Arturs: MARAKOTA BEZDIBENIS

Tā kā šie dokumenti nodoti man publicēšanai, vispirms gribu atgādināt lasītājiem, ka nesen traģiski gājis bojā tvaikonis «Stretforda», kas pirms gada devās braucienā, lai veiktu okeanogrāfiskus novērojumus un pētītu jūras dzīles. Ekspedīciju noorganizēja doktors Marakots, pazīs­tamais grāmatu «Pseidokoraļļu formācijas» un «Lap- žauņu morfoloģija» autors. Doktoram Marakotam līdzi devās misters Sairuss Hedlijs, kādreizējais asistents Zoo­loģijas institūtā Kembridžā, Masačūsetsas štatā, bet pirms brauciena — aspirants Oksfordā. Kuģis bija nodots pieredzējuša jūrnieka kapteiņa Hovija pārziņā, un uz tā atradās 23 cilvēku apkalpe, ieskaitot kādu amerikāņu mehāniķi no Meribenka rūpnīcas Filadelfijā.

Visa ekspedīcija ir pazudusi bez vēsts, un vienīgā informācija, kas jebkad saņemta par šo nelaimīgo tvai­koni, bija ziņojums no kādas norvēģu barkas, kuras apkalpe redzējusi kuģi, kas stipri līdzīgs «Stretfordai», nogrimstam okeānā lielās vētras laikā 1926. gada ru­denī.

Vēlāk netālu no traģiskā notikuma vietas tika atrasta glābšanas laiva ar uzrakstu «Stretforda», borta restes, glābšanas boja un klāja dēļi. Tas viss un ilgstošais ziņu trūkums, likās, radīja pilnīgu pārliecību, ka mēs nekad vairs neko nedzirdēsim par šo kuģi un tā apkalpi. Noteik­tāku informāciju par tā likteni sniedza ap to laiku saņemtā dīvainā radiogramma, kas gan nebija viscaur saprotama, taču tikpat kā neatstāja šaubas par to, kādu galu kuģis ņēmis. Tās saturu citēšu vēlāk.

Ar «Stretfordas» brauciena sagatavošanu bija saistīti daži īpaši apstākļi, kas tolaik izraisīja pārrunas. Kā viens no tiem jāmin profesora Marakota neparastā noslēpumai­nība. Viņa antipātijas un neuzticība pret presi bija plaši izdaudzinātas, taču šai gadījumā tās sasniedza augstāko pakāpi, jo, kuģim vairākas nedēļas atrodoties Alberta dokā, Marakots ne vien nesniedza reportieriem nekādu informāciju, bet arī neatļāva uzkāpt uz tā neviena laikraksta pārstāvim.

Klīda baumas par kuģa neparasto un moderno kon­strukciju, kas domāta pētījumiem lielā dziļumā, un šīs baumas apstiprināja ļaudis no Vesthārtlpūles kuģu būvē­tavas «Hanters un biedri», kur tvaikonis tika pārbūvēts. Vienu laiku runāja, ka visa kuģa apakšdaļa esot atda­lāma, šīs valodas saistīja Loida apdrošināšanas sabiedrī­bas darbinieku uzmanību, un tos tikai ar grūtībām izdevās nomierināt. Sis fakts drīz vien aizmirsās, bet tagad, kad tik neparastā veidā atkal pienākušas ziņas par ekspedīcijas likteni, tas kļūst nozīmīgs.

Ar to sākumam pietiks par «Stretfordas» braucienu. Pašlaik mūsu rīcībā ir četri dokumenti, kuros izklāstīti visi līdz šim zināmie fakti. Pirmais no tiem ir vēstule, ko misters Sairuss Hedlijs rakstījis no Grankanārijas salas savam draugam seram Džeimsam Talbotam Oksfordas Triniti koledžā tai vienīgajā zināmajā gadījumā, kad «Stretforda» pēc izbraukšanas no Temzas piestāja malā. Otrais ir dīvainā radiogramma, ko es jau minēju, bet trešais — ieraksts kuģa «Arabella Knowles» žurnālā, kurā pieminēta stiklveida lode. Ceturtais un pēdējais ir pārsteidzošais raksts, kas atrasts šai balonā, un ir vai nu ļoti neģēlīga un samezglota mistifikācija, vai arī pašķir cilvēces attīstībā jaunu lappusi, kuras nozīme nav pārvēr­tējama. Pēc šā ievada es citēšu mistera Hedlija vēstuli, ko manā rīcībā laipni nodeva sers Džeims Talbots un kas līdz šim nav tikusi publicēta. Tā datēta ar 1926. gada 1. oktobri.

