Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

— Tas, manuprāt, nav iespējams.

— Te ir viens balons ar tīru skābekli. Es to paņēmu līdzi gadījumam, ja kaut kas notiktu. Laiku pa laikam mazliet ieelpojot to, varēsim vilkt dzīvību. Kā redzat, patlaban esam vairāk nekā divas jūdzes dziļi.

— Kāpēc mums jāturas pie dzīvības? Jo ātrāk gals, jo labāk,— es teicu.

— Vārds vietā!— iesaucās Skenlens.— Viens divi — un darīts.

— Un atteikties no visbrīnumainākā skata, kāds cil­vēka acīm jebkad pavēries!— teica Marakots.— Tā būtu nodevība pret Zinātni. Krāsim novērojumus līdz pašam pēdējam brīdim, pat ja tiem lemts iet bojā reizē ar mums. Izspēlēsim spēli līdz galam.

— Doktors nu gan ir lauva!— iesaucās Skenlens.— Lie­kas, no visas kompānijas viņam ir visstiprākās iekšas. Rausim to spēlīti cauri līdz galam.

Mēs visi trīs pacietīgi sēdējām uz dīvāniņa, pirkstiem krampjaini ieķērusies sēdeklī, kas līgojās un zvāļojās, kamēr zivis joprojām strauji joņoja augšup gar ilumina­toru stikliem.

— Nu jau ir trīs jūdzes,— Marakots konstatēja.— Es pagriezīšu vaļā skābekļa balonu, mister Hedlij, jo ir ļoti smacīgs. Viens ir skaidrs,— viņš piemetināja ar sausu, klukstošu smiekliņu,— kopš šā brīža tas būs Marakota bezdibenis. Kad kapteinis Hovijs aizvedīs šo ziņu, kolēģi parūpēsies, lai mans kaps būtu arī mans piemineklis. Pat Bilovs no Gīsenas .. .

Viņš turpināja nesaprotami murmināt par kaut kādām zinātniskām pārestībām.

Mēs atkal sēdējām klusuciešot, uzmanīdami aparāta adatu, kas lēni tuvojās ceturtajai jūdzei. Kādā vietā mēs uzskrējām uz kaut kā masīva, kas mūs tik spēcīgi satricināja, ka gandrīz vai apgāzāmies uz sāniem. Tā varēja būt milzu zivs; vai arī mēs uzdūrāmies kādam izcilnim klintī, uz kuras malas bijām nolaidušies. Tobrīd man likās, ka šī mala atrodas ārkārtīgi dziļi, bet tagad, lūkojoties augšup no mūsu drausmīgā bezdibeņa, to varēja noturēt gandrīz vai par okeāna virsmu. Virpuļo­dami un griezdamies mēs joprojām vēl laidāmies arvien zemāk un zemāk caur tumšzaļo ūdens masu. Skala rādīja jau 25 tūkstoš pēdu.

— Mūsu ceļojums ir gandrīz galā,— sacīja Marakots. — Pērn mans Skota mērītājs rādīja 26 700 pēdas visdziļā­kajā vietā. Pēc dažām minūtēm izšķirsies mūsu liktenis. Iespējams, ka trieciens sadragās kabīni. Iespējams . ..

Un šai brīdī mēs sasniedzām dibenu.

Neviens zīdainis, ko māte guldījusi dūnu gultiņā, nav tik liegi iegrimis tajā — kā mēs pašā Atlantijas okeāna dzelmē. Mīkstās, biezās dūņas, uz kurām nolaidāmies, bija lielisks buferis, kas pasargāja pat no vismazākā grūdiena. Mēs tikpat kā nesakustējāmies uz mūsu sēdekļa, un labi, ka tā, jo bijām uzmetušies uz kāda izciļņa, ko biezi noklāja valkana, recekļaina masa, un, viegli līgoda­mies, balansējām uz tā, turpat pusei kabīnes pamata bez atbalsta pārkarājoties pāri malai. Mums draudēja apgāša­nās uz sāniem, tomēr beidzot kabīne nostabilizējās un vairs nekustējās. Tai brīdī doktors Marakots, lūkodamies laukā pa savu iluminatoru, pārsteigumā iesaucās un steidzīgi izslēdza elektrību.

Kā par brīnumu, mēs tomēr visu varējām skaidri redzēt. Ārpusē spīdēja blāva, nespodra gaisma, kas ie­plūda pa mūsu iluminatoriem līdzīgi ziemas rīta saltajai blāzmai. Mēs raudzījāmies laukā dīvainajā ainavā un bez mūsu spuldžu palīdzības skaidri saskatījām apkārtni kādas simt jūdzes tālu uz visām pusēm. Tas likās neiespējami, neaptverami, un tomēr mūsu jutekļi lieci­nāja, ka tā ir taisnība. Milzīgā okeāna dzīle bija apgais­mota.

— Kāpēc gan ne?— iesaucās Marakots, kad pāris mi­nūšu bijām stāvējuši mēmā izbrīnā.— Vai man to neva­jadzēja paredzēt? Kas tad īsti ir pteropodu un globige- rīnu dūņas? Vai tie nav sairuma produkti, miljardiem miljardu organisko būtņu trūdošo ķermeņu? Un vai tad trūdēšana nav saistīta ar fosforescējošo luminiscenci? Kur gan visā dzīvajā dabā to varētu redzēt, ja ne te? Ai, cik tas ir smagi, ka mēs par saviem novērojumiem nespējam paziņot pasaulei.

