Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Ideja bija lieliska, bet ceļā stājās tik daudz kavēkļu, ka, šķita, pagājusi mūžība, kamēr beidzot zēns sajuta savā priekšā gludo me­tālu un saprata, ka ir sasniedzis nodalījuma sienu. Pārējais bija veicams viegli, un Džo­nijs gandrīz iekliedzās aiz atvieglojuma, bei­dzot atradis un atgrūdis vaļā durvis: velti viņš bija baidījies, ka gaitenis būs tumšs. Galvenais apgaismojums gan bija nodzisis,

bet dega zilas rezerves spuldzes, un redzēt varēja bez grūtībām.

Piepeši Džonijs sajuta dūmu smaku un saprata, ka «Svētā Anna» deg. Viņš ievēroja arī, ka gaitenis vairs neatrodas horizontālā stāvoklī, jo kuģa pakaļgals ar mašīnām bija stipri nosvēries uz leju. Zēnam ienāca prātā, ka sprādziens ir izsitis kuģa korpusā cau­rumu un pa to tagad ieplūst ūdens.

Varbūt kuģim nedraudēja briesmas, bet drošs viņš par to nebija. Viņam nepavisam nepatika kuģa svēršanās uz sāniem, vēl vai­rāk — korpusa ļaunu vēstošā čīkstoņa. Bez­palīdzīgais kuģis nejēdzīgi valstījās un šū­pojās, un Džonijs sajuta pakrūtē, kā viņš do­māja, pirmos jūras slimības simptomus. Viņš centās nelikties par to zinis un darīt visu iespējamo, lai saglabātu vissvarīgāko — savu dzīvību.

Ja kuģis grimst, viņam cik vien ātri iespē­jams jāsameklē glābšanas laiva. Uz turieni noteikti steigsies arī citi. Apkalpe, protams, būs pārsteigta par vēl vienu pasažieri, bet zēns cerēja, ka pietiks vietas arī viņam.

Bet kur gan atradās laiva? Džoniis bija bijis tur tikai reizi, bet biia pārliecināts, ka uzies to atkal, ja vien pietiks laika, — un tieši tā viņam trūka. Steigā viņš vairākkārt nogriezās nepareizi un bija spiests meklēt citu eju. Kādā vietā viņam ceļu aizšķērsoia masīva tērauda starpsiena, kuras agrāk šeit noteikti nebija. Ap tās malām vijās dūmi, un Džonijs pavisam skaidri sadzirdēja no

otras puses plūstam nepārtrauktus sprak- šķus. Zēns apsviedās un cik spēdams skrēja atpakaļ pa blāvi apgaismoto eju.

Beidzot, izvārdzis un šausmīgi izbiedēts, viņš atrada īsto ceļu. Jā, tas bija pazīstamais gaitenis — tā galā būs īss kāpņu posms uz laivas telpu. Džonijs metās skriet — tagad viņš bija pie mērķa, un viņam vairs nevaja­dzēja taupīt spēkus.

Atmiņa nebija zēnu vīlusi. Kāpnes šeit tiešām bija, kā viņš bija paredzējis, bet lai­vas vairs neredzēja.

Lūka bija plaši atvērta, laivceltņi izsviesti ārā, un tukšie trīši šūpojās, it kā lai zēnu spīdzinātu. Pa plato spraugu, kas bija at­vērta, lai izlaistu laivu, ielauzās spēcīgas vēja brāzmas ar ūdens šļakatām. Džonijs jau tā juta mutē sāļu garšu, un drīz viņš to iepazīs pārāk labi.

Ar smagu sirdi zēns piegāia pie lūkas un pavērās ārā. Bija nakts, un mēness, viņa pie­dzīvojuma sākuma liecinieks, tagad noskatī­jās tā beigās. Tikai pāris jardu zemāk pret kuģa sāniem nikni sitās jūra, un laiku pa lai­kam kāds vilnis uzrāpās līdz lūkai un novirpu- ļoja gar Džonija kājām. Pat tad, ja «Svētajai Annai» citur nebija sūces, ūdens drīz vien varēja sākt ieplūst pa šejieni. . Kaut kur netālu varēja dzirdēt klusinātus sprādzienus, gaisma iemirgojās un nodzisa. Tā bija palīdzējusi Džonijam pietiekami ilgi, jo šajā tumsā viņš nekad nebūtu atradis ceļu. Bet vai tam bija kāda nozīme? Viņš taču bija

viens grimstošā kuģi, simtiem jūdžu no sauszemes.

Zēns cieši ielūkojās naktī, pūlēdamies sa­skatīt glābšanas laivu, bet visapkārt bija tikai ūdens. Bet varbūt motorlaiva atradās te­pat līdzās, otrā pusē kuģim, tā ka viņš neva­rēja to saredzēt? Likās, ka tas ir visticamā­kais izskaidrojums, jo apkalpe diez vai bija atstājusi kuģi, kamēr tas vēl peldēja. Un tomēr vīri droši vien nebūs velti zaudējuši laiku, zinādami, ka stāvoklis ir nopietns. Varbūt «Svētā Anna» veda sprāgstvielas vai ugunsnedrošus materiālus — tādā gadījumā atlika gaidīt, kad tā uzlidos gaisā.

