Arturs: MARAKOTA BEZDIBENIS

— Vai jūs patiešām esat nolēmuši doties lejā?— viņš vaicāja.

— Mēs jūtamies lieliski,— doktors nepacietīgi atbil­dēja.— Jūs lēni laidīsiet mūs lejā, kādam visu laiku paliekot pie telefona klausules. Es ziņošu, kāds ir stāvok­lis. Kad sasniegsim dibenu, jūs palieciet uz vietas, līdz es došu norādījumus. Kabeļtauvu nevajadzētu pārslogot, bet lēnu kustību — pāris mezglu stundā — tā labi izturēs. Un tagad «Laidiet lejā!».

Divus pēdējos vārdus viņš izkliedza kā ārprātā. Tā bija viņa dzīves kulminācija, visu loloto sapņu piepildījums.

Uz bridi mani satrieca doma, ka mēs tiešām esam viltīga, pašpārliecināta maniaka varā. Arī Billam tas iešāvās prātā, jo viņš uzmeta man nožēlas pilnu skatienu un pielika pirkstu pie pieres. Taču pēc šī spējā uzliesmojuma mūsu ekspedīcijas vadītājs vienā mirklī kļuva atkal tikpat nosvērts un savaldīgs kā vienmēr. Tiešām, va­jadzēja tikai pavērot, kādu akurātību un tālredzību pauda ikviens sīkums ap mums, lai pārliecinātos par viņa prāta diženumu.

Un nu jau visa mūsu uzmanība biju pievērsta brīnišķī­gajiem jaunajiem iespaidiem, ko mums dāvāja ik mirklis. Kamera lēni grima arvien dziļāk okeānā. Ūdens no zaļgana vērtās tumši olīvzaļā. Tad satumsa līdz brīniš­ķīgi zilam, bet košais zilais tonis sabiezēja, kļūdams tumši purpursarkans. Mēs grimām arvien zemāk un zemāk — simt, divsimt, trīssimt pēdu. Vārsti darbojās nevainojami. Mēs elpojām tikpat brīvi un nepiespiesti kā uz kuģa klāja. Dziļummērītāja adata gausi slīdēja pa fosforescējošo skalu. Četrsimt, piecsimt, sešsimt.

— Kā jūs jūtaties?— no augšas atskanēja norūpējusies balss.

— Labāk nemaz nevar būt,— atsaucās Marakots.

Bet gaisma kļuva arvien vājāka. Nu jau bija vairs tikai

blāvi pelēka krēsla, un tad strauji iestājās pilnīga tumsa.

— Apturiet!— sauca mūsu vadītājs.

Apstājušies mēs karājāmies 700 pēdu zem okeāna virsmas. Es izdzirdu noklakšķam slēdzi, un nākamajā mirklī telpa pielija ar spožu, zeltainu gaismu, kas plūda laukā pa visiem sānu iluminatoriem, pavērdama apkār­tējā bezgalīgajā ūdens klajumā plašas mirgojošas panorā­mas. Piespieduši sejas pie biezā stikla, mēs katrs pie sava iluminatora vērojām skatu, kādu cilvēks vēl nekad nebija redzējis.

Līdz tam mēs pazinām šos slāņus vienīgi pēc nedaudza­jām zivīm, kas bija pārāk lēnas, lai izvairītos no mūsu neveiklā traļa, vai pārāk lielas muļķes, lai izbēgtu no vada\ Nu mēs skatījām brīnumaino ūdens pasauli tādu, kāda tā īstenībā bija. Ja attīstības galamērķis ir cilvēks, liekas dīvaini, ka okeāns ir tik daudzkārt biezāk apdzī­vots nekā zeme. Brodveja sestdienas vakarā, Lombārd- strīta darbdienas pēcpusdienā nav vairāk pārpildītas kā plašie ūdens klajumi ap mums. Mēs jau atradāmies zemāk par virsējiem okeāna slāņiem, kur zivis mēdz būt

vai nu bezkrāsainas, vai ari īstajos jūras toņos — virs­pusē ultramarīna, bet apakšpusē — sudraba krāsā. Te redzējām visas iespējamās krāsas un dzīvības veidus, kādi vien atrodami okeāna dzīlēs. Kā spožas sudraba švīkas gaismas kūlī šaudījās trauslie leptocefāli vai zušu mazuļi. Vīdamies un locīdamies garām slīdēja laiskie, čūskveidīgie dziļūdens nēģi, kas pieder pie murēnu pasu­gas, bet melnais jūras ezis, kam, šķiet, ir tikai dzeloņi un mute vien, stulbi blenza mūsu saspringtajās sejās. Brī­žiem garām aizpeldēja apaļīga tinteszivs, uzlūkodama mūs cilvēciskām, niknām acīm, citkārt kāda kristāl­dzidra primitīva okeāna būtne — cistoma vai glaukuss — kā krāšņs zieds atdzīvināja ainavu. Varens tuncis jeb zirga makrele ar galvu vairākkārt nikni iebadīja mūsu logā, bet drīz tam līdzās parādījās septiņas pēdas garas haizivs tumšā ēna un tuncis pazuda tās atplestajā rīklē.