— Taču,— es ieteicos,— mēs smēlām laukā pa puston- nai recekļaino dūņu, nemanīdami nekāda starojuma.

— Tas, protams, izzūd garajā ceļā līdz ūdens virsmai. Un kas gan ir pustonna salīdzinājumā ar šiem plašajiem lēni trūdošas masas klajumiem? Skatieties, skatieties,— viņš iesaucās nevaldāmā satraukumā,— dziļūdens radī­jumi ganās uz šī organiskā paklāja gluži kā ganāmpulki zemes pļavās!

Lielas, melnas zivis, strupas un neveiklas, bariem lēni tuvojās mums pa pašu okeāna dibenu, brīžiem paurkņāda- mās sūkļu biezoknī. Kāds milzīgs sarkans radījums, kas atgādināja stulbu okeāna govi, gremoja gremokli pie mana iluminatora, bet citi tādi paši, šur tur ganīdamies, laiku pa laikam pacēla galvas, lai pablenztu savādajā priekšmetā, kas tik piepeši bija uzradies viņu vidū.

Es varēju tikai apbrīnot Marakotu, kas šai nejēdzīgajā situācijā, jau atrazdamies nāves ēnā, joprojām paklau­sīja zinātnes aicinājumam un skricelēja savus novēroju­mus piezīmju grāmatiņā. Gan ne tik precīzi, taču arī es domās fiksēju redzēto, un šī aina uz visiem laikiem iespiedusies man atmiņā. Okeāna dibena apakšējos slāņus veido sarkanie māli, bet šeit tos klāja pelēkas dziļūdens dūņas, kuru viļņotais lauks stiepās tik tālu, cik vien sniedzās skatiens. Sis klajums nebija līdzens — tur, mir­guļodami spokainajā gaismā, pacēlās neskaitāmi savādi, noapaļoti pauguri, līdzīgi tam, uz kura bija nolaidusies mūsu kabīne. Starp šiem mazajiem uzkalniņiem lielos baros šaudījās dīvainas, zinātnei lielākoties gluži nepazīs­tamas zivis, demonstrēdamas visus iespējamos krāsu toņus, kuru vidū dominēja melnie un sarkanie. Pārvarē­dams satraukumu, Marakots novēroja tās un reģistrēja savā piezīmju blociņā.

Gaiss bija kļuvis ļoti smags, un mēs varējām glābties, tikai ielaižot atkal svaigu skābekļa strūklu. Lai cik tas liktos savādi, mēs visi jutāmies izsalkuši — es pat teiktu izbadējušies — un notiesājām gaļas konservus ar sviest­maizēm, uzdzerot virsū viskiju ar ūdeni, ko Marakots tālredzīgi bija sagādājis. Pēc šā atspirdzinājuma paasino- ties uztverei, es apsēdos pie sava iluminatora un, ilgoda­mies vēl pēc pēdējās cigaretes, ieraudzīju kaut ko tādu, no kā galvā sagriezās dīvainu domu un nojautu virpulis.

Es jau minēju, ka pelēkais viļņotais klajums visapkārt mūsu kabīnei bija kā nosēts ar tādiem kā uzkalniņiem. Kāds sevišķi liels paugurs atradās tieši iepretim manam iluminatoram, kādu trīsdesmit pēdu attālumā. Tam sā­nos bija redzama dīvaina zīme, un, skatīdamies tālāk uz priekšu, es, sev par lielu pārsteigumu, ievēroju, ka šī zīme atkārtojās atkal un atkal, līdz pazuda aiz līkuma. Atraz­damies tik tuvu nāvei, cilvēks kļūst vienaldzīgs pret visu, kas saistīts ar šo pasauli, taču man uz brīdi aizrāvās elpa un pamira sirds, jo es piepeši sapratu, ka tas, uz ko es skatos, ir frīze un, lai cik tā būtu nodilusi un apdrupusi, šīs padzisušās līnijas tajā kādreiz neapšaubāmi ir izka­luši cilvēka roka. Marakots un Skenlens, piespiedušies pie mana iluminatora, neizsakāmā izbrīnā raudzījās laukā uz šīm visuresošās cilvēka darbības pēdām.

— Tas ir kalums, nudien!— iesaucās Skenlens.— Man šķiet, šis cinis ir kādreizējas ēkas jumts. Tātad pārējie izciļņi arī ir ēkas. Paklau, šef, mēs būsim uzkrituši taisni virsū īstai pilsētai.

— Tā tiešām ir sena pilsēta,— Marakots teica.— Ģeolo­ģija' māca, ka jūras kādreiz ir bijušas kontinenti, bet kontinenti — jūras, taču es vienmēr esmu apšaubījis domu, ka tik nesenā laikmetā, kāds ir kvartārais periods, zeme varēja iegrimt Atlantijas okeānā. Tādā gadījumā pamatojumu iegūst Platona ziņas par ēģiptiešu nostās­tiem. Un vulkāniskie ieži apstiprina uzskatu, ka iegrimša­nas cēlonis bijusi seismiskā aktivitāte.