MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

Tālāk vedās vēl labāk. «A» viņš iemācījās «Glavribā uz Mohovajas stūra, un pēc tam arī «B» — tuvoties viņam bija ērtāk no vārda astes gala, jo vārda sākumā stāvēja milicis.

Apdarinātie keramikas kvadrātiņi uz Maskavas stūru namiem vienmēr un neizbēgami nozīmēja «S-i-e-r-s». Vārdu ievadošais melnais patvāra krāns apzīmēja bijušo saimnieku Čičkinu, Holandes sarkanā siera grēdas, zvērus komijus, kuri neieredz suņus, zāģu skaidas uz grīdas un pretīgo, šebi smirdošo bakšteinu.

Ja spēlēja ermoņikas, kas nebija daudz Iabāk par «mīlo Aīdu», un smaržoja pēc cīsiņiem, baltu plakātu pirmie burti ārkārtīgi ērti kārtojās vārdā «nepiekl …», kas nozīmēja «nepieklājīgus izteicienus nelietot un dzeramnaudu nedot». Šeit reizēm kā atvari sagriezās kautini, cilvēkus dauzīja ar dūrēm pa purnu, tiesa, retos gadījumos; suņus sita pastāvīgi — ar salvetēm vai zābakiem.

Ja logos karājās apkaltuši šķiņķa gabali un mētājās man- darīni . . . vau-vau . . . va . . . ga . . . stronomija. Ja tumšas pudeles ar draņķigu šķidrumu . . . Vē-ī-vī-en-ī-vini . . . Bi- jušie brāli Jelisejevi.

Nezināmais pie sava beletāžas dzivokla durvim suni atve- dušais kungs piezvanīja, bet suns tostarp pacēla acis uz prāvo, melno, zelta burtiem aprakstīto plāksnīti, kas karājās platu, ar rožainu vilņotu stiklu iestiklotu durvju malā. Pir- mās trīs zimes viņš saburtoja uzreiz — «Pē-er-o — Pro». Bet tālāk nāca nezin ko nozimējošs ragains ķeksis. «Vai tiešām proletārietis?» — pārsteigts nodomāja Šariks . . . «Tas gan nevar būt.» Viņš pacēla degunu, vēlrelz apostīja kažoku un pārliecinājās: «Nē, no proletārieša ne smakas. Smalks vārds, dievs vien zina, ko nozimē.»

Alz rožainā stikla uzliesmoja negaidita un prieciga gaisma, vēl vairāk izceldama melno plāksniti. Durvis pilnigi bez trokšņa atvērās, un jauna, skaista sieviete baltā priekš- autiņā un mežkiņu galvasrotā nostājās suņa un viņa saim- nieka priekšā. Pirmo no viņiem apņēma dievišķigs siltums, un sievietes svārku mala lesmaržojās kā kreimene.

«Nu tas ir gan, to es saprotu,» suns nodomāJa.

— Eslet tik laipni, ienāciet, Šarika kungs, — saimnieks ironiski uzaicināja, un Šariks, dzijā godbijibā asti luncinā- dams, bija tik laipns un ienāca.

Bagātajā priekšnamā blīvējās milzigs daudzums mantu. Tūdal uzmanibu piesaistīja spogulis lidz pašai grīdai, kurš

nekavējoties atspoguloja otru nošņunkušu un sapluinītu Šariku, briesmīgi brieža ragi kaut kur augstu gaisā, n skaitāmi kažoki un galošas un elektriska opālkrāsas tulpe pie griestiem.

— Kur tad jūs tādu ņēmāt, Filip Filipovič? — smaidot jautāja sieviete un palīdzēja novilkt zilgi dzirkstošo, smago sudrablapsas kažoku. — Ak tu tētīt, cik kraupjains!

— Niekus plāpā. Kur kraupjains? — stingri un aprauti vaicāja kungs.

Novilcis kažoku, viņš stāvēja melnā anglu vadmalas uz valkā, uz vēdera līksmi un nespodri iemirdzējās zelta ķēde

— Nu pagaidi, negrozies, fuit . . . Tak negrozies, dumi ķīt. Hm! . . . Tas nav kraup . . . tak stāvi, tu, veins . . . H A-hā. Tas ir apdegums. Kāds neģēlis tevi applaucējis. Ko? Tak stāvi tu mierīgs! . . .

«Pavārs — bezgodis, pavārs!» — žēlabainām acīm pauda suns un vieglītiņām iesmilkstējās.

— Zina, — kungs pavēlēja, — uz apskates istabu viņu, un man tūdal halātu.

Sieviete uzsvilpa, paknikšķināja pirkstus, un suns, mirkli vilcinājies, viņai sekoja. Abi nonāca šaurā, vāji apgaismot ā koridorā, pagāja garām lakotām durvīm, sasniedza gal nogriezās pa kreisi un nokluva tumšā kambarītī; kurš suni tūdal neiepatikās biedinošās smakas dēl . Tumsa noklakšķē ja un pārvērtās žilbinošā dienā, visas malās sāka mirgo laistities un balsnit.