Doktors Marakots sēdēja ar piezīmju grāmatiņu klēpī, aizrautīgi pierakstīdams savus novērojumus un murminā­dams monologu, kas sastāvēja no zinātniskiem komentā­riem.

— Kas tad tas? Kas tad tas?— bija dzirdams.— Jā, jā, Chimoera mirabilis, gluži kā Maiklam Sārsam. Apžēlo­jies, lepidions, bet kāda jauna suga, cik varu spriest. Aplūkojiet šo makruru, mister Hedlij; tā ir pavisam citādā krāsā nekā tās, ko mēs izzvejojām ar tīkliem.

Tikai reizi viņš galīgi apmulsa. Tas bija tad, kad garš, ovāls priekšmets, lielā ātrumā krizdams no augšas, pašā­vās gar viņa logu, vilkdams aiz sevis vibrējošu asti, kas stiepās virs un zem mums tik tālu, cik vien sniedzās skatiens. Jāatzīstas, ka es tai brīdi biju apjucis ne mazāk par doktoru, un tikai Bills Skenlens izskaidroja noslēpu­maino parādību.

— Rādās, tas ērms — Džons Svlnijs — ir iemetis līdzās mums savu loti. Tas varbūt domāts kā joks, lai mēs nejustos tik aplam vientuļi.

— Protams! Protams!— ķiķinādams iesaucās Mara­kots.— Plumbus longicaudatus — jauna ģints, mister Hedlij, ar stiepļu asti un loti degungalā. Bet viņiem katrā ziņā jāmērī dziļums, lai kuģis atrastos tieši virs sēkļa, kurš nav nemaz tik liels. Viss kārtībā, kaptein!— viņš kliedza.— Varat laist mūs zemāk.

Un mēs slīdējām lejup. Doktors Marakots izslēdza elektrību, un atkal iestājās melna tumsa, spīdēja vienīgi dziļummērītāja skala, un tās tikšķieni pavadīja mūsu

nemitīgo grimšanu. Bija jūtama viegla līgošanās, bet citādi mēs kustību tikpat kā nemanījām. Tikai aparāta rādītājs vēstīja par mūsu drausmīgo, neiedomājamo stā­vokli. Mēs atradāmies tūkstoš pēdu dziļumā, un gaiss bija manāmi sasmacis. Kad Skenlens ieeļļoja izvadcauru- les ventili, kļuva vieglāk. Tūkstoš piecsimt pēdu dziļumā mēs apstājāmies un šūpojāmies okeāna vidū, gaismai atkal spoži spīdot. Kāda liela, tumša masa aizpeldēja mums garām, taču nevarējām noteikt, vai tā bija zoben­zivs, dziļūdens haja vai arī kāds nepazīstams briesmonis. Doktors steidzās izslēgt elektrību.

— Tās ir mūsu galvenās briesmas,— viņš paskaid­roja.— Dzelmē mīt radījumi, kuri var tikt galā ar šo tērauda kameru tikpat viegli kā degunradzis ar bišu- stropu.

— Varbūt tie ir vaļi,— sacīja Skenlens.

— Vaļi mēdz ienirt visai dziļi,— atbildēja zinātnieks.

— Ir zināms, ka Grenlandes valis, ienirdams perpendiku­lāri, aizvilcis sev līdzi dziļumā turpat jūdzi garu tauvu. Taču neviens valis nenolaidīsies tik dziļi, ja vien tas nav ievainots vai briesmīgi izbiedēts. Tā varēja būt milzu tinteszivs. Tās sastopamas jebkurā dziļumā.

— Manuprāt, tinteszivis ir pārāk mīkstas, lai spētu mums ko nodarīt. Tas nu gan būtu varens joks, ja tinteszivij izdotos izsist robu Meribenka niķelētajā tē­raudā!

— To ķermeņi gan ir mīksti,— profesors atbildēja,

— bet liela tinteszivs ar savu snuķi var izdurt caurumu tērauda plāksnē, un tas vienā knābienā izies cauri šiem collu biezajiem logiem, it kā tie būtu no pergamenta.

— Aiziet!— Bills iesaucās, kad atkal atsākās mūsu ceļojums lejup.

Un tad beidzot pavisam viegli un maigi mēs nolaidā­mies zemē. Atsitiens bija tik liegs, ka mēs to nemaz nebūtu pamanījuši, ja vien, ieslēguši gaismu, neierau­dzītu sev visapkārt lielos kabeļtauvas rituļus. Tauva apdraudēja mūsu gaisa caurules, jo varēja tās samudži­nāt, bet pēc Marakota enerģiskā rīkojuma tā tika no augšas stingri novilkta. Skala rādīja tūkstoš astoņsimt pēdu dziļumu. Mūsu kabīne nekustīgi stāvēja uz vulkānis­kas zemūdens klints Atlantijas okeāna dibenā.