Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Tagad, — sieviete noteica, nolikdama termometru, — es tevi liķšu gulēt, un, kad tu pamodīsies, sāpes būs pārgājušas. Bet vai tu vispirms nepateiktu man savu adresi, lai mēs varētu piezvanīt tavai ģimenei?

Par spīti apdegumiem Džonijs sastinga. Pēc visa pārdzīvotā viņš nebūt nebija noska­ņots ar nākamo kuģi doties mājās.

— Man nav ģimenes, — viņš atcirta. — Es nevēlos nevienam neko ziņot.

Masas uzacis pacēlās par veselu collu.

— Hm, — viņa skeptiski norūca. — Labi, tādā gadījumā es tev tūlīt iedošu miega zāles.

— Acumirkli, — Džonijs teica. — Sakiet, lūdzu, — kur es atrodos? Vai Austrālijā?

Māsa brīdi vilcinājās, lēni lejot mērglāzē bezkrāsainu šķidrumu.

— Jā un nē, — viņa atteica. — Sī ir Aus­trālijas teritorija, lai gan atrodas simt jūdžu no kontinenta. Tu esi uz vienas no Lielā Bar­jeru rifa salām un vari būt laimīgs, ka esi to sasniedzis. Norij šo te — tas nav sevišķi pretīgs.

Džonijs savieba seju, bet māsa bija teikusi taisnību. Norijis zāles, viņš uzdeva vēl vienu jautājumu:

— Kā šo vietu sauc?

Māsa pie sevis pasmējās, un tas skanēja kā attāls, garāmejošs pērkona negaiss.

— Tev vajadzētu zināt, — viņa teica. Zāles laikam bija ļoti iedarbīgas, jo Džonijs tikko sadzirdēja viņas vārdus un tad atkal iegrima bezsamaņā.

— Mēs to saucam par Delfīnu salu.

Kad Džonijs pamodās nākamo reizi, viņš jutās pastīvs, bet dedzinošā sajūta bija zu­dusi. Viņš bija zaudējis pusi ādas un dažas dienas mainija to kā čūska.

Māsa, kura bija teikusi, ka viņu sauc par Tesiju un ka viņa esot no Tongas salas, uz­mundrinoši vēroja, kā zēns notiesā bagātīgo maltīti — olas, konservētu gāju un tropu aug­ļus. Pēc tam viņš jutās gatavs uz visu un de­dzīgi vēlējās tūlīt sākt pētīšanu.

— Neesi tik nepacietīgs, — teica māsa Te- sija, — laika taču ir tik daudz. — Viņa rak­ņājās pa drēbju kaudzi, meklēdama zēnam piemērotas bikšeles un kreklu. — Uzlaiko šos. Ņem šo cepuri arī. Izvairies no saules, kamēr nebūsi kā nākas iededzis, citādi drīz vien at­kal nokļūsi šeit, un tad es būšu ļoti dusmīga.

— Es būšu piesardzīgs, — Džonijs apso­līja. Viņš sprieda, ka būtu ārkārtīgi slikti sa­dusmot māsu.

Viņa iebāza mutē divus pirkstus un grie­zīgi iesvilpās, un pēc šī signāla gandrīz acu­mirklī parādījās sīka meitenīte.

— Te ir tavs delfīnu zēns, Annij, — teica rnāsa. — Aizved viņu uz kantori — doktors gaida.

Džonijs sekoja meitenītei pa sadrumstalotu kora|ļu gabalu taciņām, kas mežonīgi kar­stajā saulē spīdēja žilbinošā baltumā. Viņi līkumoja starp lieliem, ēnainiem kokiem, kas drīzāk atgādināja ozolus, tikai to lapas bija vairākas reizes lielākas. Zēns jutās nedaudz vīlies — viņš vienmēr bija domājis, ka tropis­kās salas ir apaugušas ar palmām.

Drīz šaurais ceļš pārgāja plašā klajumā un Dzor\i]a priekšā iznira grupa vienstāva be­tona ēku, kuras savā starpā savienoja slēgtas alejas. Dažām ēkām bija lieli logi, pa kuriem varēja re'dzēt strādājam ļaudis, citas bija bez logiem, un likās, ka tajās atrodas mašīnas, jo uz tām veda caurules un kabeļi.

Džonijs sekoja savai mazajai pavadonei augšup pa galvenās ēkas pakāpieniem. Ejot gar logiem, zēns ievēroja, ka iekšā strādājošie ziņkāri aplūko viņu. Tas viņu nepārsteidza, ja ņem vērā, cik neparasti viņš šeit bija iera­dies. Dažreiz Džonijam likās, ka šis savādais ceļojums ir tikai viņa iztēles auglis, — tas šķita pārāk fantastisks, lai būtu īstenība. Un vai tiešām šo vietu sauca par Delfīnu salu, kā māsa Tesija bija paskaidrojusi? Tā gan būtu nedzirdēta sagadīšanās.

