ARTURS KLARKS - SUŅA ZVAIGZNĀJS

ARTURS KLARKS, angļu rakstnieks

SUŅA ZVAIGZNĀJS

Trakā riešana vispirms manī radīja tikai īgnumu. Pagrie­zos uz otriem sāniem un pa miegam norūcu:

— Muti ciet, dumjais suns!

Taču snauda ilga tikai mirkli, tūlīt atģidos pavisam, at­guvu apziņu, un reizē ar to radās bailes. Vientulības neprāta bailes.

Baidījos atvērt acis, baidījos ko redzēt. Saprāts man teica, ka neviens suns vēl nav spēris kāju uz šīs svešās pasaules, ka starp mani un Laiku — tā sauca manu suni — ir ceturt- daļmiljona jūdžu telpā, nē, vēl vairāk — pieci gadi laikā.

— Tu esi tikai sasapņojies, — es sev dusmīgi sacīju. — Ne­rīkojies kā idiots, atver acis! Krāsotas sienas, tas ir viss, ko tu ieraudzīsi.

Protams, tā arī bija. Šaurā kabīne tukša, durvis blīvi aiz­vērtas. Biju viens pats ar savām atmiņām, biju neskaidru skumju nomākts, kādas bieži gūst cilvēku savā varā, kad spilgtu sapni aizstāj blāva īstenība. Zaudējuma apziņa bija tik smeldzoša, ka gribējās atkal aizmigt. Labi, ka neļāvos snau­dai: tobrīd aizmigšana man būtu tikpat kā nāve. Taču es to nenoskārtu vēl dažus mirkļus, — veselu mūžību, ko domās pavadīju uz Zemes, tīkodams pēc apmierinājuma pagātnē.

Kur te radusies Laika, to neizdevās noskaidrot, kaut gan observatorijas darbinieki iztaujāja paziņas un es ievietoju vairākus sludinājumus Pasadenas avīzēs. So suni — vien­tuļu, pamestu vilnas kamolu — atradu šosejas malā kādā vasaras vakarā, braukdams uz Palomaru. Man suņi nepa­tika, es vispār nemīlēju dzīvniekus, bet nevar taču pamest nevarīgu, mazu būtni likteņa varā, kuru personificēja straujie automobiļi. Nomākdams riebumu un pukodamies, ka nav līdzi cimdu, paņēmu kucēnu un iemetu bagāžniekā. Nepavisam nevēlējos riskēt ar savas jaunās mašīnas polsterējumu, jo bagāžniekā, man tā šķita, kucēns lielu postu nevarēja no­darīt. Taču biju maldījies.

Apturējis mašīnu pie «Klostera» (astronomu dzīvojamais nams, kur man vajadzēja pavadīt nākamo nedēļu), bez jeb­kādas sajūsmas vērīgi aplūkoju savu atradumu. Vispirms gribēju atdot kucēnu sargam, bet suņuks tobrīd iesmilkstējās un atvēra acis. Viņš skatījās tik nevarīgi, tik paļāvīgi… Vārdu sakot, pārdomāju citādi.

Vēlāk dažreiz to nožēloju, tiesa, tikai uz brīdi. Nemaz pat nenojautu, cik daudz pūliņu var sagādāt augošs suns gan tīšuprāt, gan netīšām. Rēķini par tīrīšanu un lāpīšanu auga; it īpaši cieta manas zeķes un «Astrofizikas Žurnāls». Galu galā Laika iemācījās pieklājīgi uzvesties gan mājās, gan observatorijā; man šķiet, ka viņa vienīgā no visas pasaules suņiem ir bijusi kupolā, kur atrodas divsimt collu platais teleskops. Tur viņa stundām klusi gulēja mierīgā kaktiņā, bet es regulēju teleskopu savā būrītī; Laikai pietika ar to, ka viņa dzirdēja manu balsi. Citi astronomi iemīļoja Laiku, tā­pat kā es (vārdu «Laika» ieteica mūsu fiziķis vecais Ander- sons), taču no paša sākuma tas bija mans suns un neklau­sīja nevienu citu. Jāpiebilst, ka pat man Laika dažreiz pre­tojās.

Tas bija lielisks dzīvnieks, gandrīz tīrasiņu Austrumeiro­pas aitu suns. Laikam šā «gandrīz» dēļ kucēns bija izmests ceļmalā. (Līdz šim vēl dusmojos, tiklīdz to atceros, bet var­būt tas ir veltīgi, jo es taču nezinu, kā viss īsti ir bijis.) Atskaitot divus tumšus plankumus zem acīm, tas bija dū­maini pelēks suns ar mīkstu, zīdainu spalvu. Izslējusi ausis, Laika izskatījās neparasti gudra un vērīga. Apspriežot ar kolēģiem spektru tipus vai zvaigžņu evolūciju, biju gatavs ticēt, ka Laika saprot mūsu sarunas.