Džoniiam seiā iesitās vilnis, un šjakatas aizsedza skatienu; pat šajā īsajā laika sprīdī ūdens līmenis bija manāmi cēlies. Viņš ne­kad nebūtu ticē'is, ka tik liels kuģis varētu tik ātri grimt; bet lidojošie kuģi, protams, biia viegli būvēti un nebija paredzēti šādiem pārbaudījumiem. Džoniis aprēķināja, ka ap­mēram pēc desmit minūtēm ūdens būs vienā līmenī ar viņa kāiām.

Viņš biia maldīiies. Pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, «Svētās Annas» lēnā, pakāpe­niskā agoniia izbeidzās, un kuģis stinri sa- zvēlās kā mirstošs dzīvnieks, kas cenšas vēl pēdē'o reizi piecelties kāiās. Džonijs vairs neviMnā'ās: vfriš instinktīvi nojauta, ka ku­ģis iet dibenā un viņam jātiek pēc iespējas tālāk no tā.

Saņēmies un cenzdamies nedomāt par auk­stumu, viņš slaidi ienira ūdenī. Pat zem ūdens zēns bija pārsteigts, aukstuma vietā sajūtot siltumu. Viņš bija aizmirsis, ka dažu pēdējo stundu laikā nokļuvis no ziemas va­sarā.

Izniris virspusē, Džonijs sāka sparīgi pel­dēt neveikliem, bet spēcīgiem vēzieniem. Aiz­mugurē atskanēja burbuļošana, brīkšķi un svilpoņa, ar kādu parasti no geizera izlau­žas tvaiks. Pēkšņi visi šie trokšņi apklusa, palika vienīgi vēja vaidi un viļņu šņākoņa naktī. Vecā, nogurusī «Svētā Anna» nogrima mierīgi, bez kādas agonijas, neizveidojās pat visu iesūcošais ūdens virpulis, no kā Džo­nijs tā bija baidījies.

Pārliecinājies, ka viss ir cauri, zēns centās pacelties augstāk un aplūkot apkārtni, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija glābšanas laiva apmēram pusjūdzes attālumā. Viņš sāka māt ar rokām un kliegt pilnā kaklā, bet gluži veltīgi. Laiva jau peldēja projām; ja arī kāds paskatītos atpakaļ, maz ticams, ka zēns tiktu pamanīts. Un, protams, nevienam taču ne prātā neienāca, ka palicis vēl kāds, ko uzņemt.

Nu viņš bija viens zem - zeltainā mēness, kas pamazām virzījās uz rietumiem, un sa­vādajām dienvidu debess zvaigznēm. Viņš varēia tā peldēt stundām — šeit bija daudz vieglāk turēties virs ūdens nekā saldūdens upītēs, kur viņš bija mācīiies peldēt. Bet, lai cik ilgi viņš spētu noturēties, galu galā tam nebija nozīmes. Nebija pat vienas iespējas no miljona, ka viņu kāds varētu atrast; pēdējā cerība bija izgaisusi līdz ar aizpeldošo laivu.

Pēkšņi Džonijam kaut kas iebelza, liekot iekliegties pārsteigumā un izbīlī. Taču tas bija tikai kuģa vraka gabals. Zēns ievēroja, ka visapkārt peld neskaitāmi priekšmeti. Šis atklājums nedaudz uzlaboja viņa garastā­vokli, jo, ja izdotos uztaisīt plostu, tas ievē­rojami uzlabotu viņa izredzes. Varbūt viņš varētu pat aizdreifēt līdz sauszemei, tāpat kā vīri, kuri gandrīz pirms gadsimta pārva­rējuši Kluso okeānu ar slaveno Kon-Tiki.

Džonijs sāka peldēt uz lēni virpu|ojošo priekšmetu pusi un ievēroja, ka jūra kļuvusi daudz rāmāka. Eļļa, sūcoties no vraka, bija nomierinājusi viļņus, kas vairs nikni ne­šņāca, bet tikai miegaini cēlās un plaka. Sā­kumā to augstums zēnu bija biedējis, bet ta­gad, šūpojoties tiem līdzi, viņš redzēja, ka ne­kas nedraud. Pat šajā kļūmīgajā situācijā bija aizraujoši atklāt, ka var droši un bez pūlēm pārvarēt vislielāko vilni.

Pašreiz Džonijs īrās starp peldošām kas­tēm, koka gabaliem, tukšām pudelēm un daž­nedažādiem sīkiem priekšmetiem. Nekā node­rīga te nebija — viņam vajadzēja kaut ko lielu, uz kā varētu turēties virs ūdens. Zēns jau gandrīz bija zaudējis cerību kaut ko at­rast, kad piepeši pamanīja viļņos apmēram piecdesmit pēdu atstatumā šūpojamies tumšu taisnstūri.

Sasniedzis to, Džonijs iepriecināts konsta­tēja, ka tā ir prāva kaste. Ar nelielu piepūli zēns uzrāpās uz kastes un pārliecinājās, ka tā iztur viņa svaru. Plosts gan nebija visai stabils un tiecās apgāzties, kamēr Džonijs nebija izstiepies uz tā guļus. Nu tas peldēja pa viļņiem, paceldamies apmēram trīs collas virs ūdens. Spožajā mēness gaismā zēns va­rēja salasīt ar šablonu uzkrāsotos burtus, kam viņš bija nogūlies pāri: «Uzglabāt vēsā, sausā vietā».