Viņa pavadone, kas acīm redzot bija pārāk kautrīga vai arī pārāk godbijīga, lai kaut ko teiktu, pazuda, tikko bija pievedusi zēnu pie durvīm ar uzrakstu «Dr. Keits, direktora pa­līgs». Džonijs pieklauvēja, nogaidīja, kamēr no iekšpuses atskan «Iekšā!», un iegāja lielā kabinetā ar kondicionētu gaisu, kur pēc āra svelmes bija atspirdzinoši vēss.

Doktors Keits bija vīrietis pāri četrdesmit gadiem un atgādināja koledžas profesoru. Kaut gan viņš sēdēja pie rakstāmgalda, Džo­nijs ievēroja, ka doktors ir neparasti garš un izstīdzējis; viņš bija arī pirmais baltais, ko zēns sastapa salā.

Doktors norādīja uz krēslu un nedaudz caur degunu teica:

— Sēsties, dēliņ.

Džonijam nepatika, ka viņu sauc par dēliņu, nepatika arī doktora austrāliešu akcents, ko zēns nekad tuvumā nebija dzirdējis. Tomēr viņš ļoti pieklājīgi pateicās, apsēdās un gai­dīja, kas būs tālāk.

Sekoja kaut kas gluži negaidīts.

— Varbūt tu vispirms mums pastāstītu, — teica doktors Keits, — kas ar tevi notika pēc tam, kad nogrima «Svētā Anna»?

Džonijs blenza viņā ar atplestu muti, juz­dams, ka sabrūk visi viņa plāni. Tie gan bija izstrādāti tikai pa pusei, bet viņš vismaz bija cerējis kādu laiku izlikties par avarējušu matrozi, kam zudusi atmiņa. Bet, ja viņi zina, kā viņš ceļojis, tad zina arī, no kurienes viņš ir, un, bez šaubām, nekavējoties nosūtīs viņu uz mājām.

Džonijs nolēma nepadoties bez cīņas.

— Es neko nezinu par «Svēto …» — kā viņu sauc, — viņš nevainīgi atbildēja.

— Nemēģini mūs piemānīt, dēliņ. Kad tu izpeldēji malā tik neparastā veidā, mēs, da­biski, sazinājāmies pa radio ar krasta apsar­dzi un apjautājāmies, vai nav pazudis kāds kuģis. Viņi mums paziņoja, ka lidojošā preču kuģa «Svētā Anna» apkalpe ieradusies Bris- benas ostā un stāstījusi, lea viņu kuģis nogri­mis apmēram simt jūdzes uz austrumiem. To­mēr viņi apgalvoja arī, ka izglābti visi, pat kuģa kaķis.

Tā nu likās, ka «Svētās Annas» versija būtu izslēgta, līdz mums ienāca prātā spožā ideja, ka tu varētu būt «zaķis». Pēc tam at­lika tikai ar policijas palīdzību izsekot «Svē­tās Annas» maršrutu.

Doktors uz brīdi apklusa, paņēma no galda mežrozes koka pīpi un sāka to pētīt, it kā re­dzētu šo priekšmetu pirmo reizi. Nu Džonijs nosprieda, ka doktors Keits gluži vienkārši spēlējas ar viņu, un zēna sākotnējā nepatika pret viņu vēl vairāk pieauga.

— Tu būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudz zēnu vēl joprojām bēg no mājām, — nepatī­kamā balss turpināja. — Tikai pēc vairākām stundām kļuva zināms, kurš no viņiem esi tu. Un, kad mēs izsaucām tavu krustmāti Martu, viņa, man jāsaka, nelikās esam diez­ko pateicīga. Es sevišķi nenosodu tavu aiz­bēgšanu.

Varbūt doktors Keits galu galā nemaz ne­bija tik slikts?

— Ko jūs esat nodomājuši darīt ar mani tagad, kad esmu šeit? — Džonijs vaicāja. Sa­traukts viņš juta, ka no vilšanās un zuduša­jām cerībām balss tikko manāmi trīc un ka nav tālu līdz asarām.

— Šobrīd mēs neko daudz nevaram da­rīt, — doktors teica, uzreiz no jauna pamodi­not zēnā cerību. — Mūsu kuģis ir aizbraucis pāri uz kontinentu un līdz rītam atpaka) ne­būs. Pēc tam tas brauks atkal tikai pēc nedē­ļas, tā ka vari rēķināties ar to, ka astoņas die­nas tev būs jāpavada šeit.

Astoņas dienas! Laime vēl nebija pagrie­zusi Džonijam muguru. Šajā laikā daudz kas varēja notikt un notiks arī!

Pusstundu Džonijs aprakstīja savu brau­cienu no kuģa vraka, bet doktors Keits izda­rīja piezīmes un uzstādīja jautājumus. Likās r ka nekas šajā stāstā viņu nepārsteidz, un, kad zēns bija beidzis, doktors izņēma no rak­stāmgalda atvilktnes kaudzi fotogrāfiju. Tie bija delfīnu attēli, un Džonijs pirmo reizi re­dzēja tik milzīgu dažādību.