MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

— Pat Aisedorai Dunkanei! — skaņi iekliedzās sieviete. Ar Filipu Fiipoviču kaut kas notika, un viņa seja viegli pietvīka. Viņš neizdvesa ne skaņas, nogaidot, kas būs tālāk.

— Un no apskates telpas arī, — turpināja Švonders, apskates telpu brīnišķīgi var apvienot ar kabinetu.

— U-hu, — izmeta Filips Filipovičs visai dīvainā balsī, un kur man būtu jāuzņem barība?

— Guļamistabā, — korī atbildēja četrotne.

Filipa Filipoviča sārtums pieņēma nedaudz pelēcīgu nokr āsu.

— Gulamistabā uzņemt barību,

— — viņš sāka runāt apslāpētā balsī,

— — apskates telpā lasit, pieņemamajā istabā ģērbties, operēt kalpones istabā, bet ēdamistabā apskatīt pacientus. Ļoti iespējams, ka Aisedora Dunkane tā arī dara. Varbūt viņa kabinetā ēd, bet trusīšus graiza vannas istabā, Var būt. Bet es neesmu Aisedora Dunkane! — viņš pēkšņi ierēcās un no purpursarkana kluva dzeltens. — Es ēdīšu ēdamistabā, operēšu operāciju zālē! Paziņojiet to savai sapulcei, un pazemīgi lūdzu jūs atgriezties pie sava tiešā darba, bet man atstāt iespēju uzņemt barību tur, kur to uzņem visi normāli ļaudis, tas ir — ēdamistabā, un nevis priekšnamā vai bērnu istabā!

— Tādā gadijumā, profesor, ņemot vērā jūsu stūrgalvīgo pretestību, — teica satrauktais Švonders, — mēs iesniegsim par jums sūdzību augstākās instancēs.

— Aha, — izmeta Filips Filipovičs, — tā gan? — un viņa balsī ieskanējās aizdomīgi pieklājīgi toņi, — Iūgšu jūs minū- ti pagaidīt.

oho Tas tik ir zellis, — sajūsmā nodomāja suns, — viss manī. Oh, iekamps viņiem tūlīt, oh, iekamps. VēI nezinu, kādā veidā, bet tā iekamps . . . Sit viņus! Nogrābt tagadiņ šito ar resnajiem lieliem augšpus zābaka, pie paceles cīp­.slām . . . r-r-r . . .»

Filips Filipovičs strauji nocēla telefona klausuli un runāja U:

— Lūdzu . . . jā . . . pateicos . . . Esiet tik laipni, palūdziet Pjotru Aleksandroviču. Profesors Preobraženskis. Pjotr Aleksandrovič? ļoti priecājos, ka jūs sazvanīju. Vesels, vesels, pateicos. Pjotr Aleksandrovič, jūsu operācija tiek atcelta. Ka lūdzu? Pavisam atcelta. Tāpat kā visas pārējās operācijas. Lūk, kādēl: es pārtraucu darbu Maskavā un vispār Krievijā . . . Tikko pie manis ienāca četri, no viņiem viena par vīrieti pārģērbta sieviete un divi apbruņoti ar revolveriem un terorizē mani ar mērķi atņemt daļu dzivokļa.

— Atlaujiet, profesor, — teica Švonders, mainoties sejas krāsai.

— Atvainojiet . . . Es nespēju atkārtot visu, ko viņi tei­ca . . . Neesmu aplamību cienītājs. Pietiks, ja sacīšu, ka viņi piedāvāja man atteikties no apskašu telpas, citiem vārdiem, radīja man nepieciešamību operēt jūs tur, kur Iīdz šim es graizīju trusīšus. Tādos apstāklos es ne tikai nevaru, tādos apstāklos man nay tiesību strādāt. Tādēl es pārtraucu savu darbību, noslēdzu dzīvokli un braucu uz Sočiem. Atslēgas varu nodot Švonderam. Lai viņš operē.

Četrotne sastinga. Uz viņu zābakiem kusa sniegs.

— Ko lai dara . . . Man pašam loti nepatīkami . . . Kā? o, nē, Pjotr Aleksandrovič! o, nē. Tā es vairs neesmu ar mieru. Mana pacietība ir galā. Šis ir jau otrais gadījums kopš augusta . Kā? Hm . . . Kā vēlaties. Kaut vai. Bet tikai ar vienu noteikumu: vienalga kas, vienalga kad, vienalga ko, bet Iai tas būtu papīrītis, kurš ne Švonderam, nedz arī jebku- ram citam mana dzīvokla durvīm pat tuvumā nelautu pie- nākt. Galīgs papīrītis. Faktisks. Ists! Broņa. Lai pat mans vārds netiktu pieminēts. Cauri, viņiem es esmu miris. Jā, jā. Lūdzu. Kurš? Aha . . . Nu, tā ir cita lieta. Ahā . . . Labi, Tūdal nodošu klausuli. Esiet tik laipni, — Filips Filipovičs čūskas balsī vērsās pie Švondera, — tūlīt ar jums runās.

