Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

Mēs jau pa radio bijām nomierinājuši tos, kas atradās apakšā. Bet tagad viņi ātri cits pēc cita uznāca augšā, izšaudamies trīsdesmit vai četrdesmit pēdas gaisā un tad atkrizdami atpakaļ jūrā, no kurienes mēs viņus steidzīgi izvilkām. Visi trīs bija bez samaņas, un Skenlenam nāca asinis pa degunu un ausīm, taču pēc stundas viņi varēja jau uzslieties kājās.

Viņu rīcība pirmajā brīdī, manuprāt, bija loti rakstu­rīga. Jautra grupa aizveda Skenlenu uz bāru, no kurienes pašlaik atskan priecīgi saucieni, stipri traucējot šī sacerē­juma tapšanu. Doktors Marakots sagrāba papīru saini, izrāva no tā rakstu, kas sastāvēja, cik varēju spriest, tikai no algebras formulām, un pazuda lejā, turpretim Sairuss Hedlijs pieskrēja pie dīvainās meitenes un, pēc jaunākajām ziņām, ir cieši apņēmies nekad ne soli no viņas neatkāpties.

Tāds nu ir stāvoklis, un mēs ceram, ka mūsu ziņojumu uztvers Zaļā raga salu radiostacija. Sīkāk šo brīnumaino piedzīvojumu, protams, aprakstīs paši tā līdzdalībnieki.»

Ir rakstnieki, kuru darbus pusaudžu vecumā un mazliet vēlāk, kad mostas ilgas pēc romantikas, piedzīvojumiem un varoņdarbiem, lasa aizgūtnēm. Un nez vai būšu daudz pārspīlējis, apgalvodams, ka Fenimora Kūpera, Roberta Stīvensona, Tomasa Maina Rīda, Valtera Skota, Aleksandra Dimā-tēva un Artura Konana-Doila darbi bijuši īsāks vai garāks, vairāk vai mazāk nozīmīgs posms gandrīz katra «normāla» lasītāja izaugsmē. Tā tas bijis ilgi — nu jau gandrīz vai gadsimtu, un ceru, ka tā tas paliks arī turpmāk. Nez vai cilvēks, kas pusaudža gados nav papūlējies izlasīt «Bagātību salu* vai «Trīs musketierus», brieduma gados lasīs nopietnu literatūru vai skatīsies teātrī «Hamletu».

Vārdi «normāls lasītājs» likti pēdiņās tāpēc, ka, pēc sociologu iegūtajām ziņām, lasītāju skaits mūsdienās strauji iet mazumā un nebūt neesmu drošs — varbūt šodienas vidusmēra tīneidžeris vairs nelasa ne «Trīs musketierus», ne «Aivenho». Un vai vispār viņa uztverē tādi jēdzieni kā romantika, bruņnieciskums un galu galā arī literatūra nav devalvējušies? Ir taču video un stereo, var taču iztikt ar komiksiem, palasīt periodikā rakstiņus par rokmūziku . . .

Tomēr, bibliotēkā ieraugot, cik nolasītas ir Artura Konana-Doila grāmatas, šķiet, ka pesimismam nav pamata. Nezinu, kāda gadu gājuma cilvēki, taču šī rakstnieka darbus lasa — tas nu droši.

Konana-Doila cienītāju absolūtajam vairākumam viņa vārds tūdaļ atsauc atmiņā privātdetektīvu Serloku Holmsu un viņa draugu doktoru Vatsonu.

Pie nama, kurā dzimis Konans-Doils, ir plāksne ar uzrakstu «Serloka Holmsa radītājs .. Pats rakstnieks, ja vien vēl būtu dzīvs, justos par to sarūgtināts, viņš taču nav tikai Serloka Holmsa «literārais tēvs», bet apmēram septiņdesmit grāmatu autors. Tie ir stāstu krājumi, garstāsti, piedzīvojumu, zinātniski fantastiskie un

vēsturiskie romāni, ceļojumu piezīmes, arī darbi, kas veltīti… spiritismam un, visbeidzot, viņa autobiogrāfija —«Sera Artura Ko­nana-Doila atmiņas un piedzīvojumi».

Ir diezgan daudz liecību, ka slavenais privātdetektīvs nebūt nav bijis rakstnieka mīļākais varonis, bet daudzie «Beikerstrītas sērijas» stāsti, pēc paša Konana-Doila domām, nav viņa daiļrades virsotne, par daudz nozīmīgākiem viņš uzskatīja savus vēsturiskos romānus.

