MIHAILS BULGAKOVS - SUŅA SIRDS

— Sabrukums, Filip Filipovič.

— Nē, — pilnīgi pārliecināti iebilda Filips Filipovičs, — ne. Jums pirmajam, Ivan Arnoļdovič, jāatturas no ši vār­da lietošanas. Tas ir — tniraža, dūmi, fikcija! — Filips Filipo­vičs plaši ieplēta īsos pirkstus, un divas bruņurupučiem līdzīgas ēnas saka didities pa galdautu. — Kas ir tas jūsu sabrukums? Veča ar ķeģi? Ragana, kura izsitusi visus logus, nodzēsusi visas lampas? Tak viņas vispār nav. Ko jūs domā­jat ar šo vārdu? — Filips Fiļipovičs nikni uzprasīja nelaimī­gai kartona pīlei, kas kājām gaisā karājās līdzās bufetei, un pats viņas vietā atbildēja: — Lūk, kas tas ir: ja es, tā vieta, lai katru vakaru operētu, sākšu savā dzīvoklī dziedāt korī, pie manis iestāsies sabrukums. Ja es, ieejot tualetes istaba, atvainojiet par izteicienu, sākšu urinēt garām klo­zeta podam, un to pašu darīs arī Zina un Darja Petrovna, tualetē sāksies sabrukums. Jāsecina, ka sabrukums nav vis klozetos, bet galvās. Tādēļ,, kad šie baritoni bļauj «cīnīsimies ar sabrukumu» — es smejos. Zvēru, man nāk smiekli. Tas nozīmē, ka katram no viņiem jāslānī pašam sevi! Un, lūk, kad viņi izdauzīs no sevis visādas halucinācijas un sāks nodarboties ar šķūņu tīrīšanu, — savu tiešo pienāku­mu, — sabrukums izzudīs pats no sevis. Diviem kungiem kalpot nevar! Neiespējami vienā un tai pašā laikā slaucit tramvaju ceļus un mēģināt nokārtot kaut kādu spāņu pluka­tu likteņus! Tas nevienam neizdodas, doktor, un jo vairāk — ļaudīm, kuri vispār, atpalikuši attīstībā no eiropiešiem par gadiem 200, līdz šim brīdim ne visai labi tiek gala ar savu .personīgo bikšu pogām.

Filips Filipovičs bija iegājis azartā. Viņa ērgļa deguna nāsis trisēja. Smēlies spēkus sātīgās pusdienās, viņš dar- dināja kā senatnes pravietis, un viņa galva mirdzēja sudrabā.

Vārdi uz miegaino suni krita kā dobja pazemes dunoņa. Sapņu redzējumā ielēca te pūce ar dumjām dzeltenām acīm, te pavāra pretīgais mūlis netīrā baltā micē, te Filipa Filipo­viča brašā ūsa, asas elektriskas gaismas apspīdēta, te gau­sas kamanas čirkstēja un izzuda, bet suņa kuņģī, sulā mirk­dams, gremojās sažļambāts rostbifa gabals.

«V-iņš gan varētu mītiņos naudu pelnīt, — miegaini sap­ņoja suns, — pirmklasīgs darbonis. Lai gan viņam acīmre­dzot jau tā naudas kā spaļu.»

— Policists! — kliedza Filips Filipovičs. — Policists! — «Uhu-hū-hū!» — suņa smadzenēs plīsa kaut kādi bur­buļi … — Policists! Tikai un vienīgi. Un pilnīgi vienalga — vai viņš nēsās nozīmi vai sarkanu naga cepuri. Nolikt policistu blakus katram cilvēkam, un likt šim policistam pie­bremzēt mūsu pilsoņu vokālos izvirdumus. Jūs sakāt — sabrukums. Es jums teikšu, doktor, ka nekas nemainīsies uz labo pusi mūsu mājā, vispār nevienā mājā, kamēr nesa­valdīs šos dziedoņus. Tiklīdz viņi izbeigs savus koncertus, stāvoklis pats no sevis kļūs labāks.

' — Kontrrevolucionāras lietas jūs runājat, Filip Filipo­vič, — jokojot piezimēja sakostais, — nedod dievs, ja kāds izdzird.

— Nekā bīstama, — karsti iebilda Filips Filipovičs, — ne­kādas kontrrevolūcijas. Starp citu, tas ir vēl viens vārds, ko es pilnīgi nepanesu. Absolūti nav skaidrs — kas zem tā slēpjas? Velns viņu zina! Tāpēc es saku: nekādas tā sauca­mās kontrrevolūcijas manos vārdos nav. Tajos ir veselais saprāts un dzives pieredze.

Filips Filipovičs noņēma aiz apkaklītes aizsprausto spīdī­go, salauzīto salveti un saņurcījis nolika blakus neizdzerta­jai vīna. glāzei. Tajā pašā brīdī sakostais piecēlās un patei­cās: «Mersi.»

— Mirklīti, dakter! — izņemdams kabatinaku, viņu aiztu­rēja Filips Filipovičs. Viņš samiedza acis, noskaitīja baltos papīrīšus un ar vārdiem: — Šodien jums, Ivan Arnoļdovič, pienākas 40 rubļu, lūdzu, — pastiepa tos sakostajam.

