Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

DELFĪNU SALA

A.Klarks

Džonijs Klintons gulēja, kad lidojošais ku­ģis traucās pa ieleju, slīdēdams gar veco sienu uz sava gaisa spilvena. Svilpjošā rē­koņa nakts tumsā zēnu netraucēja — viņš to bija dzirdējis gandrīz visu mūžu. Jebku­ram divdesmit pirmā gadsimta zēnam šī skaņa likās kaut kas maģisks, tā stāstīja par tālām zemēm un savādām kravām, ko pār­vadāja pirmie kuģi, kas vienlīdz viegli pār­vietojās pa sauszemi un ūdeni.

Nē, pazīstamais izplūstošo gaisa strūklu troksnis Džoniju nespēja uzmodināt, lai gan tas varē'a atspoguļoties viņa saDņos. Bet nu kuģis pēkšņi bija apstājies Starpkontinentālās 21. maģistrāles vidū. Ar to pietika, lai zēns uzlēktu gultā sēdus, berzētu acis un saspring­ti ieklausītos naktī. Kas gan varēja būt no­ticis? Vai tiešām viens no liela'iem laineriem varēia būt apstājies šeit, četrsimt jūdžu no tuvākās pieturas?

Bija tikai viena iespēja to noskaidrot. Džonijs brīdi vilcinājās, nevēlēdamies izjust ziemas aukstumu. Tad viņš sadūšojās, apņēma segu ap pleciem, klusi pavēra logu un izkāpa uz balkona.

Bija skaista, spirdzinoša nakts, gandrīz pilnais mēness izgaismoja katru snaudošās ainavas detaļu. Džonijs nevarēja saredzēt barjeru no mājas dienvidu puses, bet, tā kā balkons stiepās visapkārt senatnīgajai celtnei, viņš uz pirkstgaliem dažās sekundēs bija nokļuvis ziemeļu pusē. Sevišķi piesardzīgi viņš gāja gar krustmātes un radinieku guļamistabām, jo zināja, kas notiks, ja pamodīsies tie.

Taču māja gulēja dziļā miegā, un neviens no Džonija nepatīkamajiem radiniekiem nepamodās, kad viņš zagās gar to logiem. Tad viņš tos pilnīgi aizmirsa, jo pārliecinājās, ka tas, ko viņš dzirdējis, nav sapnis.

Lidojošais kuģis bija novirzījies no trases un, prožektoriem degot, gulēja zemē dažus simtus jardu no maģistrāles. Džonijam likās, ka tas ir nevis pasažieru laineris, bet preču kuģis, jo tam bija tikai viens novērošanas klājs, kas aizņēma tikai dalu no piecsimt pēdu garā kuģa korpusa. Kuģis atgādināja zēnam milzu gludekli, tikai gludeklim gareniski piestiprinātā roktura vietā tam šķērsām pāri, apmēram garuma trešdaļas attālumā no priekšgala, stiepās plūdlīnijas formas komandtilts. Virs tā nepārtraukti iedegās un nodzisa sarkana signāluguns, brīdinot citus kuģus, kas varēja tuvoties pa šo ceļu.

«Ar to kaut kas ir noticis,» domāja Džonijs. «Interesanti, cik ilgi kuģis te uzkavēsies? Vai nenoskriet lejā un to labi neaplūkot?» Viņš nekad nebija redzējis lidojošo kuģi pavisam tuvu, vismaz stāvošu ne. Un neko lielu ari nevar saredzēt, kad tie aizdārd garām ar trīssimt jūdžu ātrumu stundā.

Viņam nevajadzēja daudz laika, lai izlemtu. Pēc desmit minūtēm, steidzīgi uzvilcis savas siltākās drēbes, zēns klusi atbultēja sētas durvis. Izejot saltajā naktī, viņam pat prātā neienāca, ka viņš iziet no mājām pēdējo reizi. Un, ja arī viņš to zinātu, tomēr nenožēlotu.

Jo tuvāk kuģim Džonijs gāja, jo milzīgāks tas likās. Tomēr tas nebija viens no tiem simttūkstoštonnīgajiem naftas vai labības transportkuģiem, kas dažreiz svilpdami drāzās caur ieleju, — tā tilpums droši vien bija tikai piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši tonnu. Pāri tā priekšgalam stiepās nedaudz padzi-sis uzraksts «Svētā Anna. Brazīlija». Pat mēness gaismā Džonijs skaidri redzēja, ka kuģi būtu vēlams no jauna nokrāsot un vispār uzkopt. Ja mašīnas bija tādā pašā stāvoklī kā salāpītais un noplukušais korpuss, tad ar to arī varēja izskaidrot šo sarakstā neparedzēto apstāšanos.

Džonijs staigāja ap ķezā nokļuvušo bries­moni, bet nemanīja ne mazāko dzīvības zīmju. Tomēr tas zēnu nepārsteidza, jo preču kuģi bija lielā mērā automatizēti un šādas tonnāžas kuģi droši vien apkalpoja mazāk nekā ducis vīru. Ja šis pieņēmums būtu pa­reizs, tad viņi noteikti ir sapulcējušies ma- šīntelpā un pūlas atrast kļūmi.

Tagad, kad «Svēto Annu» vairs nebalstīja gaisa strūklas, tā gulēja uz lielām, plaka­nām peldkamerām, kas palīdzēja kuģim tu­rēties virs ūdens, ja gadījās nolaisties jūrā. Tās apjoza korpusu un rēgojās virs zēna kā pārkārušās sienas. Dažās vietās pa šīm sie­nām varēja uzkāpt, jo korpusa padziļināju­mos bija pakāpieni un turekļi, kas veda uz ieejas iūkām apmēram divdesmit pēdu aug­stumā virs zemes.

