Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

— Sie torņi ir izvietoti pēc zināmas sistēmas,— es piebildu.— Man sāk likties, ka tie nav atsevišķi nami, bet gan kupoli, kas rotā kādas milzīgas celtnes jumtu.

— Šķiet, jums taisnība,— sacīja Skenlens.— Stūros ir četri lieli torņi un starp tiem rindā virknējas mazi. Tā tik ir ēka! Ja mēs varētu to visu apskatīt! Tur saietu visa Meribenka rūpnīca un tad vēl vieta paliktu pāri.

— Nogulsnes, kas nemitīgi spiež no augšas, to iedzinu­šas zemē līdz pašam jumtam,— teica Marakots.— Taču celtne nav sadrupusi. Lielajos dziļumos pastāvīgā tempe­ratūra nedaudz pārsniedz 32 grādus pēc Fārenheita [2] , un tā aizkavē sairuma procesus. Acīmredzot ļoti lēni sairst arī jūras dzīvnieku atliekas, ar kurām bruģēta okeāna grīda un kuras, starp citu, dod mums šo gaismu. Ak vai, tā taču nemaz nav frīze, bet gan kāds uzraksts!

Viņam neapšaubāmi bija taisnība. Viens un tas pats simbols vīdēja vairākās vietās. Sīs zīmes noteikti bija kāda sena alfabēta burti.

— Es kādreiz pētīju seno feniķiešu rakstu pieminekļus, un šiem burtiem nenoliedzami ir kaut kas kopīgs ar viņu alfabētu,— teica mūsu vadītājs.— Tā, draugi, mēs nu esam redzējuši bojā gājušu senatnes pilsētu un šo brīniš­ķīgo atklājumu paņemam sev līdzi kapā. Mēs vairs neko nevaram uzzināt. Mūsu zināšanu grāmata ir izlasīta. Es jums piekrītu — jo ātrāk pienāks beigas, jo labāk.

Ilgi tas nevarēja vilkties. Gaiss bija sastāvējies, pretīgs un tik ļoti piesātināts ar oglekļa savienojumiem, ka skābekļa strūkla tikko spēja pārvarēt to spiedienu un izplūst no balona. Stāvot uz dīvāna, vēl varēja ieraut malku tīrāka gaisa, taču nelabā dvaka lēnām cēlās augšup. Doktors Marakots pilnīgā rezignācijā sakrustoja rokas un nokāra galvu uz krūtīm. Skenlens, izgarojumu saindēts, jau gulēja, izstiepies uz grīdas. Arī man reiba galva, un es sajutu neciešamu smagumu krūtīs. Aizvēru acis un sāku strauji zaudēt samaņu. Tad es atkal tās pavēru, lai uzmestu vēl pēdējo skatienu šai pasaulei, no kuras gatavojos šķirties, un tai pašā brīdī pietrausos kājās, izbrīnā gārdzoši iekliegdamies.

Caur iluminatoru uz mums lūkojās cilvēka seja!

Vai tie bija murgi? Es satvēru Marakotu aiz pleca un sāku kratīt no visa spēka. Viņš apsēdās taisni un, mēms no brīnumiem, blenza šai parādībā. Ja jau viņš to redzēja tikpat labi kā es, tā nevarēja būt halucinācija. Seja bija garai kalsna un tumsnēja, ar īsu, smailu bārdiņu un dzīvām acīm, kas šaudījās šurp un turp, mezdamas vērīgus, vaicājošus skatienus, kuri fiksēja mūsu stāvokli visos sīkumos. Cilvēka sejā atspoguļojās galējs izbrīns. Kabīnē tagad dega visas spuldzes, un viņam pavērās tiešām neparasta un ļoti spilgta aina: mūsu mazajā nāves kamerā viens cilvēks gulēja bez samaņas, bet divi pārējie, pusnoslāpuši un līķa bāli, ar pārvērstām un izmocītām mirēju sejām stingi raudzījās viņā. Mēs abi turējām rokas pie kakla un, krūtīm smagi cilājoties, izmisīgi tvērām pēc gaisa. Cilvēks pamāja ar roku un aizsteidzās prom.