No suņa cietušais pieklājīgi pateicās un sarkdams iebāza naudu bikšu kabatā.

— Šovakar es jums neesmu vajadzīgs, Filip Filipovič? — viņš pavaicāja.

'— Nē, pateicos, dārgumiņ. Šovakar neko nedarīsim. Pirmkārt, trusītis nosprāga, un, otrkārt, šovakar Lielaja «Aīda». Bet es sen neesmu dzirdējis. Mīlu … Atceraties? Duets … Ta-ri-rā-rim.

— Ka gan jūs paspējat, Filip Filipovič? — ar cieņu vai- caja ārsts.

— Visur pagūst tas, kurš nekur nesteidzas, — pamācoši paskaidroja saimnieks. — Protams, ja es tā vietā, lai nodar­botos ar saviem tiešajiem pienākumiem, sāktu dauzīties pa sapulcēm un caurām dienām dziedāt kā lakstīgala, es nekur nepagūtu. — Filipa Filipoviča pirkstos bikšu kabatā debeš­ķīgi iedziedājās pulksteņa zvaniņš — pusdeviņi. . . Braukšu uz otro cēlienu .. . Esmu darba dalīšanas piekritējs. Lielajā lai dzied, bet es operēšu. Un labi. Un nekāda sabrukuma . . . Jā, Ivan Arnoļdovič, bet jūs gan sekojiet uzmanīgi: līdzko piemērota nāve, tā tieši no gālda barojošā šķidrumā, un šurp!

— Neuztraucieties, Filip Filipovič, patanatomi man ap­solīja.

— Teicami, bet mēs tikmēr to ielas neirasteniķi pavēro­sim. Lai viņam sāns sadzist.

«Par mani rūpējas, — nodomāja suns, — ļoti labs cilvēks. Zinu, kas viņš ir. Burvis, mags un brīnumdaris no suņu pasakas .. . Nevarētu taču būt, ka es to visu esmu nosapņo­jis. Bet ja nu — sapnis? (Suns miegā nodrebēja.) Pamo- dīšos … un nekā. Ne lampas zīda abažūrā, ne siltuma, ne sāta. Atkal neprātīgais pavārtes aukstums, apledojušais asfalts, bads, ļauni cilvēki . . . Ēdnīca, sniegs … Ak dievs, cik man būs smagi! . ..»

Taču nekas tāds nenotika. Tieši pavārte izgaisa kā riebīgs sapnis un vairs neatgriezās.

Acīmredzot sabrukums nav nemaz tik briesmīgs. Nerau­goties uz sabrukumu, divreiz dienā pelēkās ermoņikas zem palodzēm pielija karstuma, un siltums viļņiem izplūda pa visu dzīvokli.

Skaidrs kā diena: suns bija izvilcis pašu galveno suņu lozi. Ne retāk kā divreiz dienā viņa acis pildīja pateicības asaras Prečisteņkas prātniekam. Turklāt visi spoguļi vies­istabā un pieņemamajā starp skapjiem tagad atspoguļoja veiksmīgu suni — skaistuli.

«Es esmu skaistulis. Varbūt nezināms suņu princis — inkognito, — viņš prātoja, vērodams spoguļa tālēs lepni apkārt klīstošo pinkaino kafijas krāsas suni ar apmierinātu purnu. — Ļoti iespējams, ka mana vecmāmiņa sagrēkojusi ar ņūfaundlendieti. Tāpēc es skatos — balts plankums uz purna. No kurienes, jāprasa? Filips Filipovičs ir cilvēks ar izcilu gaumi, viņš pirmo pagadījušos sētas kranci ne­ņems.»

Nedēļas laikā suns aprija tikpat, cik pēdējos bada mēne­šos uz ielas. Protams, tikai svara ziņā. Par ēdiena kvalitāti pie Filipa Filipoviča nav ko runāt. Pat neņemot vērā to, ka Darja Petrovna ik dienas Smoļenskas tirgū iepirka kaudzi atgriezumu par astoņpadsmit kapeikām, pietiks pie­minēt vakariņas ēdamistabā pulksten septiņos, kurās suns piedalījās, neraugoties uz daiļās Zinas protestiem. Šo vakari­ņu laikā Filips Filipovičs iemantoja paliekošu dievības oreolu suņa acīs. Suns cēlās pakaļkājās un žļambāja žaketes stūri, suns iegaumēja Filipa Filipoviča zvanu — divus neskanīgus, aprautus saimnieka piesitienus — un riedams izlidoja viņu sagaidīt priekšnamā. Saimnieks ievēlās tērpies savā sudrab­lapsā, mirdzot miljoniem sniega spīgulīšu, smaržojošs pēc mandarīniem, cigāriem, smaržām, citroniem, benzīna, odeko­lona, vadmalas, un viņa balss kā komandas taure piepildīja visu dzīvokli.

— Kāpēc tu, cūka, pūci saplosīji? Viņa tev traucēja? Trau­cēja, es tev prasu? Kāpēc profesoru Mečņikovu sadauzīji?