Džonijs domīgi vēroia šīs atveres. Pro­tams, tās droši vien bija ciet. Bet kas gan notiktu, ja viņš uzkāptu uz klāja? Katrā ziņa viņš pagūtu diezgan daudz apskatīt, pirms apkalpe viņu notvertu un izsviestu ārā. Ta bija vienreizēja izdevība, un viņš nekad sev nepiedotu, ja palaistu to garām …

Zēns vairs nevilcinājās un kāpa augšup pa tuvākajām kāpnēm. Apmēram piecpa­dsmit pēdu augstumā viņam iešāvās prātā cita douia, un viņš uz brīdi apstājās.

Bija par vēlu — viņa liktenis biia izlemts. Lielā lokveida siena, pie kuras Džonijs bija piekļāvies kā muša, bez jebkāda brīdināiuma pēkšņi sāka vibrēt. Nakts klusumu pāršķēla gaudojošs rēciens, it kā vienlaikus būtu sā­kuši plosīties tūkstoš viesuļu. Pavēries lejup, zēns redzēja, kā, «Svētajai Annai» smagi pa­ceļoties gaisā, no kuģa apakšas ar draus­mīgu spēku tiek izsviestas zemes pikas, ak­meņi un zāles kušķi. Atpakaļceļa vairs ne­bija — gaisa strūklas aiznestu viņu pro­jām kā spalviņu vētrā. Vienīgā izeja — rāp­ties augšup, tikt iekšā kuģi, pirms tas sācis kustēties. Džonijs neiedrošinājās pat domāt par to, kas notiks, ja lūka būs aizslēgta.

Zēnam tomēr laimējās. Viņš sataustīja tu­rekli vienā līmenī ar metāla durvīm, kas at­vērās uz iekšpusi, uz blāvi apgaismotu gai­teni. Brīdi vēlāk, atviegloti nopūties, Džonijs jau bija drošībā kuģī. Aizverot durvis, viņš izdzirdēja, ka gaisa strūklu rēkoņa pāriet at­tālam pērkonam līdzīgā dunoņā, un tai pašā mirklī sajuta, ka kuģis sakustas. Sākās Džo- nija ceļojums pretī nezināmajam.

Sākumā zēns izbijās, bet tad atskārta, ka nav par ko raizēties. Viņam taču tikai jāno­kļūst uz komandtilta, jāpaskaidro, kas noti­cis, un nākamajā pieturā viņu izsēdinās. Po­licija dažās stundās nogādās viņu mājās.

Mājās? Bet viņam taču īstenībā nemaz ne­bija māju, nebija vietas, kur viņš tiešām būtu piederīgs. Pirms divpadsmit gadiem abi četr­gadīgā Džonija vecāki bija gājuši bojā aviā­cijas katastrofā, un kopš tā laika viņš dzī­voja pie mātes māsas. Krustmātei Martai bija sava ģimene, un viņa nebūt nepriecājās par tās pieaugumu. Stāvoklis nebija tik slikts, kamēr vēl bija dzīvs apaļais, jautrais tēvocis Džeimss, bet nu viņš bija miris, un Džonijs arvien skaidrāk saprata, ka ir svešinieks krustmātes mājā.

Tātad — kādēļ lai viņš atgrieztos, vismaz kamēr apstākļi nespieda to darīt? Otrreiz šāda izdevība taču vairs neradīsies, un, jo vairāk zēns par to domāja, jo vairāk viņam likās, ka pats liktenis ir parūpējies par viņu. Viņš tomēr sekos šim aicinājumam!

Vispirms vajadzēja atrast kādu vietiņu, kur paslēpties. Tas nevarētu sagādāt grūtības tik lielā kuģī, bet par nelaimi Džonijs nezināja «Svētās Annas» telpu izkārtojumu un varēja nejauši uzdurties kādai apkalpes telpai. Droši vien visprātīgākais bija uzmeklēt kravas telpu, jo maz ticams, ka brauciena laikā kāds varētu tur ieiet.

Juzdamies kā kramplauzis, zēns sāka iepa­zīties ar kuģa iekšieni un drīz vien pilnīgi apmaldījās. Likās, ka viņš iau jūdzēm klīdis pa vāji apgaismotiem gaiteņiem un ejām, augšup un lejup pa vertikālām un spirāl­veida kāpnēm, gar lūkām un durvīm ar no­slēpumainiem uzrakstiem. Reiz viņš sadūšo­jās atvērt durvis ar uzrakstu «Galvenā mašīntelpa». Ļoti lēni pavēris durvis, Džonijs ieraudzīja plašu telpu, ko gandrīz pilnīgi aizņēma turbīnas un kompresori. Par cilvēku resnāki gaisa vadi stiepās no griestiem cauri grīdai, un zēnam ausīs griezās spalga skaņa — likās, it kā trakotu simtiem viesuļu. Telpas pretējā siena bija noklāta ar mērinstrumen­tiem un kontrolskalām, un trīs vīri pētīja tās tik saspringti, ka Džonijs savā novērošanas postenī jutās pilnīgi drošs. Viņus no zēna šķīra katrā ziņā vairāk nekā piecdesmit pēdu, un nez vai viņi ievēroja, ka durvis pa­vērtas par pāris collām. .