Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Džoniju interesēja, cik ilgi delfīni tā tur­pinās, bet vēl nemanīja ne mazākās atslā­buma pazīmes. Šad un tad kāds no delfīniem atstāja plostu, un tā vietā nekavējoties stā­jās cits, tā ka ātrums nemazinājās. Lai gan bija grūti aoteikt ātrumu, ar kādu plosts tika stumts, zēnam likās, ka tas ir apmēram pie­cas jūdzes stundā. Toties nebija zināms, vai viņš peld uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem, jo pēc saules, kas atradās gandrīz tieši virs galvas, to nekādi nevarēja noteikt.

Nedaudz vēlāk Džonijs atklāja, ka virzās uz rietumiem, jo saule slīdēja lejā viņam priekšā. Zēns priecājās par tuvojošos nakti un nevarēja vien sagaidīt tās vēsumu pēc svelmējošās dienas. Tagad viņam ārkārtīgi slāpa; lūpas bija izkaltušas un saplaisāju­šas, un, lai gan milzīgais ūdens daudzums visapkārt sagādāja ciešanas, viņš tomēr sa­prata, ka to ir bīstami dzert. Slāpes bija tik stipras, ka Džonijs nemaz nejuta izsal­kumu, — pat ja viņam būtu kas ēdams, viņš nespētu norīt nevienu kumosu.

Saule rietēja, grimstot zeltainās un sarka­nās liesmās, un tas sniedza zēnam brīniš­ķīgu atvieglojumu. Delfīni joņoja tālāk uz rietumiem zvaigžņu un uzlēcošā mēness gais­mā. Džonijs aplēsa, ka, ja tā turpināsies visu nakti, tie būs aiznesuši viņu gandrīz simt jūdzes. Delfīniem noteikti bija kāds mērķis, bet kas gan tas varēja būt? Zēnam uzausa ce­rība, ka netālu jābūt zemei un nezināma iemesla dēj šie draudzīgie un saprātīgie ra­dījumi nes viņu uz krastu. Bet viņš nespēja iedomāties, kādēļ gan viņiem tas viss būtu bijis jāuzņemas.

Šī bija garākā nakts, kādu vien Džonijs varēja atcerēties, jo slāpes pieņēmās un ne­ļāva aizmigt. Zēna ciešanas vēl palielināja tas, ka pa dienu viņš bija saulē stipri apde­dzinājies un tagad visu laiku grozījās un locījās, velti pūlēdamies novietoties ērtāk. Lie­lākoties viņš gulēja uz muguras, palicis apakšā drēbes, lai aizsargātu sāpīgās vie­tas, kamēr mēness un zvaigznes mokoši lēni šķērsoja debess jumu. Dažreiz no rietumiem uz austrumiem aizslīdēja^ pavadoņa spožā signāluguns, pretējā virzienā un daudz āt­rāk par jebkuru zvaigzni. Varēja sajukt prā­tā, zinot, ka tur augšā, kosmiskajās stacijās, ir ļaudis un instrumenti, ar kuriem varētu viegli viņu atrast, ja vien pameklētu. Bet vi­ņiem, protams, nebija nekāda iemesla to da­rīt.

Beidzot mēness norieteja, un neilgaja pirmsausmas tumsā jūra atkal sāka fosfo- rescēt. Graciozos, lieliskos plūdlīnijas ķerme­ņus visapkārt plostam ietvēra ugunīgas kon­tūras; laiku pa laikam kāds izšāvās no ūdens, un tā lēciena trajektorija atgādināja naktī mirdzošu varavīksni.

Šoreiz Džonijs nepriecājās par rītausmu: tagad viņš zināja, cik nožēlojams ir viņa patvērums no tropiskās saules. Zēns atkal uz­cēla savu mazo telti, palīda zem tās un pū­lējās nedomāt par dzeršanu.

Tas bija neiespējami. Bieži vien Džonijs pieķēra sevi iztēlojamies vēsa piena malkus, atdzesētas augļu sulas glāzes, ūdeni, kas vi­zuļojošām šaltīm šļācas no strūklakas. To­mēr viņš atradās uz plosta ne vairāk kā trīs­desmit stundu; cilvēki ir palikuši dzīvi, ciez­dami ūdens trūkumu daudz ilgāk.

Vienīgais, kas kaut cik uzturēja zēna gara­stāvokli, bija viņa pavadoņu noteiktība un enerģija. Bars joprojām traucās uz rietu­miem, stumjot plostu ar to pašu ātrumu. Džonijs vairs nelauzīja galvu par delfīnu no­slēpumaino rīcību; gan jau tas ar laiku no­skaidrosies, bet varbūt arī ne!

Vēlā rītā zēns pirmo reizi ieraudzīja zemi. Ilgu laiku viņš baidījās, ka tas varētu būt ti­kai mākonis pie apvāršņa. Bet, ja tā, tad kā­pēc tas bija vienīgais un kāpēc gan tas nekus­tīgi rēgojās priekšā? Viņš vairs nešaubījās, ka tā ir sala, kaut gan likās, ka tā turas gaisā virs ūdens, un tās kontūras uz debess fona siltā gaisa plūsmās ņirbēja un vibrēja.

