Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

— Apbrīnojami!— sauca Marakots, drudžaini pierakstī­dams kaut ko savā piezīmju grāmatiņā.— Ar kustīgiem loceklīšiem savienotas acis, elastīgas locītavas — nezi­nāma vēžveidīgo dzimtas suga. Crustaceus maracoti — kāpēc gan ne? Kāpēc ne?

— Rauj viņu velns! Nosaukumu pieņemu, bet, šķiet, tas nāk mums virsū!— kliedza Bills.— Klausieties, dok, vai nevajadzētu izslēgt gaismu?

— Vienu mirkli — ļaujiet man atzīmēt tīklojumu!— at­saucās zinātnieks.— Tā, tā, ar to pietiks.

Viņš noklikšķināja slēdzi, un mēs atkal iegrimām melnā tumsā, vienīgi uguntiņas okeānā šaudījās kā meteori bezmēness naktī.

— Sis nudien ir baigākais zvērs pasaulē,— Bills noteica, slaucīdams pieri.— Es jutos tā, it kā vakarva­karā būtu dzēris «sausā likuma» laikā brūvētu dziru.

— Protams, tas izskatās drausmīgs,— Marakots at­zina,— un varbūt arī saskarties ar to būtu briesmīgi, ja tiešām nokļūtu tā milzīgo spīļu varā. Taču mūsu tērauda kastē varam briesmoni appētīt, juzdamies pavisam droši un ērti.

Tikko viņš bija izteicis šos vārdus, atskanēja tāds troksnis, it kā kāds būtu ar kapli iecirtis pa kabīnes ārsienu. Pēc tam kļuva dzirdama ilgstoša skrapstēšana un skrāpēšanās, kam sekoja otrs ass cirtiens.

— Re, tas grib tikt iekšā!— bažīgi iesaucās Bills Sken­lens.— Velns parāvis, mums vajadzēja uz tās būdas uzmālēt «Ieeja aizliegta».

Viņa drebošā balss liecināja, cik samākslota bija šī jautrība, un, atzīstos, arī man ļodzījās ceļi, redzot, ka briesmonis, cenzdamies izpētīt dīvaino gliemežnīcu, kuru saspiežot varētu atrast sev barību, klusi pieplaka pēc kārtas pie visiem mūsu logiem, tā ka tumsa tajos kļuva vēl melnāka.

— Tas mums neko nevar nodarīt,— sacīja Marakots, bet viņa balsī jau bija mazāk pārliecības.— Varbūt tomēr derētu atbrīvoties no šī nezvēra.

Viņš pa telefonu pasauca kapteini.

— Paceliet mūs divdesmit vai trīsdesmit pēdas aug­stāk,— Marakots uzsauca. i

Pēc dažām sekundēm, pacēlušies no lavas lauka, mēs liegi šūpojāmies mierīgajā ūdenī. Bet briesmīgais zvērs bija neatlaidīgs. Pēc īsa pārtraukuma mēs atkal izdzirdē­jām tā taustekļu skrapstināšanos un knaibļu asos piesitie­nus, kad tas aptaustīja kabīni no visām pusēm. Bija drausmīgi sēdēt klusi tumsā un apzināties, ka nāve ir tik tuvu. Ja varenā knaible zvelsies logā — vai tas izturēs? Šis neizteiktais jautājums bija prātā ikvienam no mums.

Bet piepeši mums uzbruka negaidītas un vēl lielākas briesmas. Klaudzieni tagad nāca no mūsu mazās mītnes jumta, un tā sāka ritmiski šūpoties turp un atpakaļ.

— Ak dievs!— es iesaucos.— Nezvērs sagrābis tauvu. Tas noteikti pārraus to.

— Klau, dok, man gribas tikt atpakaļ. Manuprāt, esam redzējuši visu, ko kārojām redzēt, un Bills Skenlens nu grib uz mājām, uz mīļajām mājām. Dodiet signālu celtnim un lieciet, lai mūs velk augšā.

— Bet mūsu darbs taču vēl nav pat pusē,— ieķērcās Marakots.— Esam tikai sākuši pētīt bezdibeņa malas. Noskaidrosim vismaz, cik tas plats. Kad sasniegsim pretējo malu, būšu ar mieru atgriezties.

Tad klausulē iebrēca:

— Viss kārtībā, kaptein. Brauciet uz priekšu ar divu mezglu ātrumu, līdz es likšu apstāties.

Mēs sākām lēni slīdēt pāri bezdibeņa malai. Tā kā tumsa nebija paglābusi mūs no uzbrukuma, atkal ie­slēdzām gaismu. Vienu no iluminatoriem pilnīgi aizsedza nezvērs, šķiet, ar sava vēdera apakšdaļu. Tā galva un lielās knaibles darbojās virs mums, un mēs. joprojām vēl līgojāmies kā skanošs zvaniņš. Nešķīstenis acīmredzot bija apveltīts ar milzīgu spēku. Vai kāds mirstīgs cilvēks jebkad ir bijis tādā stāvoklī, kad apakšā ir piecas jūdzes dziļš ūdens, bet augšā — drausmīgs briesmonis? Kabīnes svārstīšanās kļuva ik brīdi stiprāka un stiprāka. Kaptei­nis, pamanījis, ka tauva tiek raustīta, kaut ko satraukti iekliedza caurulē, un Marakots pielēca kājās, izmisumā pacēlis rokas. Pat kabīnē varējām sadzirdēt, kā, griezīgi šņirkstēdamas, lūza stieples, un pēc brīža mēs jau kritām bezdibenī.

