Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

— Jā, jaunais cilvēk, tagad jūs varat droši rakstīt, jo, kad vēstule nonāks Anglijā, mēs jau būsim ieniruši.

To pateicis, viņš nosmējās, jo viņam piemīt savdabīga pasausa humora izjūta.

— Jā, ser, ienirt — tas ir īstais vārds šai gadījumā, šī ieniršana, ierakstīta Zinātnes annālēs, ieies vēsturē.

Gribu jums visupirms darīt zināmu, ka izplatītais uz­skats par to, ka okeāna dziļumā jūtams milzīgs ūdens spiediens, pēc manas ciešas pārliecības, ir gluži maldīgs. Nav šaubu, ka pastāv citi faktori, kuri šo spiedienu neitralizē, taču es pašlaik vēl nevaru pateikt, kādi ir šie faktori. Tā ir viena no problēmām, ko mēs varēsim atrisināt. Nu sakiet — cik liels spiediens, pēc jūsu domām, ir jūdzi dziļā vietā?

Viņš bargi raudzījās manī caur savām lielajām raga brillēm.

— Ne mazāks kā tonna uz kvadrātcollu,— es atbil­dēju.— Tas ir skaidri pierādīts.

— Pionieru uzdevums vienmēr ir bijis apgāzt to, kas ir skaidri pierādīts. Padomājiet, jaunais cilvēk! Pēdējo mēnesi jūs izzvejojāt dažādus ļoti trauslus dzīvos organis­mus, tik trauslus radījumus, ka jūs ar grūtībām varējāt tos pārlikt no tīkliem mucās, lai nesaspiestu viņu jutīgos ķermeņus. Vai uz tiem bija samanāmas šā milzīgā spie­diena pēdas?

— Spiediens,— es teicu,— ir līdzsvarots. Iekšējais ir vienlīdzīgs ārējam.

— Vārdi — tikai vārdi!— viņš iesaucās, nepacietīgi kratīdams savu šauro galvu.— Jums gadījās izzvejot apaļas zivis, kā, piemēram, Gastrostomus globulus. Vai tās nebūtu saspiestas plakanas, ja spiediens būtu tāds, kādu jūs to iedomājaties? Vai arī palūkojieties uz mūsu zvejasrīkiem. Tie nav saspiesti.

— Bet nirēju pieredze?

— Tai, protams, ir zināma nozīme. Viņi sajūt tik lielu spiediena pieaugumu, ka spēj ietekmēt ķermeņa visjutī­gāko orgānu — iekšējo ausi. Taču, rīkojoties pēc mana plāna, mēs spiedienu nejucīsim nemaz. Mēs tiksim nolaisti tērauda kamerā, kurai katrā pusē iebūvēti kris­tāla logi apkārtnes novērošanai. Ja spiediens nav pietie­kami liels, lai varētu iedragāt pusotras collas biezu, rūdītu, divkārt niķelētu tēraudu, tad tas mums neko nenodarīs. Tas ir turpinājums eksperimentam, ko aizsā­kuši brāļi Viljamsoni no Nasavas un kas jums, bez šaubām, ir zināms. Ja nu mans aprēķins ir aplams — nu, jūs taču sakāt, ka jums nav neviena apgādājamā. Mēs iesim bojā lieliskā piedzīvojumā. Protams, ja jūs gribētu atturēties no tā, es varu doties arī viens.

Man šis plāns likās gluži neprātīgs, un tomēr, Jūs zināt, cik grūti ir noraidīt izaicinājumu. Es centos iegūt laiku, lai to apsvērtu.

— Cik dziļi jūs domājat nolaisties, ser?— es jautāju.

Uz viņa galda bija piesprausta karte, un viņš novietoja

sava cirkuļa galu kādā punktā dienvidrietumos no Kanā- riju salām.

— Pērn es šai rajonā mērīju dziļumu,— viņš sacīja.— Tur ir ļoti dziļa bedre. Pēc mūsu mērījumiem — 25 tūkstoš pēdu. Es biju pirmais, kas par to ziņoja. Esmu pārliecināts, ka nākotnes kartēs tā būs atzīmēta kā Marakota bezdibenis.

— Mīļais dievs, ser!— es iesaucos.— Jūs taču nedomā­jat nolaisties tādā bezdibenī!

— Nē, nē,— viņš smaidīdams atbildēja.— Ne mūsu nolaižamā ķēde, ne gaisa pievadīšanas caurules nesniedzas dziļāk par pusjūdzi. Bet es gatavojos paskaid­rot, ka apkārt šai apaļajai bedrei, kura izveidojusies tālā pagātnē vulkānisko spēku ietekmē, paceļas zemūdens klints jeb šaurs plato, kas atrodas ne vairāk kā trīssimt asu zem ūdens virsmas.

— Trīssimt asu! Trešdaļjūdzes!

— Jā, aptuveni trešdaļjūdzes. Pašreiz es plānoju, ka mēs savā mazajā, pret spiedienu izturīgajā novērošanas stacijā nolaidīsimies uz šī zemūdens sēkļa. Tur mēs izdarīsim visus iespējamos novērojumus. Ar kuģa ļaudīm mēs sarunāsimies pa speciālu cauruli, tā ka varēsim dot viņiem norādījumus. Sai ziņā nekādu grūtību nebūs. Kad vēlēsimies, lai mūs paceļ, tas būs tikai jāpasaka.

