MIHAILS BULGAKOVS: SUŅA SIRDS

— Viņu, Filip Filipovič, kaut reizīti ar stibu jānoslāna, — sašutusi runāja Zina, — citādi galīgi izlaidīsies. Paskatie­ties, ko viņš ar jūsu galošām izdarījis.

— Slānīt nevienu nedrīkst, — uztraucās Filips Filipovičs, — to tu iegaumē reizi par visām reizēm. Cilvēku un dzīvnie­ku var ietekmēt tikai ar pārliecināšanu. Gaļu viņam šodien devāt?

— Dievs, viņš visu māju izrijis. Ko jūs jautājat, Filip Filipovič. Es brīnos, kā viņš nepārsprāgst.

— Lai tik ēd vesels … Ko tev tā pūce nodarījusi, huligān?

— U-ū! — gaudās suns pielīdējs un, ķepas izgriezis, rāpo­ja uz vēdera.

Pēc tam viņu ar lielu jandāliņu aiz čupras vilka cauri pie­ņemamajai telpai uz kabinetu. Suns kauca, ņirdza zobus, mē­ģināja ieķerties paklājā, šļūca uz dibena kā cirkā. Kabineta vid ū uz paklāja gulēja stiklace pūce ar uzšķērstu vēderu, no kura rēgojās sarkanas pēc naftalīna smaržojošas lupatas. Uz galda mētājās drumslu drumslās sasistais portrets.

— Es speciāli nenovācu, lai jūs papriecātos, — satraukti ziņoja Zina, — uz galda tak uzlēca, nelietis! Un — caps — viņu aiz astes! Ne atjēgties nepaguvu, kad bija jau saplui- nijis. Ar purnu viņu, Filip Filipovič, pabadiet pūcē, lai zina, kā mantas bojāt.

Un sākās kaukšana. Pie paklāja pielipušo suni stiepa badīt pūci, bet suns izplūda rūgtās asarās un domāja: «Sitiet, tikai no dzīvokļa prom netrenciet.»

— Pūci jau šodien nosūtīt dzīvnieku izbāzējam. Turklāt še tev astoņi rubļi un sešpadsmit kapeikas tramvajam, aiz­brauc pie Mjūra, nopērc viņam labu kakla siksnu ar ķēdi.

Nākamajā dienā sunim aplika platu, mirdzošu kakla siksnu. Pirmajā brīdī, ieskatījies spogulī, viņš ļoti satraucās un aizgāja uz vannas istabu, prātodams, kā siksnu nomaukt gar lādi vai kasti. Bet ļoti drīz suns saprata, ka ir vienkārši muļķis. Zina ķēdē veda viņu pastaigāties pa Obuhova šķērs­ielu. Suns vilkās kā arestants, vai degdams no kauna, bet, nogājis pa Prečisteņku līdz Jēzus baznīcai, lieliski apjēdza, ko dzīvē nozīmē kakla siksna. Neprātīga skaudība bija lasā­ma visu satikto suņu acīs, bet pie Mirušo šķērsielas kāds izkāmējis krancis ar nocirstu asti norēja viņu par «kungu mēslu» un «pakalpiņu». Kad šķērsoja tramvaja sliedes, mi­licis uz kakla siksnu paraudzījās ar cieņu un apmierinājumu, bet, kad atgriezās, notika pats neiedomājamākais, kas dzīvē var notikt: šveicars Fjodors pašrocīgi atvēra parādes durvis un ielaida Šariku, teikdams Zinai:

— Vai re, kādu pinkaini Filips Filipovičs iegādājis. Un pārsteidzoši trekns.

— Kā nebūs — par sešiem stumj iekšā, — paskaidroja sa­lā skaisti piesārtusī Zina.

«Kakla siksna — tikpat kā portfelis,» suns domās asprātī­gi atzīmēja un, pakaļpusi grozīdams, kā kungs sekoja Zinai beletāžā.

Pēc būtības novērtējis kakla siksnu, suns devās pirmajā vizītē uz to galveno paradīzes nodalījumu, kurā ieeja līdz šim viņam bija kategoriski liegta, — uz pavārienes Darjas Petrovnas valstību. Viss dzīvoklis nebija ne divu šīs valstī­bas sprīžu vērts. Katru mīļu dienu melnajā, podiņiem apšū­tajā plītī sprakšķēdama trakoja un šaudījās uguns. Cepeš­krāsns sprēgāja. Zilgansārtajos tvaika stabos mūžīgās dego­šās mokās un neremdināmā kaislībā liesmoja Darjas Petrov­nas seja. Tā spīdēja un laistījās taukos. Modīgajā frizūrā pār ausīm un ar gaišu matu groziņu uz pakauša zaigoja 22 māk­slīgi briljanti. Gar sienām vadžos karājās zelta kastroļi, visa virtuve dunēja smaržās, burzguļoja un čūkstēja slēgta­jos traukos …

— Ārā! — iespiedzās Darja Petrovna. — Ārā, zaglīgais klaidoni! Tevis tik te vēl trūka! Ka došu ar kruķi!

— Nu ko tu? Ko rejies? — suns glaimīgi miedza acis. — Kas es par klaidoni? Vai kakla siksnu neredzat? — un viņš ar purnu sāniski spraucās durvīs.

