Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Acīm redzot viņi noturēja apspriedi, iz­skaidrodamies lielākoties ar zīmēm, jo šajā troksnī nebija iespējams sarunāties. Džonijs drīz noprata, ka tas drīzāk ir strīds nekā ap­spriede, jo sarunu pavadīja enerģiski žesti, vīri rādīja uz mēraparātiem un raustīja ple­cus. Beidzot viens no viņiem pacēla rokas, it kā gribētu teikt: «Es mazgāju rokas nevai­nībā,» — un cēli izsoļoja no mašīntelpas. Zēns nosprieda, ka uz «Svētās Annas» viss nebūt nav kārtībā.

Mazliet vēlāk viņš atrada paslēptuvi. Tā bija neliela noliktava, apmēram divdesmit kvadrātpēdu platībā, pieblīvēta ar kravu un bagāžu. Ievērojis, ka krava adresēta dažā­dām vietām Austrālijā, Džonijs saprata, ka te viņš būs drošībā, kamēr kuģis aizvedīs viņu tālu tālu projām no mājām. Nevienam taču nevarēja rasties vajadzība šeit ienākt, pirms kuģis nebūs šķērsojis Kluso okeānu un nonācis otrā puslodē.

Zēns izbrīvēja nedaudz vietas starp kas­tēm un saiņiem un, atviegloti nopūties, apsē­dās, atbalstīdamies ar muguru pret lielu kasti ar uzrakstu «Bundaberg Chemical Pty». [1]

Viņš sāka domāt, ko gan varētu nozīmēt «Pty», un nebija vēl atšifrējis, ka tas nozīmē «īpašums», kad viņu pieveica pārciestais uz­traukums un nogurums, un zēns aizmiga uz cietās metāla grīdas.

Kad Džonijs atmodās, kuģis stāvēja; to varēja uzreiz noprast pēc klusuma. Arī vib­rācija bija norimusi. Viņš palūkojās pulk­stenī un secināja, ka pavadījis uz kuģa jau piecas stundas. Šajā laikā «Svētā Anna» viegli varēja būt veikusi tūkstoš jūdzes — protams, ja nekur nav notikusi vēl kāda ne- paredzēta apstāšanās. Iespējams, ka kuģis sasniedzis vienu no lielajām Klusā okeāna piekrastes ostām un, tikko būs uzņemta krava, dosies jūrā.

Džonijs saprata — ja viņu tagad noķer, piedzīvojumam beigas. Labāk palikt paslēp­tuvē, līdz kuģis atkal būs devies ceļā un at­radīsies kaut kur tālu okeānā. Maz ticams, ka tas griezīsies atpakaļ, lai izsēdinātu seš­padsmitgadīgu bezbiļetnieku.

Bet zēns bija izsalcis, un viņam gribējās dzert; agri vai vēlu vajadzēja dabūt kaut ko ēdamu un dzeramu. «Svētā Anna» varēja uz­kavēties šeit dienām ilgi, un tādā gadījumā bads piespiestu Džoniju atstāt paslēptuvi…

Viņš nolēma nedomāt par ēšanu, bet tas bija grūti, jo tieši pašreiz bija pienācis bro­kastlaiks. Džonijs centās sev iestāstīt, ka sla­veniem piedzīvojumu meklētājiem un pētnie­kiem bijis jāpanes nesalīdzināmi lielākas grū­tības.

Par laimi «Svētā Anna» uzkavējās šajā ne­zināmajā ostā tikai stundu. Tad sev par lielu atvieglojumu Džonijs sajuta, ka grīda sāk vibrēt, un izdzirdēja attālu spiedzošu gaisa strūklas skaņu. Viņš nepārprotami sajuta, ka kuģis ceļas augšup, pēc tam sekoja grūdiens, tam uzsākot kustību. Divāš stundās kuģim jābūt krietni tālu okeānā, ja vien viņa aprē­ķini bija pareizi, un šī tiešām bija pēdējā sauszemes pietura.

Šīs divas stundas zēns gaidīja, cik pacie­tīgi vien spēja; tad viņš nosprieda, ka nu var droši rādīties apkalpei. Nedaudz satraukts viņš devās meklēt cilvēkus un, protams, kaut ko ēdamu.

Tomēr tas nebija tik viegli, kā Džonijs bija iedomājies. Ja no ārpuses «Svētā Anna» bija likusies liela, tad no iekšpuses tā savos apmēros šķita gluži bezgalīga. Izsalkums kļu­va arvien mocošāks, bet nekur nemanīja dzī­vības zīmes.

Drīz zēns tomēr atrada kaut ko, kas viņu zināmā mērā uzmundrināja. Tā bija neliela lūka, pa kuru Džonijs varēja pirmo reizi pa­lūkoties uz ārpasauli. Lai gan viņš neko lielu nesaredzēja, tomēr tas bija gluži pie­tiekami. Visapkārt, cik tālu vien sniedza ska­tiens, pletās nemierīgs, bezgalīgs pelēka ūdens klajš. Ne miņas no sauszemes — tikai ūdens, kas milzīgā ātrumā traucās zem viņa.