— Un gaiss?

— To mums sūknēs no augšas.

— Bet tur būs pilnīga tumsa.

— Baidos, ka tā tiešām būs. Fola un Sarasena eksperi­menti Zenēvas ezerā parādījuši, ka tādā dziļumā nav pat ultravioleto staru. Bet kāda gan tam nozīme? Spēcīgu elektrisko gaismu mums dos kuģa mašīnas un vēl sešas divvoltīgas Helesena sausās baterijas, kas, kopā savieno­tas, ražos 12 voltu strāvu. Tas kopā ar armijas tipa Lūkasa signāllampu, ko var izmantot kā pārvietojamu reflektoru, mūs pilnīgi apmierinās. Vai ir vēl kādas grūtības?

— Un ja nu gaisa pievadcaurules samezglojas?

— Tās nesamezglosies. Un rezervei mums būs saspiests gaiss balonos, kura pietiks 24 stundām. Nu, vai esat apmierināts? Dosieties līdzi?

Izlemt to nebija viegli. Domas rit strauji, un iztēle ir varen dzīva. Likās, ka redzu melno kasti okeāna neskar­tajā dzelmē, ka elpoju sastāvējušos, netīro gaisu un pēc tam ieraugu sienas sašķiebjamies, ieliecamies uz iekšu, izkustamies salaidēs, ūdenim šļācot iekšā pa visiem kniežu caurumiem un plaisām un kāpjot arvien augstāk. Tā ir lēna, drausmīga nāve. Bet tad es pavēros augšup un ieraudzīju man pievērstā vecā vīra acis, kurās kvēloja zinātnes mocekļa eksaltācija. Tāds entuziasms aizrauj, un, kaut arī neprātīgs, tas vismaz ir cēls un pašaiz­liedzīgs. Viņš mani iekvēlināja ar savu vareno liesmu, un es pielēcu kājās, sniegdams viņam roku.

— Doktor, es būšu ar jums līdz galam,— es sacīju.

— Es to zināju,— viņš teica.— Ne jau jūsu paviršo zināšanu dēļ es jūs izraudzījos, mans jaunais draugs, ne arī,— viņš smaidīdams piebilda,— tādēļ, ka jūs esat tuvu iepazinis okeāna krabjus. Ir citas īpašības, kas šobrīd var būt noderīgākas, un tās ir — godīgums un drosme.

Tā nu, saņēmis šo mazumiņu uzslavas, es drīkstēju iet, bet mana nākotne bija ieķīlāta un visi dzīves plāni — dru­pās. Atiet pēdējā krasta laiva. Ļaudis sauc, lai nodod pastu. Vai nu Jūs no manis vairs nesaņemsiet nekādas ziņas, mīļais Talbot, vai arī dabūsiet vēstuli, ko būs vērts izlasīt. Ja nu vēstis no manis vairs nepienāks, varat sameklēt peldošu kapakmeni un iemest to kaut kur dienvidos no Kanāriju salām ar uzrakstu:

«Seit (vai šajā apvidū) dus tas, ko zivis atstājušas no mana drauga Sairuša Dž. Hedlija».»

Otrs dokuments, kam sakars ar šo gadījumu, ir neskaidrā radiogramma, ko uztvēra vairāki kuģi, to vidū Karalistes pasta tvaikonis «Arroya». Tā tika noraidīta 1926. gada 3. oktobrī pulksten 15, tātad tikai divas dienas pēc «Stretfordas» aizbraukšanas no Grankanāri- jas, kā var spriest pēc iepriekš citētās vēstules, un ap šo laiku, ciklonam plosoties, norvēģu barka bija redzējusi grimstam tvaikoni 200 jūdzes uz dienvidrietumiem no Puertodelalusas. Radiogrammā teikts:

«Esam apgāzušies uz sāniem. Baidāmies, ka stāvoklis bezcerīgs. Pazaudējām Marakotu, Hedliju, Skenlenu. Si­tuācija neizprotama. Hedlija kabatlakats dziļummērīša- nas troses galā.

Lai dievs mums palīdz!

TVAIKONIS «STRETFORDA».»

Sis nesakarīgais ziņojums bija pēdējais, kas pienāca no nelaimīgā kuģa, un daļa teksta šķita tik savāda, ka tika izskaidrota ar radista ārprāta lēkmi. Taču liķās, ka tas neatstāja ne mazāko šaubu par kuģa likteni.

Notikuma izskaidrojums, ja to var saukt par izskaidro­jumu, atrodams rakstā, kas bija ievietots stiklveida lodē, bet vispirms derētu papildināt presē publicēto ļoti īso ziņojumu par šīs lodes atrašanu.

Tālāk sniedzu vārdu pa vārdam ierakstu «Arabella. Knoivles» kuģa žurnālā. Kuģis kapteiņa Emosa Grīna vadībā bija ceļā ar ogļu kravu no Kardifas uz Buenosai- resu.