Sunim Šarikam bija zināms kāds cilvēku siržu iekarošanas noslēpums. Jau pēc divām dienām viņš gulēja līdzās ogļu kurvim un vēroja, kā Darja Petrovna strādā. Ar šauru, asu nazi viņa cirta galvas un kājiņas bezpalīdzīgām irbītēm, kā nevaldāms bende plēsa nost no kauliem mīkstumu, vistām rāva ārā iekšas, kaut ko mala gaļas mašīnā. Šariks tikmēr plosīja irbes galvu. Darja Petrovna ķeksēja ārā no piena bļo­das izmirkušas baltmaizes gabalus, uz dēļa samīcīja tos ar gaļas putru, visu aizdarīja ar saldu krējumu, piebēra sāli un uz dēļa veidoja kotletes. Plīts gaudoja kā ugunsgrēkā, un uz pannas sprakšķēja, burzguļoja un lēkāja. Dārdēdamas sprāga vaļā krāsns durtiņas, atklādamas baismīgu elli, kurā mutuļoja un snaikstījās liesmas.

Vakarā akmens rīkle atdzisa, virtuves logā ar balto pus- aizkariņu elpoja blīvā un cienīgā Prečisteņkas nakts ar vien­tuļu zvaigzni. Virtuves grīda bija mitra, kastroļi vizmoja no­slēpumaini un blāvi, uz galda gulēja ugunsdzēsēja naģene. Šariks gulēja uz siltās plīts, kā lauva pie vārtiem, un, vienu ausi ziņkārībā pacēlis, skatījās, kā melnūsains un satraukts cilvēks platā ādas jostā aiz puspievērtām durvīm Darjas Pet- rovnas istaba skauj Darju Pelrovnu. Viņas seja, pilnīgi vi­sa, izņemot nopūderēto degunu, liesmoja mokās un kaislibā. Gaismas plaisa šķērsoja melnūša portretu, un Lieldienu pušķītis karājās viņa pogcaurumā.

— Kā dēmons apstājis, — puskrēslā murmināja Darja Petrovna, — liecies mierā! Tūliņ Zinka pārnāks. Nu, ko tu, tīri kā tevi ar būtu atjauninājuši?

— Mums tas nav nepieciešams, — slikti pār sevi valdī­dams, sēcot atbildēja melnūsainis, — cik jūs gan ugunīga!

Vakaros Prečisteņkas zvaigzne slēpās aiz smagajiem aiz­kariem, un, ja Lielajā teātrī nebija «Aīdas» un nenotika Viskrievijas ķirurģiskās biedrības sēde, dievība novietojās kabineta dziļajā krēslā. Uguņi pie griestiem nedega. Spīdēja tikai viena zaļa lampa uz galda. Šariks gulēja ēnā uz paklā­ja un nenovērsdamies vēroja šausmu darbus. Stikla trau­kos pretīgā kodīgā un duļķainā šķidrumā peldēja cilvēka smadzenes. Līdz elkoņiem atkailinātās dievības rokas bija rūsganos gumijas cimdos, un slidenie, strupie pirksti rakņā­jās smadzeņu krokās. Brīžiem dievība apbruņojas ar mazu zibošu nazīti un lēnītēm grieza dzelteno, tvirto masu.

— «Pie Nīlas svētajiem krastiem», — kodīdams lupas un atcerēdamies Lielā teātra zeltītos interjerus, klusītēm dungo­ja dievība.

Caurules šai laikā sila visstiprāk. Karstums no tām cēlās līdz griestiem, no turienes izplatījās pa visu istabu, suņa ka­žokā atdzīvojās pēdējā, vēl paša Filipa Filipoviča neizķem- mētā, bet jau iznīcībai nolemtā blusa. Paklāji slāpēja dzīvokļa trokšņus. Un tad tālumā noklaudzēja ieejas dur­vis.

«Zinka uz kinematogrāfu aizgāja,» domāja suns, «bet, līdzko atnāks, vakariņosim. Šodien, jādomā, teļa gaļas kotle­tes.»

Tai šausmīgajā dienā Šarikam jau no rīta sirdī iedūra slik­ta priekšnojauta. Tās dēļ viņš pēkšņi kļuva skumīgs un bro­kastis — pusbļodiņu auzu putras un vakardienas auna kauli­ņu — apēda bez mazākās apetites. Viņš bēdīgi izmeta liku­mu pa pieņemamo istabu un klusiņām uzgaudoja savam spoguļattēlam. Bet dienā, pēc tam, kad Zina bija izvedusi viņu pastaigāties pa bulvāri, viss noritēja kā parasti. Pieņem­šanas šodien nebija, jo pieņemšanas, kā zināms, otrdienas nenotiek, un dievība sēdēja kabineta, izklājis sev priekšā uz galda kaut kādas smagas grāmatas ar raibām bildītēm. Gaidīja pusdienas. Suni nedaudz uzmundrināja doma par to, ka otrajā ēdienā, kā viņš bija precīzi noskaidrojis virtuvē, būs tītars. Iedams pa koridoru, suns izdzirdēja, kā Filipa Filipoviča kabineta nepatīkami un negaidīti iezvanījās tele­fons. Filips Filipovičs pacēla klausuli, ieklausījās, un pēkšņi satraucās.