— Atlaujiet, profesor, — teica Švonders, te koši uzliesmodams, te dzisdams, — jūs mūsu vārdus izkroplojāt.

— Palūgšu tādus izteicienus nelietot.

Švonders apjucis paņēma klausuli un runāja:

— Es klausos. Jā . . . Mājas komitejas priekšsēdētājs . . .

Mēs taču likumīgi rīkojāmies . . . Bet profesors jau tā atrodas pilnīgā izņēmuma stāvoklī . . . Mēs zinām par viņa darbī- bu . . . Veselas piecas istabas gribējām viņam atstāt . . . Nu labi . . . Ja reiz tā . . . Labi . . .

Pilnīgi sarkans viņš nolika klausuli un pagriezās.

re Kā sadeva! Nolika īstajā vietā. Ir gan zellis! — sajūsmināti nodomāja suns, — kas viņam, kāds vārds speciāls zināms, vai? Nu, varat mani tagad dauzit, cik gribat, es no šejienes prom neiešu.»

Trīs, mutes pavēruši, blenza uz vietā nolikto Švonderu.

— Kauns taču tā! — viņi nedroši izmeta.

— Ja tagad būtu diskusija, — uztraukdamās un vaigiem kaistot iesāka sieviete, — es Pjotram Aleksandrovičam pie- rādītu . .

— Atvainojiet, jūs tūliņ gribat atklāt šo diskusiju? — pieklājīgi apvaicājās Filips Filipovičs.

Sievietes acis iedegās.

— Es saprotu jūsu ironiju, profesor, tūliņ mēs iesim prom . . . Tikai es, kā mājas kultnodalas vadītājs . . .

— Vad-dī-tāja, — Filips Filipovičs viņu izlaboja.

— Gribu jums piedāvāt, — un sieviete no azotes izvilka dažus spilgtus un sniegā izmirkušus žurnālus, — nopirkt dažus žurnālus Vācijas bērnu labā. Pusrublis gabalā.

— Nē, neņemšu, — uz žurnāliem pašķielējis, strupi attei- ca Filips Filipovičs.

Pilnīgas neizpratnes pilns pārsteigums parādījās sejās, bet sievietes āda ieguva dzērveņu nokrāsu.

— Kāpēc jūs atsakāties?

— Negribu.

— Jūs nejūtat Iīdzi Vācijas bērniem?

— Jūtu.

— Pusrubļa žēl?

— Nē.

— Tad kādēļ gan?

— Negribu.

Paklusēja.

— Ziniet ko, profesor, — dziļi ievilkusi elpu, ierunājās jaunava, — ja jūs nebūtu Eiropas spīdeklis un jūs visne- krietnākajā kārtā neaizstāvētu cilvēki (blondais viņu pa- raustīja aiz jakas malas, taču jaunava tikai atmeta ar roku), kuru personības, esmu pārliecināta, mēs vēl noskaidrosim, jūs pienāktos arestēt.

— Un par ko? — ziņkārīgi pavaicāja Filips Filipovičs.

— jūs esat proletariāta nīdējs! — Iepni paziņoja sieviete.

— Jā, es nemīlu proletariātu, — skumji piekrita Filips Filipovičs un nospieda pogu. Kaut kur iezvanījās. Atvērās durvis uz koridoru.

— Zina, — pakliedza Filips Filipovičs, — klāj galdā pusdienas. Atļausiet, kungi?

Četrotne klusējot atstāja kabinetu, klusējot šķērsoja pieņemamo istabu, klusējot — priekšnamu, un bija dzirdams, kā smagi un skanīgi aiz viņiem aizvērās parādes durvis.

Suns pacēlās pakalkājās un veltīja Filipam Filipovičam kaut kādu namazu.

Debešķigiem ziediem apgleznotos škīvjos ar platu melnu malu gulēja plānās šķēlitēs sagriezta sjomga, marinēti zuši. Uz smaga dēļa norasojis siera gabals, un ar sniegu apliktā sudraba toveriti — ikri. Starp šķivjiem dažas smalciņas glāzites un tris kristāla karafītes ar dažādu krāsu šņabjiem. Tas viss atradās uz maza marmora galdiņa, mājīgi piebīdita pie milzīgas griezumiem rotātas ozolkoka bufetes, kura zib- snīja sudraba un stikla atstarotajos gaismas kūļos. Istabas vidū — ar baltu galdautu apklāts galds, smags un solids kā kapenes, bet uz tā divi ēdampiederumu komplekti, biskapa tiaras veidā salocītas salvetes un trīs tumšas pudeles.

Zina ienesa slēgtu sudraba trauku, kurā kaut kas burbu- ļoja. No trauka uzvēdīja tāda smarža, ka suņa mute acu- mirklī piepiūda šķidrām slienām. «Semiramīdas dārzi!» — viņš nodomāja un ar asti kā koku sāka dauzīt pa paklāju.