Džonijs pirmo reizi redzēja okeānu. Visu dzīvi viņš bija pavadījis tālu no jūras, Ari­zonas tuksneša eksperimentālajās bezaug- snes kultūru fermās un Oklahomas jaunajos mežos. Redzēt tik daudz nevaldāma un neie­robežota ūdens bija brīnišķīgi un reizē maz­liet baismīgi. Zēns ilgi stāvēja pie lūkas, cenzdamies aptvert faktu, ka viņš tiešām traucas projām no dzimtenes, uz zemi, par kuru viņš nezināja neko. Tagad, protams, bija par vēlu kaut ko grozīt…

Pārtikas jautājums atrisinājās gluži ne­gaidot, kad Džonijs uzdūrās kuģa glābšanas laivai. Divdesmit piecas pēdas garā, pilnīgi slēgtā motorlaiva bija noslēpta zem korpusa sektora, ko varēja atvērt kā plašu logu. Laiva bija iekārta starp diviem nelieliem ce­ļamkrāniem, kas nepieciešamības gadījumā nolaistu to ūdenī.

Džonijs nevarēja noturēties, neiekāpis ma­zajā laivā, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija aizslēdzama kaste ar uzrakstu «Neaiz­skaramais krājums». Brīdi zēns cīnījās ar sirdsapziņu, bet pusminūti vēlāk jau grauza cepumus un konservētu gaļu. Piedevām viņš vēl padzērās ūdeni, kam gan bija diezgan manāma rūsas piegarša, un beidzot jutās daudz labāk. Brauciens gan nebūs nekāds ērtais, tomēr tagad tā grūtības būs vieglāk pārvaramas.

Šis atklājums lika Džonijam mainīt rīcī­bas plānu. Nebija vairs nekādas vajadzības sevi atklāt; viņš varēja palikt paslēptuvē visu ceļojuma laiku un beigās, ja palaimē­tos, nepamanīts atstāt kuģi. Ko darīt pēc tam, zēnam nebija ne jausmas, bet Austrā­lija taču bija liela, un viņš bija pārliecināts, ka kaut kā jau tiks galā.

Nonācis atpakaļ slēptuvē ar pārtikas krā­jumu divdesmit stundām (viņam likās, ka ilgāk ceļojums nevilksies), Džonijs pūlējās at­slābināt sasprindzinājumu.. Brīžiem viņš iesnaudās, brīžiem lūkojās pulkstenī un cen­tās noteikt, kur «Svētā Anna» varētu atrasties. Viņš nezināja, vai kuģis apstāsies Havaju salās vai arī kaut kur citur Klusajā okeānā, bet cerēja, ka tas neapstāsies. Zēns gribēja pēc iespējas ātrāk sākt savu jauno dzīvi.

Pāris reižu Džonijam ienāca prātā krust­māte Marta. Vai viņa skuma pēc viņa? Droši vien ne, un arī viņa radinieki noteikti bija laimīgi, tikuši no viņa vaļā. Kādreiz, kad viņš būs ieguvis bagātību un pieredzējis veiksmi dzīvē, viņš apmeklēs tos, kaut vai tādēļ, lai redzētu to sejas izteiksmi. Tas pats attiecās uz lielo vairumu viņa klases biedru, sevišķi uz tiem, kuri smējās par Džonija mazo augumu un saukāja viņu par Sīko. Viņš tiem pierādīs, ka gudra galva un stingra apņem­šanās ir svarīgāka par fizisko spēku … Bija patīkami tā aizmirsties nākotnes sapņos, un zēns pamazām grima miegā.

Viņš vēl gulēja, kad ceļojums beidzās. Acumirklī Džoniju uzrāva kājās sprādziens, un brīdi vēlāk viņš sajuta grūdienu, «Svēta­jai Annai» iegāžoties okeānā. Tad gaisma nodzisa, un zēnu apņēma necaurredzama nakts.

Pirmo reizi mūžā Džonijs izjuta, tādas ār­prātīgas nāves bailes. Likās, ka viņa locekļi pārvērtušies želejā. Viņš tikko spēja paelpot zem drausmīgā smaguma, kas spieda krūtis. Zēnam šķita, ka viņš jau slīkst, — un tas tiešām drīz varēja notikt, ja vien viņš neiz- kļūs no šī slazda.

Džonijam bija jāatrod izeja, bet viņu ielenca kastes un saiņi, un, maldīdamies šajā jūklī, viņš driz vien pilnīgi pazaudēja vir­zienu. Tas bija kaut kas līdzīgs murgam, kad cilvēks mēģina paskriet, bet nevar; šo­reiz viss bija pārāk reāls, lai būtu sap­nis.

Pēkšņi zēns uzgrūdās kādam neredzamam šķērslim, un sāpes lika uz brīdi aizmirst bai­les. Bija taču muļķīgi pazaudēt galvu un bezmērķīgi grozīties šajā tumsā. Vajadzēja iet vienā virzienā, kamēr viņš nonāks līdz sienai, pēc tam virzīties gar to, līdz būs sa­sniegtas durvis.