«Es sūtu šo vēstuli, dārgais Talbot, no Puertodelalusas, kur esam iegriezušies, lai dažas dienas atpūstos. Sai braucienā es visvairāk esmu bijis kopā ar Rillu Skenlenu, galveno mehāniķi, kas ir mans tautietis un ļoti jautras dabas cilvēks, tāpēc mēs, dabiski, sadraudzējāmies. Taču šorīt esmu viens, jo Billam, kā viņš mēdz sacīt, ir «tikšanās ar sievišķi». Jūs redzat, viņš runā tā, kā angļu uztverē jārunā ikvienam amerikānim. Viņu atzītu par īstu savas tautas pārstāvi. Kad esmu kopā ar saviem angļu draugiem, viņi mani tā suģestē, ka neviļus sāku runā lietot dažādus «amerikānismus». Liekas, ja es tā nedarītu, viņi īsti nesaprastu, ka esmu jenkijs. Taču ar Jums man ir citādas attiecības, tāpēc steidzos apliecināt, ka šajā vēstulē Jūs neatradīsiet neko citu kā vien tīru Oksfordas angļu valodu.

Jūs esat ticies ar Marakotu, tātad zināt, kas viņš par garlaicīgu tipu. Šķiet, esmu Jums stāstījis, kā viņš izraudzījās mani šim darbam. Viņš apklaušinājās pie vecā Somervila no Zooloģijas institūta, kurš aizsūtīja viņam manu godalgoto rakstu par okeāna krabjiem, un jautājums bija izšķirts. Protams, ir lieliski strādāt iemī­ļotu darbu, bet es vēlētos, kaut tas nebūtu jādara kopā ar Marakotu — šo dzīvo mūmiju. Viņa vientulība un nodoša­nās darbam nav cilvēcīga. «Vissausākais sausiņš,» Bills Skenlens saka par viņu. Un tomēr tik pilnīgu atdevi nevar neapbrīnot. Ārpus zinātnes viņam nekas neeksistē. Atceros, Jūs smējāties, kad uz manu jautājumu, kas man būtu jālasa, gatavojoties ekspedīcijai, viņš atbildēja, ka nopietnām studijām ieteicot savus kopotus rakstus, bet atpūtai — Hekeļa «Planktona pētījumus».

Kopš tās dienas, kad tikāmies viesu istabā, kuras logi izgāja uz Oksfordas galveno ielu, neesmu viņu necik labāk iepazinis. Viņš neko nerunā, un viņa kalsnā, askē­tiskā seja — Savonarolas vai, drīzāk varbūt, Torkvema- das [*] seja — nekad neatplaukst sirsnībā. Garais, plānais plēsoņas deguns, mazās, spožās, pelēkās acis, kas novieto­tas tuvu kopā zem kuplajām uzacīm, šaurās, sakniebtās lūpas, no pastāvīgās domāšanas un askētiskā dzīvesveida dziļi iekritušie vaigi — viss liecina par viņa nesabiedris- kumu. Viņa gars mīt kaut kādā parastajiem mirstīgajiem neaizsniedzamā virsotnē. Dažkārt man šķiet, ka viņš ir mazliet jucis. Uz tādām domām vedina kaut vai šī neparastā ierīce, ko viņš iecerējis… taču stāstīšu visu hronoloģiskā secībā, un tad Jūs pats varēsiet spriest.

Aprakstīšu mūsu ceļojumu no paša sākuma. «Stret­forda» ir labi būvēts mazs kuģītis, kas speciāli pielāgots sava uzdevuma veikšanai. Tās tilpumsvars nepārsniedz 1200 tonnas, tam ir plaši klāji un laba, ietilpīga kravas telpa, kas apgādāta ar visām iespējamām ierīcēm dzi­ļuma mērīšanai, tralēšanai, bagarēšanai un dziļūdens zvejai. Uz kuģa, protams, ir spēcīgas tvaika vinčas traļu ievilkšanai un daudz citu piederumu, no kuriem daži ir labi pazīstami, bet citi — gluži jauni.

Apakšā atrodas ērtas kajītes un labi iekārtota laborato­rija mūsu speciālajiem pētījumiem.

Pirms atstājām ostu, bijām ieguvuši noslēpumaina kuģa slavu un, kā es drīz vien pārliecinājos, pamatoti. Sākumā mūsu darbība šķita gluži parasta. Mēs izmetām līkumu pa Ziemeļjūru un reizi vai divas ielaidām ūdenī traļus, bet, tā kā vidējais dziļums tur nepārsniedza sešdesmit pēdu un mūsu kuģis bija speciāli pielāgots dziļūdens zvejai, tā likās tīrā laika šķiešana. Lai nu kā, atskaitot ēdamās zivis, dzeloņhaizivis, tintes zivis, medū­zas un nedaudz parasto mālaino sanesu dūņu no okeāna dibena smilšu slāņa, mēs neatradām neko tādu, par ko būtu vērts aizrakstīt uz mājām. Tad mēs apbraucām apkārt Skotijai, uzmetām skatienu Fereru salām un devāmies lejup gar Vaivila Tomsona rifu, kur mums bija vairāk laimes. Pēc tam virzījāmies uz dienvidiem, uz mūsu ceļojuma īsto mērķi — vietu starp Āfrikas kras­tiem un Kanāriju salām. Kādā tumšā naktī gandrīz uzskrējām uz Fuerteventuras sēkļa, taču citādi mūsu ceļojums noritēja bez starpgadījumiem.