Stundu vēlāk Džonijs jau skaidri saskatīja salu. Tā bija gara un zema, pilnīgi apaugusi kokiem. Salu apjoza šaura pludmale ar žil­binoši baltām smiltīm. Aiz pludmales, likās, bija loti plats, sekls rifs, jo vismaz jūdzi tālu jūrā varēja redzēt baltu bangu līniju.

Pirmajā acumirklī Džonijs neredzēja ne­kādu dzīvības pazīmju, bet tad sev par lielu atvieglojumu beidzot pamanīja tievu dūmu strūkliņu vijamies virs kādas koka ēkas. Ja jau šeit ir dūmi, tātad ir arī cilvēki — un ūdens, pēc kura tā ilgojās viss zēna ķer­menis.

Kad Džoniju no krasta šķīra vēl dažas jū­dzes, viņš pēkšņi sajuta spēcīgu grūdienu; delfīni pagriezās sāņus,- it kā taisīdamies peldēt garām zemei, kas tagad bija tik tuvu. Tad zēns saprata, kādēļ dzīvnieki tā dara.

Rifs bija pārāk liels šķērslis, viņi gatavojās to apiet un piepeldēt salai no otras puses.

Sis manevrs ilga vismaz stundu, bet Džo- nija prāts bija mierīgs, zinot, ka drīz viņš būs drošībā. Plostam un tā nenogurstošajam es­kortam tuvojoties salas rietumu krastam, zēns vispirms ieraudzīja nelielu noenkurotu kuģu grupu, tad dažas zemas, baltas ēkas un barakas, starp kurām kustējās tumšādaini cilvēki. Uz šā vientuļā zemes gabaliņa Klusā okeāna vidū bija diezgan plaša sabiedrība!

Beidzot tomēr delfīni likās nedaudz vilci­nāmies, un Džonijam radās iespaids, ka tie nevēlas iepeldēt seklajā ūdenī. Lēni aizstū­muši plostu garām noenkurotajiem kuģiem, dzīvnieki pagriezās atpakaļ, it kā sacīdami: «Tālāk tiec galā pats!»

Džonijs juta nepārvaramu vēlēšanos pa­teikties, bet mute bija pārāk izkaltusi, lai ru­nātu. Viņš lēni norausās no plosta ūdenī, kas šeit sniedzās tikai līdz jostas vietai, un sāka brist uz krastu.

Pa pludmali šurp skrēja ļaudis, taču viņi varēja pagaidīt. Džonijs pagriezās pret skaistajiem, varenajiem dzīvniekiem, kuri vi­ņam bija likuši veikt šo neticamo ceļojumu, un pateicīgi māja tiem ardievas. Delfīni jau griezās atpakaļ, uz mājām, uz atklātās jūras dziļajiem ūdeņiem.

Pēkšņi ar viņa kājām notika kaut kas dī­vains, un, Džonijam triecoties pret zemi, del­fīni, saka un viss pārējais izgaisa no viņa apziņas.

Džonijs pamodās zemā gultā kādā ļoti tīrā istabā ar baltām sienām. Viņam virs galvas dūca ventilators, un caur aizkariem spiedās iekšā gaisma. Vienīgās mēbeles istabā bija niedru krēsls, neliels galds, kumode un maz­gājamā bļoda. Pat tad, ja nebūtu jūtama vājā dezinfekcijas smarža, viņš saprastu, ka atrodas slimnīcā.

Zēns piecēlās gultā sēdus un tūlīt sāpēs ievaidējās. Likās, ka viņš viss deg. Palūko­jies uz savu ķermeni, Džonijs ievēroja, ka āda ir iekaisusi, sarkana un lobās nost lie­lām plēksnēm. Acīm redzot viņš jau bija sa­ņēmis medicīnisko palīdzību, jo stiprāk ap­degušās vietas bija bagātīgi klātas ar baltu ziedi.

Džonijs vairs nemēģināja piecelties, vis­maz kādu laiku, un atkal, negribot iekliegda­mies, atkrita atpakaļ gultā. Šai brīdī atvērās durvis un ienāca milzīga auguma sieviete. Viņas rokas atgādināja baļķus, un arī viss pārējais bija tikpat masīvs. Sieviete noteikti svēra vismaz divsimt piecdesmit mārciņas, tomēr viņa nebija slimīgi resna — viņa bija vienkārši liela.

— Nu, jaunais cilvēk? — viņa ierunā­jās. — Kādēļ tāds troksnis? Es nekad ne­biju dzirdējusi tādu brēku nieka saules apde­guma dēļ.

Sievietes platajā šokolādes krāsas sejā

atplauka plats smaids, īstajā laikā, lai Džo­nijs atturētos no īgnas atbildes. Viņš izmo­cīja vārgu smaidu un ļāva, lai viņa pārbau­da pulsu un izmēra temperatūru.