A. Konans-Doils dzimis 1859. gada 22. maijā Edinburgā. Viņa tēvs Čārlzs Eltimonts Doils — sīks ierēdnis, taču apdāvināts gleznotājs — agri nomira, un rakstnieka dzīvē liela nozīme bija mātei — Marijai Folijai. Viņa bija apbrīnojama teicēja. Konana-Doila daiļrades pētnieki apgalvo, ka stāstnieka talants viņam nācis mantojumā tieši no mātes un tādējādi Arturs turpinājis Doilu dzimtas tradīcijas. Bet Doilu dzimta ir gan sena, gan ar interesantu vēsturi. Jau Valtera Skota romānu lappusēs sastopami Konana-Doila tālu senču vārdi, mātes tēvocis Deniss Peks komandēja skotu brigādi Vaterlo kaujā, Artura vectēvs Džons Doils bija pazīstams portretists un karikatūrists, bet tēvocis Ričards žurnāla «Punch» mākslinieks un Viljama Tekerija darbu ilustrators. Anglijā izdodamajā «Nacionālo biogrāfiju vārdnīcā» minēti pieci Doilu dzimtas pārstāvji.

A. Konans-Doils dzimis Skotijā, pēc tautības ir Irs, taču ilgi dzīvojis Anglijā un ieaudzis angļu tradīcijās, tāpēc arī viņa liktenis ir visai raibs un, par spīti vēlāk atnākušajai pasaules slavai, ilgu laiku diezgan grūts un pretrunīgs.

No 1869. līdz 1876. gadam viņš mācās jezuītu koledžā Stonherstā (Lankašīras grāfistē). Tas ir drūmākais posms viņa dzīvē. Skolotājs ar pletni rokās — lūk, visspilgtākās atmiņas par šiem gadiem. Vēlāk A. Konans-Doils rakstīja: «No septiņu līdz deviņu gadu vecumam es atrados mūsaina, vienacaina neģēļa varā, kurš bija gluži kā no Dikensa darbu lappusēm izkāpis.»

Jezuītu koledža — vai tas neskan drausmīgi? Džeimss Džoiss romānā «Mākslinieka portrets jaunībā» arī rakstījis par paša piedzī­voto šādā mācību iestādē. Konans-Doils gan mācījās Anglijā, taču arī tur jezuīti kopš ordeņa dibināšanas laikiem daudz progresējuši nebija. Dogmatisms gan pasniegšanas metodēs, gan apgūstamās vielas izvēlē un attieksmē pret audzēkņiem, askētisks dzīves veids un pieticīgs uzturs — tāda bija gan Džeimsa Džoisa, gan Artura Konana-Doila dzīve jezuītu koledžā.

Taču šajos smagajos apstākļos Arturā izšķīlās radošā dzirksts — nebrīves uzjundītā iztēle meklēja izeju. Viņš atcerējās gan no mātes dzirdēto, gan nesen (protams, slepeni) izlasīto rakstnieku Maina Rīda, Valtera Skota u. c. aizraujošos darbus un sāka saviem skolasbiedriem sacerēt un stāstīt pats. Viņa vēstījums varēja ar pārtraukumiem turpināties no dienas dienā, pat veselām nedēļām.

Viņš centās izdomāt šaušalīgus un dramatiskus sižetus, kuros netrūka kautiņu, kaujas ainu, asiņu un varoņdarbu. «Saldumi, ko saņēmu kā balvu, mudināja mani sacerēt arvien tālāk,» Konans-Doils vēlāk ironizēja, «es vienmēr lietišķi vienojos, cik kēksu man pienākas, un tas apliecina, ka man jau kopš bērnības bija lemts kļūt par Literātu biedrības locekli.»

Septiņdesmit sestajā gadā Arturs aizbrauc uz Parīzi, kur satiekas ar savu vectēvoci pa pusei francūzi, pa pusei angli Mišelu Konanu, kurš ir vērā ņemama mākslas žurnāla redaktors. Pastāv uzskats, ka Mišels Konans, pats būdams literāts, bijis cieši pārliecināts par jaunā radinieka literārajām spējām un izšķirīgi ietekmējis Artura vecāku viedokli dēla likteņa izlemšanā. Plāniem par reliģisku karjeru tika pārvilkts krusts.

Te jāpiebilst vēl arī tas, ka Mišelam Konanam nebija mantinieku, un viņš negribēja, lai viņa uzvārds iet zūdībā, tāpēc «atdeva» to Arturam. Kā zināms — viņš nekļūdījās …

No 1876. gada A. Konans-Doils studē Edinburgas universitātē; viņš ir nolēmis kļūt par ārstu un 1881. gadā saņem medicīnas bakalaura diplomu. No 1882. līdz 1890. gadam viņš ir praktizējošs ārsts un sapņo iegūt arī doktora grādu. 1879. gadā žurnālos iznāca viņa pirmie darbi «Saseksas ielejas noslēpums» un «Amerikāņu stāsts». Sie sacerējumi gan ncizpelnījās ievērību un arī paša autora atmiņās netiek pieminēti.

Pēc universitātes beigšanas Konans-Doils apmetas uz dzīvi nelielā piejūras pilsētiņā Sautsijā, kur kādā audumu veikalā par pārdevēju strādā S. Dž. Velss.

Astoņos gados, kurus Sautsijā pavadīja Konans-Doils, Anglija ieguva jaunu medicīnas doktoru, bet visa pasaule — arī rakstnieku Arturu Konanu-Doilu.