Vēl tagad, atceroties šo drausmīgo brīdi, man ausīs skan Marakota mežonīgais kliedziens.

— Tauva ir pārtrūkusi! Tās ir beigas! Mēs visi esam pagalam!— viņš auroja, satverdams telefona klausuli, un tad:

— Ardievu, kaptein, ardievu visi.

Tie bija mūsu pēdējie vārdi cilvēku pasaulei.

Mēs nekritām strauji lejup, kā Jūs to varētu domāt. Par spīti savam svaram, mūsu dobā čaula diezgan stabili turējās ūdenī, un mēs grimām bezdibenī lēni un viegli. Es izdzirdu garu skrāpējienu, kad slīdējām starp briesmīgā zvēra — mūsu bojāejas vaininieka — knaiblēm, un pēc tam, rāmi sagriezušies, riņķodami laidāmies bezdibeņa dzīlēs. Bija pagājušas laikam ne vairāk kā piecas minūtes, bet mums tās likās kā stunda, iekams mēs nonācām tādā dziļumā, kur vairs nesniedzās telefona vads un tas pārtrūka līdzīgi diedziņam. Gandrīz tai pašā brīdī tika pārrauta gaisa pievadcaurule un sāļais ūdens šļākdams sāka gāzties pa caurumiem iekšā. Ašām, veiklām kustī­bām Bills Skenlens ar auklām nosēja visu gumijas cauruļu galus, tā apturēdams ūdens strūklu, bet doktors pa to laiku atgrieza vaļā balonus, no kuriem šņākdams sāka izplūst saspiestais gaiss. Vadam pārtrūkstot, bija nodzisusi gaisma, taču doktoram pat tumsā izdevās savienot Helesena baterijas, no kurām iedegās vairākas griestu spuldzes.

— Tās kalpos kādu nedēļu,— viņš teica ar sāju smīnu.— Vismaz mirstot mums spīdēs gaisma.

Tad viņš skumji papurināja galvu, un labsirdīgs smaids atplaiksnījās viņa vājajā sejā.

— Man jau nekas. Esmu vecs vīrs, kas savu uzdevumu pasaulē paveicis. Nožēloju vienīgi to, ka atļāvu jums — abiem jaunajiem puišiem — doties man līdzi. Va­jadzēja uzņemties risku vienam.

Es tikai mierinoši paspiedu viņam roku, jo man tiešām nebija, ko teikt. Arī Bills Skenlens klusēja. Mēs lēni grimām, noteikdami savu gaitu pēc tumšajām zivju ēnām, kas aizslīdēja gar mūsu logiem. Likās, ka zivis ceļas augšup, bet nevis mēs grimstam lejā. Kabīne joprojām svārstījās un, cik es varēju spriest, jebkurā brīdī varēja apgāzties uz sāniem vai pat otrādi. Taču, par laimi, tās smagums bija ļoti precīzi nolīdzsvarots, un kabīnes grīda visu laiku palika horizontālā stāvoklī. Uzmetis skatienu dziļummērītājam, redzēju, ka esam jau sasnieguši jūdzes dziļumu.

— Viss ir tā, kā es sacīju,— Marakots piezīmēja ar zināmu pašapmierinātību.— Jūs varbūt ievērojāt «Okea­nogrāfijas biedrības rakstos» manu darbu par spiediena un dziļuma attiecībām. Es vēlētos vēl dažus vārdus aizsūtīt pasaulei, kaut vai tādēļ, lai atspēkotu Bilovu no Gīsenas, kas iedrošinājās man oponēt.

— Velns lai parauj! Ja es varētu kādu vārdu aizsūtīt pasaulei, es to netērētu vienam pārgudram fricim,— teica mehāniķis.— Filadelfijā dzīvo kāda dūjiņa, kurai asaras saskries acīs, dzirdot, ka Bills Skenlens ir aizgājis uz viņpasauli. Lai nu kā, bet šis ir pavisam jokains veids, kā to darīt.

— Jums nevajadzēja laisties lejā,— es teicu, uzlikdams uz viņa rokas savējo.

— Es gan būtu īstais plātīzeris, ja būtu nobijies!— viņš atbildēja.— Nē, tas bija mans pienākums, un es priecājos, ka izpildīju to.

— Cik mums vēl palicis laika?— pēc īsas pauzes vaicā­ju doktoram.

Viņš paraustīja plecus.

— Katrā ziņā mēs pagūsim apskatīt pašu okeāna dibenu,— viņš teica.— Gaisa mums pietiks gandrīz visai dienai. Mūs apdraud atkritumvielas. Tās mūs nosmacēs. Ja varētu atbrīvoties no ogļskābās gāzes …