«Ē, nē . . . — domās iegaudojās suns, — piedošanu, bet rokā nedošos! Saprotu, oh, velns viņus rāvis ar visu viņa desu. Suņu klīnikā mani ievilinājuši . . . Tūliņ piespiedīs rīcinellu rīt un visu sānu ar nazīšiem sagraizīs, bet sā nam jau tā piedurties nevar!»

— Ei, nē, kurp?! — ieblāvās tā, kuru sauca par Zinu.

Suns izlocijās, saspringa kā atspere un ar veselo sānu pēkšni tā triecās durvīs, ka nolīgojās viss dzīvoklis. Pēc tam atsprāga atpakaļ un sāka griezties uz vietas kā vilciņš. turklāt apgāzdams spaini, no kura uz visām pusēm izkai- sījās vates pinkuli. Griežoties viņam apkārt žibinājās sienas ar mirdzošu instrumentu skapjiem, lēkāja baltais priekšautiņš un satraukumā izķēmota sievietes seja.

— Kur tu, sātans pinkainais? . . . — izmisigi kliedza Zina, — ak tu, nolāpītais!

«Kur viņiem sētas trepes? . . .» — mēģināja apjēgt suns. Viņš atspērās un, savilcies kamolā, uz labu laimi metās stiklā, cerēdams, ka tās ir otrās durvis. Dzinkstot un grabot nobira lausku krusa, no skapja iziēca vēderaina burka ar rūsganu draņķi, kas acumirklī izplūda pa grīdu un sāka smirdēt. Atsprāga īstās durvis.

— Stāvi, I-lops, — kliedza kungs, lēkājot pa pusei uz- vilktā halātā un ķerstīdams suni aiz kājām. — Zina, grāb viņu aiz čupra, drapķi tādu!

— Tē . . . Tētiņ, ir gan suns!

Vēl plašāk atvērās durvis, un iedrāzās vēl viena vīriešu kārtas persona halātā. Šķaidot sasistos stiklus, viņa metās nevis pie suņa, bet pie skapja, atvēra to, un visu istabu piepildīja salda, šķebīga smaka. Pēc tam persona ar vēde- ru uzgāzās sunim virsū, un suns ar sajūsmu iekampa viņam kājā virs zābakšņorēm. Persona iekunkstējās, bet neapjuka. Šķebinošais šķidrums aizsita sunim elpu un galvā viss sagriezās, pēc tam sāka limt kšjas, un viņš aizmeimuroja kaut kur greizi sāņš. «Paldies, cauri ir, — viņš sapņaini domāja, gāžoties tieši asajos stiklos: — Ardievu, Maskava Neredzēt man vairs Čičkinu un proletāriešus, un Krakovas desu. Dodos debesu valstibā par savu suņa pacietibu. Brāļi, rīkļurāvēji, par ko gan jūs mani?»

Tad viņš apvēlās uz sāniem un izlaida garu.

Kad suns augšāmcēlās, viņam vieglitēm reiba galva un kuņģi drusku spieda nelabums, taču sāna it kā nemaz nebija, sāns saldi klusēja. Suns gurdi pacēla labo plakstu un ar acs kaktiņu ieraudzija, ka sāni un vēders viņam cieši nosaitēti. «Apstrādājuši tomēr, kuces bērni, — neskaidri pavīdēja doma, — bet veikli gan, tiesa kas tiesa.»

— No Seviļas līdz Granadai . . . klusajā nakts krēslā, —virs viņa galvas izklaidīgi un nepareizi iedziedājās kāda balss.

Suns izbrīnījās, atvēra abas acis un divu soļu attālumā no sevis uz baltas taburetes ieraudzīja vīrieša kāju. Bikšu stara un apakšbikses bija sarautas uz augšu, un kailais, dzeltenīgais liels notriepts ar sakaltušām asinīm un jodu.

«Liški tādi! — nodomāja suns, — jādomā, es vinam ie­kampu. Mans darbiņš. Nu gan ādiņu ģērēs!

— Šķind zobeni un ser-renādes skan! Kāpēc tu, vazaņki, dakteri sakodi? M? Kāpēc stiklus sadauzīji? Ko?

— U-u-ū! — suns žēli iesmilkstējās.

— Nu, labi, labi, esi atjēdzies, un guli, stulbiķi.

— Kā gan jums, Filip Filipovič, tik nervozu suni izdevās pievilināt? — apvaicājās patikama vīrieša balss, un triko apakšbikses noslidēja pa lielu uz leju. Sāka smaržot pēc tabakas, un skapi ietinkškējās stikla trauki.

— Ar maigumu. Vienigais iespējamais veids, kā apieties ar dzīvu būtni. Ar teroru no dzīvnieka neko nepanāksi, lai kādā attistibas stadijā vinš atrastos. Vienmēr esmu to ap- galvojis un apgalvošu an turpmāk. Veltt vini iedomājas, ka terors tiem līdzēs. Nē, nē, nelīdzēs, lai kāds arī būdams — balts, sarkans, vai pat brūns! Terors pilnīgi paralizē nervu sistēmu. Zina! Es šitam neģēlim Krakovas desu par rubli četrdesmit esmu nopircis. Papūlies pabarot, kad šim nela- bums pāries.