MIHAILS BULGAKOVS - SUŅA SIRDS

Kungs sniegputeņa virpulī droši šķērsoja ielu un devās uz pavārti. Jā, jā, šim viss kā uz delnas. Šis sasmakušu gaļu vis nelepsēs, avīzēm uzrakstīs: mani, Filipu Filipoviču, ar draņķi piebarojuši.

Lьk, viņš, tuvāk un tuvāk. Šis ēd bagātīgi un nezog, ar kāju nespers un arī pats neviena nebaidās. Viņš ir garīga darba kundziņš, ar spicbārdiņu un sirmām ūsām, mīkstām un brašām kā franču bruņiniekam, tikai smaku putenis no viņa nes nelāgu — pēc slimnīcas. Un cigāriem.

Kāds jods viņu, jāprasa, uz Centrhoza kooperatīvu atne­sis? Lьk, viņš, blakus . . . Ko meklē? U-u-ū . . . Ko viņš varēja pirkt tik draņķīgā bodītē, viņam ar Ohotnij Rjadu nepietiek? Ko-o? Desu?. Kungs, būtu jūs redzējis, no kā taisa to desu, jūs veikalam i tuvu neietu. Atdodiet viņu man.

Suns saņēma visus atlikušos spēkus un neprātā izlīda no pavārtes uz trotuāra. Putenis virs galvas izšāva kā no plintes, pasvieda gaisā milzīgos audekla plakāta burtus — «Vai iespējama atjaunināšanās?».

Skaidrs, ka iespējama. Smarža atjaunināja mani, uzslēja kājās, dedzinošiem viļņiem sažņaudza jau divas diennaktis tukšo kuņģi, slimnīcu uzvarējušā smarža, dievišķā maltas desas smarža ar ķiplokiem un pipariem! Jūtu, zinu —desa viņam ir kažoka labās puses kabatā. Viņš ir virs manis. 0, manu pavēlniek! Paskaties uz mani. Es mirstu. Verga dvēsele mana, neģēlīgais liktenis!

Pārplūzdams asarām, suns līda uz vēdera kā čūska. Pievērsiet uzmanību pavāra darbiņam. Bet jūs jau ne par ko nedosiet. Oh, loti labi es pazīstu bagātos ļaudis. Bet bū­tībā — kam jums viņa? Kam jums sapuvis zirgs? Nekur citur kā Mosseļpromā tādu nāvēkli nedabьsiet. Bet jūs, pateicoties vīriešu dzimumdziedzeriem, šodien esat brokastojis, jūs, pasaules nozīmes spīdekli. U-u-u-ū-ū . . . Kas gan negadās pasaulē? Redzams, par agru man mirt, bet izmisumā krist — nudien grēks. Rokas viņam laizīt, cits nekas neatliek. ,

Noslēpumainais kungs noliecās pie suņa, nozibsnīja zelta briļļu rāmīšiem un izvilka no labās kabatas baltu iegarenu vīstoklīti. Brūnos cimdus nenovilcis, attina papīru, ko tūdaļ sagrāba putenis, un nolauza gabalu desas, tā sauktās «Krakovas sevišķās». Un sunim šo gabalu.

0, nesavtīgā persona! U-u-!

— Fuit, fuit! — kungs uzsvilpa un piebilda stingrā balsī: — Nem! Šarik, Šarik!

Atkal Šariks. Nokrustījuši. Tak — sauciet, kā gribat. Par tādu ārkārtēju jūsu rīcību.

Suns acumirklī norāva desai ādu, šņukstēdams iegrauzās krakovietē un aprija to viens divi. Pie tam līdz asarām aizrijās ar desu un sniegu, jo negausībā gandrīz norija striķīti. VēI, vēl laizu jums roku. Bikšu staras skūpstu, mans labdari!

— Nu, pagaidām pietiks . . . — kungs runāja aprauti, kā komandējot. Viņš noliecās pie Šarika, vērīgi ielūkojās tam acīs un negaidot intīmi un maigi pārvilka ar roku Šarika vēderam.

— A-hā, — viņš daudznozīmigi teica, — kakla siksnas nav, nu burvīgi, tieši tu man esi vajadzīgs. Nāc līdzi. — Viņš paklikšķināja pirkstus. — Fuit, fuit!

Jums līdzi iet? Kaut uz pasaules galu. Spārdiet mani saviem filca zābaciņiem, ne vārdiņa nebildīšu.

Visā Prečisteņkas garumā mirdzēja lukturi. Sāns sāpēja neciešami, taču Šariks to brīžam pat aizmirsa, vienas nīgras domas pārņemts — kā nepazaudēt burzmā brīnumaino parādību kažokā, kā izpaust viņam savu mīlestību padevību. Un reizes septiņas ceļā no Prečistevkas līdz Obuhova šķērsielai viņš to izpauda. Botīti noskūpstīja; Mirušo šķērsielas, ceļu atbrivodams, ar mežonīgu gaudošanu tik ļoti pārbiedēja kādu dāmu, ka tā apsēdās uz ceļa stabiņa; pāris reižu ieķilkstējās, lai uzturētu līdzjūtību pret sevi.

Kaut kāds maita kaķis, sibīrietim pakaļ darināts klaidonis iznira no ūdens notekcaurules un, neraugoties uz sniegputeni, saoda krakovieti. Šarikam tumšs sametās acīs no mas, ka bagātais dīvainis, kurš pavārtē pievāc ievainotus suņus, kazi, arī šito zagli paķers līdzi un nāksies dalīties Mosseļproma izstrādājumos. Tālab viņš uz kaķi tā noklabināja zobus, ka tas, šņākdams kā caura šļūtene, uzšāvās pa cauruli Iīdz otrajam stāvam. — F-r-r-r . . . vau! Š Priekš katra Prečisteņkā klaiņojoša plukatas ar Mosseļpromu neapgādāsies.

