MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

— Šurp viņus, — piēsonīgi nokomandēja Filips Filipovičs.

— Doktor Bormentāl, Dieva dēļ , lieciet ikrus mierā. Un, ja gribat uzklausīt labu padomu: nelejiet vis angļu, bet parasto krievu šnabi.

Sakostais skaistulis — viņš bija jau bez halāta, solīdā melnā uzvalkā — paraustīja platos plecus, pieklājīgi pasmi- nēja un ieiēja caurspidīgo.

— Kāda marka? «Novo-blagoslavennaja»? — viņš pain- teresējās.

— Dievs ar jums, dārgumiņ, — atsaucās saimnieks.

— Tas ir spirts. Darja Petrovna pati lieliski gatavo šņabi.

— Nesakiet vis, Filip Filipovič, visi apgaivo, ka esot tīri labs, 30 grādu.

- Bet šņabim jābūt 40 grādu stipram un nevis 30, — tas pirmkārt, - pamācoši pārtrauca Filips Filipovičs. — Un, otrkārt, - Dievs vien zina, ko viņi tur salējuši. Jūs esat spējīgs paredzēt, kas viņiem var ienākt prātā?

— It viss var ienākt, — pārliecināti atbildēja sakostais.

— Ari es tā domāju, — apstiprināja Filips Filipovičs un vienā paņēmienā iegāza glāzītes saturu sev rīklē, — mmm . . . doktor Bormentāl, dieva dēļ , metiet uzreiz to nie- ciņu, un, ja jūs teiksiet, ka tas . . . būšu zvērināts jūsu ie­naidnieks visu atlikušo mūžu. «No Sevilas līdz Granadai .»

Vēl arvien runājot, arī pats ar platu sudraba dakšiņu paķēra kaut ko lidzīgu melnai maizītei. Sakostais sekoja viņa paraugam. Filipa Filipoviča acis iemirdzējās.

— Nu, vai slikti? — gremojot vaicāja Filips Filipovičs.

— Slikti? Jūs atbildiet, godājamo doktor.

— Vienreizēji, — no sirds atbildēja sakostais.

— Kā citādi . . . levērojiet, Ivan Arnoļdovič, aukstās uz- kodas un zupu pēc šņabīša lieto tikai boļševiku nepiežmiegtie muižnieki. Sevi cienošs cilvēks operē ar karstajām uzkodām. Bet no Maskavas karstajām uzkodām ši ir visupirmā. Kād- reiz to lieliski prata gatavot Slāvu Bazārā. Še, ņem.

— Suni ēdamistabā iebarojat, — atskanēja sievietes balss, — bet pēc tam viņu ne ar kriņģeli no šejienes neizvili- nāsi.

— Nekas. lzbadojies, nabadziņš, — Filips Filipovičs uz dakšas galiņa pasniedza sunim uzkodu, ko tas pakampa ar žongliera veik!ību, bet dakšu ar troksni iesvieda skalojamā traukā.

Tad no šķīvjiem sāka celties pēc vēžiem smaržojošs tvaiks;

Namazs — musulmaņu religisks rits, lūgšana, ko pavada noteiktas kermepa kustības.

suns modri tupēja galdauta ēnā kā sargs pie pulvera nolikta vas. Bet Filips Filipovičs, stīvo salveti aiz krādziņas aiz spraudis, sprediķoja:

— Ēšana, Ivan Arnoldovič, ir smalka padarīšana. Ēst jāprot, un, iedomājieties, lielākā cilvēku daja vispār nemāk. Jāzina ne tikai — ko ēst, bet arī — kad un kā. Un ko runāt. Ja-ā. Ja jūs rūpējaties par savu gremošanas sistē mu, uzklausiet manu padomu — pusdienojot nerunājiet par boļševismu un medicinu. Un — dievs pasarg' — nelasiet

— pirms pusdienām padomju avīzes.

— Hm . . . Bet citu tak nav.

— Nu tad nekādas nelasiet. Ziniet, es novēroju trisdesmit cilvēkus savā klinikā. Un ko jūs domājat? Pacienti, kuri avizes nelasa, jūtas lieliski. Bet tie, kurus es speciāli piespie du lasit «Pravdu», zaudēja svaru.

— Hm . . . — sārtodamies no zupas un vina, ieinteresēti atsaucās sakostais.

— Un tas vēl nekas. Pavājināti ceļa refleksi, slikta apetite, nospiests garastāvokiis.

— Nu, velns . . .

— Jaā-s. Bet ko gan es tā? Pats sāku par medicinu runāt

Filips Filipovičs, krēslā atlaidies, pazvanīja un ķiršu krāsas portjerās parādijās Zina. Sunim tika bāls un biezs stores gabals, kas viņam neiegaršojās, bet tūdaļ pēc tam — asiņai na rostbifa šķēle. To notiesājis, suns pēkšņi sajuta, ka grib gulēt, un par ēšanu vairs nespēj ne iedornāties. «Dīvaina sajūta, — viņš prātoja, vērdams ciet smagos plakstus, — acu gala negribu nekādu barību redzēt. Bet smēķēt pēc pusdienām ir tīrā muļķība.»

Ēdamistaba piepildījās ar nepatīkamiem ziliem dūmiem.

