, kungi, kungi!

Durvis atvērās, mainijās sejas, grabēja instrumenti skapi, un Filips Filipovičs strādāja, rokas nenolaizdams.

«Nešķīsts dzīvoklītis, — domāja suns, — bet cik ārkār­tīgi labi! Tikai kāda velna pēc viņam ievajadzējies manis? Vai patiesi dzīvot atstās? Ir gan dīvainis! Viņam tikai ar aci jāpamirkšķina, un tādu suni dabūs, ai-jai-jai! Tak varbūt arī es esmu skaists. Redzams, mana laime! Bet tā draņķa pūce . . . Nekauņa.»

Suns pilnīgi atjēdzās tikai dzilā pievakarē, kad izbeidzās zvanīšana, un tieši tai mirklī, kad durvis tika atvērtas sevišķiem apmeklētājiem. Viņi bija četri. Visi jauni laudis, un visi loti pieticīgi ģērbušies.

«Ko tad šitiem vajag?» — pārsteigti nodomāja suns. Stipri vien naidīgāk viesus saņēma Filips Filipovičs. Viņš stāvēja pie rakstāmgalda un raudzījās atnācējos kā pulkve- dis uz ienaidnieka armiju. Viņa kumpā ērgla deguna nāsis piepūtās. lenākušie mīdījās uz paklāja.

— Mēs pie jums, profesor, — ierunājās tas, kuram uz galvas ceturtdalaršīnas augstumā slējās biezu, cirtainu matu ērkulis, — lūk, kādā lietā . . .

— Jūs, kungi, veltigi tādā laikā bez galošām staigājat, — pamācoši viņu pārtrauca Filips Filipovičs, — pirmkārt, jūs saaukstēsieties un, otrkārt, jūs man tepiķus esat pielāčojuši. bet tepiķi man visi ir persiešu.

Tas ar ērkuli pieklusa, un visi četri pārsteigumā blenza uz Filipu Filipoviču. Klusums turpinājās vairākas sekundes, to traucēja tikai Filipa Filipoviča pirkstu bungošana pa apgleznoto koka trauku uz rakstāmgalda.

— Pirmkārt, mēs neesam kungi, — beidzot izdvesa jaunākais no četrotnes, līdzīgs persikam.

— Pirmkārt, — pārtrauca viņu Filips Filipovičs, — jūs esat vīrietis vai sieviete?

Četrotne atkal apklusa un pavēra mutes. Šoreiz atjēdzās pirmais, tas ar ērkuli.

— Kāda starpība, biedri? — viņš uzpūtīgi vaicāja.

— Es esmu sieviete, — atzinās persikveidīgais jauneklis ādas jakā un stipri nosarka. Līdz ar viņu nez kādēl tumši pietvīka vēl viens no ienācējiem — blondīns papahā.

— Tādā gadījumā varat palikt žokejcepurē, bet jūs, cienītais kungs, palūgšu savu galvassegu noņemt, — iespaidīgi teica Filips Filipovičs.

— Es jums neesmu nekāds cienītais kungs, — asi paziņoja blondīns, noņemdams papahu.

— Mēs pie jums atnācām, — vēlreiz atsāka melnais ar ērkuli.

— Vispirms, lūdzu, kas tie tādi — mēs?

— Mēs — jaunā mūsu nama mājas pārvalde, — slēptā niknumā atbildēja melnais. — Es — Švonders, viņa — Vjazemskaja, viņš — biedrs Pestruhins, un Žarovkins. Un mēs, Iūk . . .

— Tātad jūs iemitināja Fjodora Pavloviča Sablina dzīvoklī?

— Mūs, — atbildēja Švonders.

— Dievs Tēvs, pagalam Kalabuhova māja! — izmisis iesaucās Filips Filipovičs un pameta gaisā rokas.

— jūs smejaties, profesor? — sašuta Švonders.

— Kāda tur smiešanās! Esmu pilnīgā izmisumā, — iekliedzās Filips Filipovičs, — kas tagad notiks ar tvaika apkuri?

— jūs ņirgājaties, profesor Preobraženski?

— Kādā jautājumā jūs esat atnākuši? Runājiet pēc iespējas īsāk, es tūliņ dodos pusdienās.

Mēs, mājas pārvalde, — naidīgi sāka runāt Švonders, — esam ieradušies pie jums pēc mūsu mājas iedzīvotāju sapulces, kurā apskatījām jautājumu par iedzīvotāju sablīvēšanu dzīvokjos . . .

Kurš kuru apskatīja? — uzbļāva Filips Filipovičs, papūlieties izteikt savas domas skaidrāk.

Jautājumu apskatījām, par sablīvēšanu.

Pietiek! Es sapratu! Jums zināms, ka ar šā gada 12. augusta lēmumu mans dzīvoklis atbrīvots no jebkādām iedzīvotāju sablīvēšanām un pārvietošanām?

— Zināms, — atbildēja Švonders, — bet kopsapulce, iz- tījusi jūsu jautājumu, nonāca pie slēdziena, ka kopumā visumā jūs aizņemat pārlieku lielu platību. Jūs viens dzivojat septiņās istabās.

— Es viens dzīvoju un strādāju septiņās istabās, — at- dēja Filips Filipovičs, — un vēlētos vēl astoto. Tā man ne- ciešama bjbliotēkai.

Četrotne kluva mēma.

— Astoto! E-he-hē, — nomurmināja bez galvassegas palikušais blondīns, — tā neko, vareni.

— Neaprakstāmi! — iekliedzās jauneklis, kurš bija izrādījies sieviete.

— Man ir pieņemamā istaba — ievērojiet — tā pati arī bibIiotēka, ēdamistaba, mans kabinets — 3. Apskates ista‑

— 4. Operāciju istaba — 5. Mana gulamistaba — 6, un kalpones istaba — 7. Vispār, nepietiek . . . Jā, tas gan nav svarīgi. Mans dzivoklis ir brīvs, un gana runāts. Es varu iet pusdienot?

— Atvainojos, — teica ceturtais, līdzīgs spēcigai vabolei.

— Atvainojos, — pārtrauca viņu Švonders, — Iūk, tieši par ēdamistabu un apskates telpu mēs arī atnācām parunā- s. Kopsapulce lūdz jūs brīvprātīgi, darba disciplīnas kārtībā, atteikties no ēdamistabas. Nevienam Maskavā nav ēdamistabas.