Kungs padevību novērtēja un pie pašas ugunsdzēsēju bāzes, pa kuras logu plūda patīkama mežraga rūkoņa apbalvoja suni ar otru gabaliņu, mazāku, tā ap zolotņikiem pieciem. '

Eh, dīvainis. Pievilina mani. Neuztraucieties! Es tāpat nekur nepazudīšu. Vilkšos aiz jums, kur vien pavēlēsiet

— Fuit, fuit, fuit! Šurp!

Uz Obuhovu? Esiet tik laipni. Mums šī šķērsiela ļoti labi pazīstama.

— Fuit, fuit! Šurp? Ar lielāko . . . E-ē, nē, atvainojos Nē. Tur ir šveicars. Bet par šveicaru pasaulē nekā sliktāka nav. Daudzkārt bīstamāks par sētnieku. Pilnīgi neciešama suga. Par kaķiem pretīgāki. Tresotie rīkļurāvēji.

— Tak nebaidies, nāc.

— Esiet sveicināts, Filip Filipovič!

— Sveiks, Fjodor.

Tā tik ir personiba. Dievs miļais, ko gan tu esi m piespēlējis, suņa likten mans! Kas tā par personu, kas ielas krančus garām šveicariem var ievest dzīvokļu pārvaldes mājā? Skat, šitas nelietis — ne čiku, ne grabu! Tiesa skatiens šim apmācies, taču visumā vienaldzīgs zem zelttresotās cepures malas. It kā tā arī pienāktos. Ciena kungu ai, kā ciena! Nu ko, es kopā ar viņu, es viņam līdzi. Ko, nepatīk? Kod mēlē. Eh, ieķert tavā varžacainajā proletārieša kājā. Par visu to ņirgāšanos, kas mūsējiem jāpiedzīvo Cik reižu man neesi purnu ar slotu kropļojis, ko?

— Nāc, nāc.

Saprotam, saprotam, esiet tik laipni, neuztraucieties Kurp jūs, turp arī mēs. Jūs tik celiņu norādiet, bet es jau neatpalikšu, neraugoties uz manu briesmīgo sānu.

No trepēm uz leju:

— Vēstuļu, Fjodor, man nav bijis?

No lejas godbijīgi:

— Nekādi ne, Filip Filipovič (tin intīmā balsī nopakaļus), — bet tŗešajā numurā dzīvokļa biedrus iemitinājuši

Cienījamais suņu labdaris strauji apsviedās uz pakāpiena un, pār margām noliecies, šausmās izsaucās:

— Nu-ū!

Viņa acis kļuva apaļas un ūsas sacēlās stāvus gaisā. Šveicars apakšā atlieca atpakaļ galvu un, plaukstiņu lūpām pielāgojis, apstiprināja:

— Tieši tā, veselus četrus gabalus.

— Ak dievs! Varu iedomāties, kas tagad notiks dzīvoklī Nu, un ko viņi?

— Ta neko.

— Un Fjodors Pavlovičs?

— Pēc aizslietņiem aizbraukuši un pēc ķieģeļiem. Starpsienas būvēšot.

— Velns viņu zina, kas notiek!

— Visos dzīvokļos, Filip Filipovič, mitināšot, izņemot jūsējo. Nupatās sapulce bija, jaunu pārvaldi izvēlēja, vecajai pa kaklu un ārā.

— Kas notiek. Ai-ai-ai . . . Fuit-fuit.

Eju jau, traucos. Sāns, vai ziniet, liek sevi manīt. Atlaujiet zābaciņu nolaizīt.

Šveicara treses izzuda lejā. Marmora kāpņu laukumiņā uzvēdīja radiatoru siltums, vēl pagrieziens, un, lūk, — beletāža.

Nav nekādas jēgas mācīties lasīt, jo gaļa tāpat smaržo pa gabalu. Un tomēr, ja jūs dzīvojat Maskavā un jums ir kaut kripatiņa smadzevu paurī, gribot negribot ielauzīsieties ābecē, un bez jebkādu kursu palīdzības. No četrdesmit tūkstošiem Maskavas suņu varbūt tikai kāds pilnīgs idiots nesaliks no burtiem vārdu «desa».

Šariks sāka mācīties pēc krāsām. Viņš tikko kluva četrus mēnešus vecs, kad visā Maskavā parādījās zilzalas izkārtnes ar uzrakstu MC1TO — gaļas tirdzniecība. Atkārtošu, ka jēgas tam visam nekādas, jo gala tāpat pa gabalu dzirdama. Un reiz gadījās klūme: vadoties pēc indīgi zilganās krāsas, Šariks, kura ožu uz mirkli bija notrulinājis benzīna dūmu smārds, galas veikala vietā iespērās brālu Golubizneru elektrisko piederumu veikalā Mjasņicka ielā. Tur pie brāliem viņš nobaudīja izolētu stiepli, kas izrādījās nepatīkamāka par važoņa pātagu. Šis ievērojamais mirklis tad arī jāuz- skata par Šarika izglītības sākumu. Jau tūdal uz trotuāra Šariks sāka aptvert, ka «zils» ne vienmēr nozīmē «gaļa», un, no dedzinošajām sāpēm miegdams asti starp pakalkā- jām un kaukdams, atcerējās, ka virs visām gaļas bodītēm pirmais no kreisās stāv ragaviņām Iīdzīgs zelta vai rūsgans kleinkājis ķeburs.