Suns snauda, galvu uz priekšķepām noguldījis.

— Senžiljēns ir pieklājīgs vīns, — viņš pa miegam saklau sīja, — bet tagad taču tā nav.

Kaut kur no augšas, no sāniem atskanēja klusināts, skaists un paklāju slāpēts korālis.

Filips Filipovičs piezvanīja, un atnāca Zina.

— Zinuška, ko gan tas nozīmē?

— Atkal kopsapulci sarīkojuši, Filip Filipovič, — atbildēja Zina.

— Atkal! — sērīgi izsaucās Filips Filipovičs, — nu ko, ta gad acimredzot sāksies, cauri ir ar Kalabuhova māju. Nāk sies pārvākties, tikai — uz kurieni, gribētos zināt. les kā sviestu. Vispirms dziedāšana katru vakaru, pēc tam atejas caurules aizsals, tad tvaika apkures katls pārsprāgs un tā tālāk. Vāks Kalabuhovam.

— Filips Filipovičs pārdzīvo, — smaidot piezīmēja Zina un aiznesa šķīvju grēdu.

— Bet kā iai nepārdzīvo?! — spalgi izsaucās Filips Fili povičs, — kāda māja bija — saprotiet taču!

— Jūs pārāk drūmi raugāties uz lietām, Filip Filipovič, iebilda sakostais skaistulis, — viņi tagad krasi pārvērtušies

— Dārgumiņ, jūs mani pazīstat? Tiesa? Es esmu faktu cilvēks, novērojumu cilvēks. Es esmu nepamatotu hipotēžu ienaidnieks. Un tas ir ļoti labi zināms ne tikai Krievijā, arī Eiropā. Ja reiz es ko saku, tas nozīmē, ka pamatā ir kā fakts, no kura es izdaru secinājumus. Un, lūk, jums fakti- kur pakaramais un galošu paliktnis mūsu mājā.

— Interesanti . . .

— «Štrunts par galošām. Ne jau galošās ir laime, — nodomāja suns, — bet personība gan izcila.»

— Lūdzu jums — galošu paliktnis. Es dzīvoju šajā mājā no 1903. gada. Un visā šajā laikā līdz 1917. gada martam nav bijis neviena gadījuma, ar sarkanu zīmuli pasvītroju — neviena, kad no mūsu neaizslēgtās parādes kāpņu telpas būto pazudis kaut viens galošu pāris. Ņemiet vērā, šeit ir divpadsmit dzīvok|u, man pieņemšanas. Vienā jaukā 17. ga­da marta dienā pazuda visas galošas, to skaitā divi pāri ma­nējo, trīs spieķi, mētelis un šveicara patvāris. Un no tā brīža galošu paliktnis beidza savu eksistenci. Dārgumiņ! Un es tiemaz nerunāju par tvaika apkuri. Nerunāju. Lai būtu: ja reiz sociālā revolūcija — nevajag kurināt. Bet es jautāju: kādēj, kopš sākās šī jezga, visi sāka staigāt pa marmora kāpnēm galošās un velteņos? Kādēļ galošas vēl līdz šim brīdim jātur aiz atslēgas? Un vēl jāpieliek zaldāts, lai kāds nenospertu? Kādēļ novāca tepiķi no parādes kāpnēm? Vai tad Kārlis Markss aizliedz tepiķus uz kāpnēm turēt? Vai Kārlim Marksam kaut kur ir teikts, ka Prečisteņkas Kala- buhova mājas otra ieeja jāaizsit ar dē|iem un visiem jāstaigā apkārt caur sētu? Kam tas vajadzīgs? Kādēļ proletariāts nevar atstāt savas galošas lejā, bet pielāčo marmoru?

— Tak viņam, Filip Filipovič, galošu nemaz nav, — mē­ģināja iečiepstēties sakostais.

— Nekā tamlīdzīga! — pērkonīgā basā atbildēja Filips Filipovičs un ielēja glāzi vīna. — Hm … es neatzīstu liķie­rus pēc pusdienām, tie dara smagu un iedarbojas uz ak­nām .. . Nekā tamlīdzīga! Viņam ir gan tagad galošas, un tās galošas ir . . . manas! Tieši tās pašas galošas, kas nozu­da 1917. gada pavasari. Jājautā, kas viņas nočiepa? Es? Nevar būt. Buržujs Sabļins? (Filips Filipovičs iebakstīja ar pirkstu griestos.) Smieklīgi pat iedomāties. Cukurrūpnieks Polozovs? (Filips Filipovičs norādija uz sāniem.) Nekāda gadījumā! To izdarīja, lūk, šie paši dziedoņi! Jaā-s. Un ja viņi tas vismaz novilktu kāpnēs. (Filips Filipovičs saka pietvikt.) Kada velna pēc puķes no kāpņu laukumiņiem izvāca? Kāpēc elektrība, kas, Die's dod atmiņu, 20 gadu lai­ka nodzisa divas reizes, tagad akurāti dziest reizi mēnesi? Doktor Bormentāl, statistika ir šausmiga lieta. Jums, kas esat pazīstams ar manu pēdējo darbu, tas zināms labāk kā jebkuram citam.