Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

«Trešdiena, 1927. gada 5. janvāris. 27,14 plat., 28 riet. gar. grādi. Laiks rāms. Debess — zila ar zemām spalvu mākoņu grēdām. Jūra kā spogulis. Vidējās sardzes otrajā pusstundā pirmais stūrmanis ziņoja, ka ir redzējis spožu priekšmetu izšaujamies no jūras augstu gaisā un nokrī­tam tajā atpakaļ. Pirmajā brīdī viņš to noturējis par kādu dīvainu zivi, bet, aplūkodams priekšmetu binoklī, ieraudzījis, ka tā ir sudrabaina lode vai bumba, tik viegla, ka tā nevis peldēja, bet drīzāk gulēja uz ūdens virsmas. Mani pasauca, un apmēram pusjūdzi no mūsu labā borta es ieraudzīju gaiši mirdzošu lodi futbolbumbas lielumā. Liku apstādināt mašīnas un norīkoju laivu sava otrā palīga vadībā, kurš priekšmetu izcēla no ūdens un nogā­dāja uz kuģa.

Izpētījām, ka tā ir bumba no kāda ļoti tvirta stikla, pildīta ar tik vieglu gāzi, ka, pamesta gaisā, tā lidinājās kā rotaļu balons. Bumba likās gandrīz caurspīdīga, un mēs ieraudzījām tajā kaut ko līdzīgu papīra vīstoklim. Taču materiāls bija tik ciets, ka tikai ar milzīgām grūtībām izdevās balonu sadauzīt un tikt pie tā satura. Ar āmuru tam neko nevarēja padarīt, un bumba saplīsa tikai tad, kad galvenais inženieris to iemeta mašīnā. Te nu man ar nožēlu jāpasaka, ka lode sašķīda mirdzošos putekļos, tā ka nevarēja salasīt pat pāris cik necik lielāku gabaliņu izpētīšanai. Tomēr papīrs bija mums rokās, un, iepazinušies ar tā saturu un pārliecinājušies, ka tas ir ļoti svarīgs, mēs to noglabājām, lai iesniegtu britu konsulam, kad būsim sasnieguši Laplatu. Kopš agras jaunības — jau 35 gadus — es braucu uz kuģiem, bet šis ir visdīvai­nākais notikums, kādu jebkad esmu piedzīvojis, un to pašu saka visi mūsu kuģa vīri. Lai to izskaidro gudrākas galvas.»

Esam izklāstījuši Sairuša Dž. Hedlija stāsta atrašanas apstākļus, bet tālāk sniedzam tā pilnu tekstu:

«Kam es rakstu? Liekas, varu sacīt, ka rakstu visai plašajai pasaulei, bet, tā kā šī ir visai nenoteikta adrese, tad griezīšos pie sava drauga sera Džeimsa Talbota Oksfordas universitātē, jo savu pēdējo vēstuli rakstīju viņam un šo te var uzskatīt par tās turpinājumu. Manu­prāt, izredzes ir simts pret vienu, ka šī bumba, pat ja tā ieraudzīs dienas gaismu un to ceļā neaprīs haizivs, šūpo­sies viļņos un nepiesaistīs neviena garāmbraucoša jūr­nieka uzmanību, bet mēģināt tomēr ir vērts, un, tā kā Marakots sūta vēl otru, tad, starp mums runājot, ir iespējams, ka mūsu brīnišķīgais stāsts sasniegs pasauli. Vai pasaule tam noticēs — tas, manuprāt, ir cits jautā­jums, bet, kad cilvēki redzēs šo lodi ar tās stiklveida virsmu un ievēros, ka tā pildīta ar levigena gāzi, viņi noteikti paši sapratīs, ka te ir kaut kas neparasts. Lai nu kā, bet Jūs, Talbot, vēstuli nenosviedīsiet nelasītu.

Ja kāds grib zināt, kā tas iesākās un ko mēs īsti mēģinājām darīt, viņš to visu var atrast vēstulē, ko es rakstīju Jums aizvadītā gada 1. oktobrī, naktī pirms mūsu izbraukšanas no Puertodelalusas. Nudien, būtu es zinājis, kas mūs sagaida, man šķiet, es tovakar būtu ielavījies kādā krasta laivā. Un tomēr — varbūt, pat apjaušot visu, es būtu palicis kopā ar doktoru un izturētu līdz galam. Rūpīgi pārdomājis, vairs nešaubos, ka es darītu tieši tā.

Tagad turpināšu stāstīt savus piedzīvojumus, sākot ar dienu, kad mēs atstājām Grankanāriju.

Tai brīdī, kad izbraucām no ostas, vecais Marakots burtiski iedegās. Beidzot bija pienācis laiks rīkoties, un visa šā vīra līdz tam aizturētā enerģija tagad kūsāt kūsāja. Ticiet man, viņš sagrāba savā varā kuģi ar visu un visiem, kas bija uz tā, un pilnīgi pakļāva savai gribai.

Sausais, gražīgais, izklaidīgais zinātnieks piepeši bija pazudis un viņa vietā stājusies cilvēkveidīga elektriskā mašīna, kas sprakšķēja aiz dzīvības pārpilnības un vib­rēja no milzīgā iekšējā spēka. Viņa acis aiz briļļu stikliem dega kā liesmas lukturī. Likās, Marakots vienlaikus ir visur — izstrādā maršrutus uz kartes, salīdzina ar kap­teini aprēķinus, komandē Billu Skenlenu, liek mani pie simtiem dažādu darbu, taču tas viss notika metodiski un bija virzīts uz noteiktu mērķi. Gluži negaidīti atklājās, ka viņam ir zināšanas elektrotehnikā un mehānikā, un viņš veltīja daudz laika darbam ar ierīci, kuru Skenlens viņa uzraudzībā rūpīgi montēja kopā.