— Viņš mūs pameta!— Marakots iesaucās.

— Vai arī aizsteidzās pēc palīgiem. Pacelsim Skenlenu uz dīvāna. Viņš tur lejā aizies bojā.

Mēs uzvilkām mehāniķi uz sēdekļa un atbalstījām viņa galvu pret spilveniem. Billa seja bija pelēka, viņš nemaņā kaut ko murmināja, taču pulsu vēl varēja sataustīt.

— Mums vēl ir cerība!— es nogārdzos.

— Bet tas ir neprāts!— Marakots sauca.— Kā gan cilvēks var dzīvot okeāna dzīlēs? Kā viņš var elpot? Tās ir kolektīvas halucinācijas. Mēs sākam jukt prātā, mans jaunais draugs.

Palūkojies laukā nemīlīgajā, tuksnesīgi pelēkajā ainavā, ko apspīdēja drūmā, spokainā gaisma, es nodo­māju, ka Marakotam var būt taisnība. Tad piepeši pama­nīju kādu kustību. Tālu ūdenī klusi slīdēja ēnas. Tās pārvērtās par reljefām un kustīgām figūrām. Pa okeāna dibenu pie mums steidzās vesels bars cilvēku. Pēc brīža viņi jau drūzmējās pie iluminatora un, kaut ko rādīdami un žestikulēdami, dzīvi sarunājās. Pūlī varēja redzēt dažas sievietes, taču vairākums bija vīrieši, no kuriem viens, varena auguma, ar lielu galvu un melnu pilnbārdu, neapšaubāmi bija autoritatīva persona. Vīrs ātri aplū­koja mūsu tērauda čaulu, un, tā kā kabīnes pamats pārkarājās pāri paugura malai, uz kura mēs apstājāmies, viņš ieraudzīja kabīnes dibenā eņģēs iekārtās lūkas durvis. Tad vīrietis aizsūtīja kādu no saviem cilvēkiem atpakaļ un, enerģiski žestikulēdams, pavēlēja mums at­vērt durvis no iekšpuses.

— Kāpēc gan ne?— es vaicāju.— Vai nav vienalga — noslīkt vai noslāpt? Es vairs to nevaru izturēt.

— Iespējams, ka mēs nenoslīksim,— sacīja Marakots. — Ūdens, nākdams no apakšas, nevar pacelties pāri saspiestā gaisa līmenim. Iedodiet Skenlenam konjaku. Viņam jāsaņem pēdējie spēki.

Es ar varu ielēju mehāniķim rīklē malku dzēriena. Viņš norija to un izbrīnītām acīm pavērās apkārt. Mēs nostādī­jām viņu taisni uz dīvāna un paši stāvējām katrs savā pusē. Viņš joprojām bija pusnemaņā, tomēr es dažos vārdos viņam izskaidroju situāciju.

— Ja ūdens sasniegs baterijas, mēs varam saindēties ar hloru,— teica Marakots.— Atveriet visus gaisa balonus —■ jo lielāks būs spiediens, jo mazāk ieplūdīs ūdens. Un tagad nāciet man palīgā nospiest sviru.

Mēs uzgūlāmies tai ar savu svaru un uzrāvām gaisā apaļo vāku, kas noslēdza lūku mūsu mazā namiņa grīdā, lai gan man bija tāda sajūta, ka es izdaru pašnāvību. Zaļganais ūdens, kas dzirkstīja un mirguļoja spuldžu gaismā, burbuļodams sāka gāzties iekšā. Tas strauji pacēlās mums līdz potītēm, tad līdz ceļiem, jostasvietai un tur apstājās. Taču gaisa spiediens kļuva neciešams. Galvās mums dūca, un ausu bungādiņas vai plīsa. Šādā atmosfērā mēs ilgi nebūtu varējuši vilkt dzīvību. Tikai pieķērušies pie bagāžas tīkla, varējām noturēties, lai neiekristu ūdenī.

No augšas mēs vairs nevarējām skatīties pa iluminato­riem un nespējām pat iedomāties, kas tiek darīts, lai mūs izglābtu. Likās neaptverami, ka mēs varētu saņemt kādu jūtamu palīdzību, taču šie cilvēki, it sevišķi viņu plecī­gais, bārdainais virsaitis, rīkojās tik enerģiski un mērķ­tiecīgi, ka tas mums iedvesa vājas cerības. Piepeši mēs pamanījām, ka no apakšas cauri ūdens slānim uz mums raugās viņa seja, un pēc brīža viņš jau bija ierāpies pa apaļo lūku, uzkāpis uz dīvāna un stāvēja mums līdzās — neliels, spēcīgs vīrs, kura galva sniedzās man līdz plecam,— apskatīdams mūs lielām, brūnām acīm, kas pauda tādu kā jautru pašpaļāvību, itin kā gribētu sacīt: «Ak, jūs nabaga velni, jums šķiet, ka esat galīgā ķezā, bet es skaidri zinu,' kā no tās var izkļūt.»

Tikai tagad es ievēroju kaut ko ļoti dīvainu. Vīrietis — ja vien viņš tiešām piederēja pie cilvēku cilts tāpat kā mēs — bija tērpies caurspīdīgā pārvalkā, kas apņēma viņa rumpi un galvu, atstājot brīvas tikai rokas un kājas. Tas bija tik caurredzams, ka ūdenī to nemaz nevarēja pamanīt, bet te, gaisā, viņam atrodoties mums blakus, pārvalks mirdzēja līdzīgi sudrabam, kaut gan joprojām palika dzidrs kā visplānākais stikls. Zem caurspīdīgās aizsargplēves vīram uz abiem pleciem pacēlās savādi ieapaļi izciļņi. Tie izskatījās kā iegarenas kārbiņas ar daudziem caurumiņiem, un likās, it kā svešinieks valkātu uzplečus.

Kad mūsu jaunais draugs bija pievienojies mums, vēl viena seja parādījās grīdas lūkā un kāds pa to iebīdīja kaut ko līdzīgu milzīgam stikla burbulim. Trīs šādi burbuļi cits pēc cita tika ielaisti kabīnē un peldēja pa ūdens virsu. Tad augšā tika padotas sešas mazas kārbi­ņas un mūsu jaunais paziņa ar saitēm piestiprināja pa vienai kārbiņai mums uz katra pleca, kur tās turējās tāpat kā viņējās. Es jau sāku nojaust, ka šo savādo cilvēku dzīvē nebija nekādas novirzes no dabas likumiem un ka viena no kārbiņām pēc kāda jauna paņēmiena ražo gaisu, bet otra — absorbē ogļskābo gāzi. Tad vīrs pār­vilka mums pār galvu caurspīdīgos tērpus, un mēs sajūtām, ka tie ar elastīgām saitēm cieši piekļaujas augšdelmiem un jostasvietai, tā ka ūdens nekur nevarēja iekļūt iekšā. Pārvalkos mēs elpojām pavisam brīvi, un es ar prieku vēroju Marakotu, kas caur briļļu stikliem raudzījās manī tikpat mirdzošām acīm kā agrāk, bet Billa Skenlena platais smaids liecināja, ka dzīvinošais skābeklis paveicis savu uzdevumu un Bills ir atkal mundrs. Mūsu glābējs apmierināts apskatīja mūs visus trīs pēc kārtas un tad pamāja, lai sekojam viņam pa lūku laukā — okeānā. Kāds ducis palīdzīgu roku stiepās pre­tim, lai izvilktu mūs ārā un atbalstītu, kad streipuļodami spērām pirmos neveiklos soļus, kājām dziļi iegrimstot gļotainajās dūņās.