Vēl līdz šai dienai nevaru saprast, kāpēc Laika man tik ļoti pieķērās; pat starp cilvēkiem man ir visai maz draugu. Un tomēr, kad pēc ilgākas prombūtnes atgriezos observato­rijā, Laika nezināja aiz priekiem, ko darīt, lēkāja uz pakaļ­kājām, balstīdamās ar priekškājām pret maniem pleciem (tos aizsniegt, tas viņai tīrais nieks), un priecīgā smilkstēšana nemaz nepiederējās Laikas spēcīgajam augumam. Centos uz ilgu laiku neaizbraukt; tālos ceļojumos suni līdzi ņemt ne­varēju, bet īsos braucienos Laika gandrīz vienmēr bija mana ceļabiedre. Suns man bija līdzi arī toreiz, kad devos uz zie­meļiem, lai piedalītos Berklijā tanī nelaimīgajā seminārā.

Mūs uzņēma savā mītnē universitātes laiku draugi. Kaut ari viņi bija loti smalkjūtīgi, taču skaidri nojautu — viņiem nepatīk, ka dzīvoklī ir tik milzīgs dzīvnieks. Apgalvoju mājasmātei un mājastēvam, ka Laika uzvedas nevainojami; ļoti nelabprāt viņi man atļāva turēt suni pa nakti istabā.

— Šonakt no laupītājiem varat nebaidīties, — es teicu.

— Berklijā laupītāju nav, — sekoja atbilde.

Taču nakts vidū man mirkli sāka likties, ka viņi maldīju­šies. Pamodos no niknām rejām un smilkstēšanas; Laika tā bija izturējusies tikai reizi — kad ieraudzīja govi, ko nekad nebija redzējusi, un nesaprata, kas tas tāds par briesmoni. Rādamies nogrūdu segu un steigšus devos no savas istabas tumšajā, svešajā mājā. Galvenais, gribēju nomierināt Laiku, neļaut viņai uzmodināt mājiniekus, ja vien nav par vēlu. Laupītājs, protams, ir jau gabalā. No visas sirds cerēju, ka tā tas būs …

Dažus mirkļus stāvēju uz kāpņu laukumiņa pie spuldžu kontakta … Aizdegt vai neaizdegt? Beidzot uzbļāvu: «Laika, muti ciet!» — un piespiedu pogu; lejā hallē iemirdzējās spoža gaisma.

Suns gluži kā traks skrāpēja durvis un arvien vēl smilk­stēdams rēja.

— Ja tev jātiek ārā, — es dusmīgi sacīju, — tādēļ jau nav jāsaceļ tik liels troksnis!

Nogāju lejā, atvilku durvju aizšaujamo, un Laika gluži kā raķete izdrāzās laukā.

Laiks bija rāms, bez vēja, mēness sirpis cīnījās ar San­francisko miglu. Stāvēdams baltganajā miglā, raudzījos pāri līcim uz pilsētas ugunīm un gaidīju Laiku, lai to krietni sa­rātu. Es arvien vēl gaidīju, kad — jau otro reizi divdesmi­tajā gadsimtā — no snaudas pamodās turienes apakšzemes spēki.

Lai cik tas dīvaini, es nenobijos, vismaz pirmajā mirklī. Atceros, iekām atskārtu draudīgās briesmas, prātā pazibēja divas domas. «Ir nu gan tie ģeofiziķi,» es sev sacīju, «varēja mūs brīdināt par savām aizdomām.» Tūlīt nobrīnījos: «To nu gan nedomāju, ka zemestrīce saistīta ar tik milzīgu troksni!»

Gandrīz tanī pašā mirklī sapratu, ka grūdiens ir ļoti spē­cīgs. Par to, kas norisinājās tālāk, netīk atcerēties. Tikai nā­kamajā dienā glābējiem izdevās mani aizvest: atteicos šķir­ties no Laikas. Skatīdamies uz sabrukušo namu, kura drupās bija gājuši bojā mani draugi, zināju, ka Laikai esmu parādā pateicību par savu dzīvību. Bet vai tad helikoptera pilotu pienākums bija to saprast? Nepārmetīšu pilotiem arī to, ka viņi turēja mani par prātā jukušu, jo starp gruvešiem un apdegušām krāsmatām taču klaiņāja daudz nelaimīgo…

Kopš tā laika neesmu bijis kopā ar Laiku varbūt tikai dažas stundas. Man teica — un es tam labprāt ticu, — ka es arvien mazāk un mazāk interesējoties par cilvēkiem, kaut arī neesmu kļuvis ne vientulis, ne mizantrops. Zvaigznes un Laika aizpildīja visas manas darba stundas un atpūtas brī­žus. Mēs abi ilgi klaiņājām pa kalniem, un tas bija mana mūža vislaimīgākais posms. Apvārsni brīžiem drūmu darīja tikai viena doma: es zināju — Laika to nezināja, — ka mūsu laime drīz beigsies.

Pārvietošana tika organizēta vairāk nekā desmit gadus. Jau sešdesmitajos gados zinātnieki atzina, ka Zeme nav pie­mērota vieta astronomiskai observatorijai. Uz Mēness pat maza gabarīta navigācijas aparātiem ir daudzkārt lielākas iespējas nekā visiem teleskopiem, kas raudzījās kosmosā cauri Zemes atmosfēras tumšajai dūmakai. Bija beigušās Mauntvilsona, Palomaras, Grīničas un citu slavenu obser­vatoriju gaitas. Apmācībai šīs observatorijas vēl derēja, bet pētījumu centrus vajadzēja pārvietot uz kosmosu.