— Klau, mister Hedlij, tā nudien ir smalka,— Bills sacīja nākamās dienas rītā.— Nāciet šurp un aplūkojiet to. Doks ir lāga zēns un varens mehāniķis.

Man bija tā ārkārtīgi nepatīkamā sajūta, ka es aplū­koju pats savu zārku, taču arī tad vajadzēja atzīt, ka tas ir gluži pienācīgs mauzolejs. Grīda cieši piekļāvās četrām tērauda sienām, un katras sienas vidū bija ieskrūvēti iluminatori. Jumtā atradās maza ieejas lūka tāpat kā grīdā. Tērauda kamera karājās tievā, bet ļoti stiprā kabeļtauvā, kas vijās ap cilindru un ko atritināja un saritināja ar spēcīgo mašīnu, kuru lietojām dziļūdens traļu ievilkšanai. Kā es nopratu, kabeļtauva bija turpat pusjūdzi gara — tās vaļīgais gals apvija klāja stabus. Tikpat garas bija gumijas elpošanas caurules un tām piestiprinātie telefona vadi, un arī elektriskie vadi, pa kuriem varēja piegādāt strāvu no kuģa baterijām, kaut gan mums pašiem bija sava patstāvīga sistēma.

Tās dienas vakarā mašīnas tika apstādinātas. Baro­metrs bija nokrities, un smags, melns mākonis, pacēlies virs apvāršņa, brīdināja par tuvējām briesmām. Vienī­gais kuģis, ko varējām saskatīt, bija kāda barka ar norvēģu karogu, un mēs pamanījām, ka tā ievilka buras, it kā gaidīdama briesmas. Taču tai brīdī viss bija kluss, «Stretforda» liegi slīdēja pār zilo okeāna virsmu, kurā vietvietām baltoja pasāta saceltās bangas. Bills Skenlens ienāca manā laboratorijā tādā uztraukumā, kas galīgi nesaderējās ar viņa bezrūpīgo raksturu.

— Paklausieties, mister Hedlij,— viņš sacīja,— viņi to kasti nolaiduši kuģa dibenā. Kā jums šķiet, vai šefs viņā laidīsies lejā?

— Nav šaubu, Bili. Un es došos līdzi.

— Nudien, jūs abi esat jukuši, tā kaut ko izdomādami. Bet es justos kā pēdējais lupata, ja laistu jūs vienus.

— Tas nav jūsu pienākums, Bili.

— Bet es taisni jūtu, ka ir. Aiz skaudības es droši kļūtu dzeltens kā ķīnīzeris, ja ļautu jums doties turp diviem vien. Meribenks mani sūtīja šurp, lai es uzraudzītu mehānismu, bet, ja visa iekārta atradīsies okeāna dibenā, tad skaidrs, ka arī mana vieta būs tur. Kur atrodas šie tērauda gabali, tur ir Billa Skenlena adrese neatkarīgi no tā, vai ļaudis ap viņu ir ķerti vai nav.

Strīdēties ar viņu būtu veltīgi, tādējādi nu vēl viens pievienojās mūsu mazajam pašnāvnieku klubam, un mēs tikai gaidījām pavēles.

Visu nakti viņi noņēmās ar montēšanu, un, agri paēduši brokastis, mēs nokāpām kravas telpā, gatavi doties pretim savam piedzīvojumam. Tērauda kamera bija pa pusei nolaista zem kuģa viltus dibena, un mēs, pagājuši garām kapteinim Hovijam, kas drūms jo drūms paspieda ikvienam no mums roku, cits pēc cita iekāpām tajā pa lūku, ko aiz mums aizvēra un aizskrūvēja. Tad mūs nolaida vēl dažas pēdas zemāk, vāks virs mums aizvērās, un starptelpā tika ielaists ūdens, lai pārbaudītu kameras hermētiskumu. Tā labi izturēja pārbaudi, visi salaidumi sakļāvās nevainojami, un no sūces nebija ne miņas. Tad tika atvāzta kravas telpas grīda, un, iegrem­dēti okeānā, mēs karājāmies zemāk par kuģa ķīļa līmeni.

Mūsu mazā istabiņa patiesi izskatījās ļoti mājīga, un es apbrīnoju prasmi un tālredzību, ar kādu viss bija sagata­vots. Elektriskā gaisma vēl nebija ieslēgta, bet subtropu saule caur pudeļzaļo ūdeni spoži iespīdēja visos iluminato­ros. Sur un tur ņirbēja sīkas zivteles — sudraba švīkas uz zaļā fona. Mazajā istabiņā visapkārt gar sienām stiepās dīvāniņi, un virs tiem atradās dziļummērītāja skala, termometrs un citi aparāti. Zem dīvāniņiem rindā stā­vēja baloni — mūsu saspiestā gaisa rezerves krājums — gadījumam, ja caurules pārstātu darboties. So cauruļu gali rēgojās virs mūsu galvām, un tām blakus bija piekārts telefona aparāts. Mēs visi sadzirdējām kapteiņa skumīgo balsi: